Darbā šodien atkal centos nokopt visus galus, jo pirmdiena ir ārpus ofisa sanāksmēs. Tomēr bosa atgriešanās ir liels atvieglojums, tiešām to jūtu, ka darbus dalām uz divi. Varbūt "iztukšītis" pazudīs. Es gribētu uz to cerēt.
Vakar vakarā ar Rūtu norunājām, ka vēl šajā sezonā ir jāaiziet uz "Spīdolas nakts". Pie reizes es paskatījos, vai ir atkal kāda "Rothko" izrāde ieplānota. Ir! Aprīlī! Turklāt datumi man labi der, tāpēc arī biļete uz šo izrādi ir nopirkta. Vēl mums ir plānts aiziet uz vienu krievu drāmatas un DDT izrādi, bet to vēlāk.
Šīs dienas lielais prieks ir tas, ka beidzot atkal aizstaigāju līdz Dzērvju ielu pie Sanitas un Edgara. Pēdējo reizi pie viņiem ciemojos Guntas 10.dzimšanas dienā, dienā, kad tika izsludināta Covid pandēmija. Pasmējāmies, ka, jo tuvāk dzīvojam, jo retāk tiekamies, tāpēc tagad beidzot tas ir jālabo! Un vēl jāatzīst, ka 7 stundas likās par maz, lai izrunātu visu, kas sakrājies. :)
Sanita ir mans senākais draugs (draudzējamies kopš 15 gadu vecuma (tiesa, tajā gadā mums palika 16, bet tas neskaitās:) ). Vienalga, cik ilgi mēs netiekamies, vienmēr sākam no tās vietas, kur apstājamies, jo pazīstam viena otru tik sen, pazīstam gan tuvāko ģimeni, gan brālēnus un māsīcas. Gan priekiem, gan bēdām esam gājušas kopā, līdz ar to abas zinām, ka varam viena otrai piezvanīt nakts laikā. Ir laba sajūta par to.
Un skaidrs ir tas, ka šogad tomēr centīsimies turēties pie norunas, ka jātiekas biežāk! :)
Tagad, ap pusnakti nākot mājās, sniga sniegs un man ļoti plati smaidījās, jo vakars bija brīnišķīgs!