Es vairs itin nemaz nesaprotu mūsu sabiedrību. Kad sāk vakcinēt tos, kas ir pirmajās rindās, tad sāk pukstēt par to, ka vajadzētu politiķus sapotēt, lai redzētu, kā tad tā vakcīna iedarbojas. Nu, un pēc tam tauta skatīsies, vai vakcinēties. Šodien daļu augstāko amatpersonu vakcinēja. Un atkal viss ir slikti, jo lūk viņus vakcinē. Nu, un, protams, sākas arī sazvērstības teorijas par to, ka ne jau vakcinē, bet iedod vitamīnus, vai arī viņiem dod iespēju izvēlēties vakcīnu pēc tās ražotāja. Un, vispār - kāpēc tos liekēžus un muļķus vakcinē.
Nu, klau, tiešām paši vairs nesaprotam, ko gribam? Vai arī vienkārši pieturamies pie principa, ka pie mums jau nekad nekas labs nenotiek un nevar notikt?
Ja godīgi, mani šīs visas sazvērestību teorijas, ņaudas un gaudas sāk pamatīgi kaitināt. Aizvien mazāk gribu ieskatīties sociālajos tīklos. Facebook jau krietnu brīdi gribu parevidēt. Kaut kādus senus skolas biedrus, kursa biedrus vēl varētu izmest no draugu loka, bet saprotu, ka brālēnus un viņu sievas taču, nemetīšu ārā no draugiem, jo ģimene ir ģimene. Arī mans twitterburbulis sāk bojāties. Nu, un tāpēc aizvien mazāk tur parādos.
Jāatzīst, ka šeit, cibā, jūtos vislabāk. Jo varu nelasīt to, ko negribu - atveru savu lapiņu, uzrakstu savu dienas atskaiti un aizveru ciet. Ja arī kāds komentē, varu izlikties to neredzam...
Vārdu sakot, esmu nogurusi no sociālajiem tīkliem.
Kas vēl? Ak, jā! Šodien izgāju pat divreiz staigāt. Saule tik jauki šodien spīdēja logos, ka sapratu - jāiet pusdienu pastaigā ķērt pirmos vasaras raibumus. Izvēlējoes divu dzelzceļa pārvadu gājienu, jo tur gan pa trepēm kārtīgi jākāpj augšā-lejā, gan arī stundas laikā tas ir ļoti mierīgi pieveicams loks. Tiesa, sanāca šoreiz nedaudz nogriezt vienu stūrī un izšmaukt cauri kapiņiem, jo gar ielu šoreiz gandrīz nebija iemītās takas. Toties kapiņos pašausminājos par to, kā kāds ir vīrišķis turpat pie kapiņa ir čurājis. Nē, nu es saprotu, dikti gribējās, bet nu pie kapiņa esoša dzīvības kociņa.. Fui.
Vakarā izmetu ierasto piecu kilometru loku. Jau tik pierasts, ka neliekas nekas īpašs. Tiešām jāsāk meklēt citi loki, ko mest pa apkārtni, bet piecīti atstāt kā stabilu vērtību tiem gadījumiem, kad negribas pārāk ilgi vazāties ārā, bet gribas nedaudz galvu izvēdināt un kājas izkustīnāt.
Savukārt vakarā viss kā ierasts jau - grāmatas lasīšana. Forša rutīna! :) Tiesa, saprotu, ka laikam trešo Regīnas Ezeru rakstu grāmatu lasīšu pēc kāda pārtraukuma, jo baidos pārsātināties. Jāpaņem atelpas brīdis un jāizlasa kaut kas vieglāks, lai pēc tam ar skaidru prātu atkal varu ierakties Ezeras darbos.