Lai beigtu Ž.karantīnu, lai es pārliecinātos par to, ka mana sīkā temperatūra, kņudošs kakls un krekšķis ir tikai nervi, vai sīka apaukstēšanās, šovakar aizbraucām nodot analīzes uz Covid. Ž.šī jau ir otrā reize - septembrī, kad viņam bija nesaprotama temperatūra, viņš aizbrauca nodot analīzes. Toreiz bija negatīvas. Ļoti ceru, ka arī šoreiz mums abiem būs negatīvas analīzes.
Ja godīgi, salasījusies internetā briesmu stāstus par to, cik nepatīkama ir paraugu paņemšana, braucu nedaudz nobijusies. Tomēr tagad pēc analīžu pieņemšanas punkta apmeklējuma varu droši teikt, ka nekas tāds tas nav. Varbūt nedaudz nepatīkamāk bija tas, kā kaklā māsa darbojās, bet degunā bakstīšana izspieda tikai nedaudz asariņu un kutēja. ;)) Vispār mums noveicās šoreiz - māsa bija ārkārtīgi laipna, jauka, ar humoriņu. Tādā pozitīvā gaisotnē viss noritēja. :) Tagad tikai tiešām jāsagaida rezultāti un jācer, ka tie būs negatīvi.
Bet vispār, par šo dienu runājot, jāsaka, ka šodien es tāda nekāda esmu. Ar galvu varētu daudz ko izdarīt, bet ķermenis saka - gribu dīvānu, mieru.. Tādēļ šodien neko nedarīju - atpūtos. Iespējams, ka vakar pārforsēju ar to straujo un garo pastaigu, tādējādi nosēdinot ķermeņa bateriju. Vismaz tā man izskatās, analizējot pulksteņa datus. Vakarā vēl ar Ilzi par šo parunājām, un viņai arī tāpat šķita. Lai gan abas bijām runājušas par to, ka rīt varētu aizbraukt uz orientēšanās poligonu Mangaļos, tomēr gala rezultātā nolēmām, ka kādā citā reizē to darīsim, jo atgūties pēc aktivitātēm vajag gan man, gan viņai, jo viņā šodien 25 km pieveica. Man ļoti gribas kādu rogainigu šobrīd, tomēr negribas zemajā spēku brīdī braukt un čīkstēt, ka esmu nogurusi. Gan jau aizbrauksim! :)
Vēl šodien bija Pauniņu Jančuka bēres. Nedaudz jocīgi, protams, šobrīd 48 gadīgu vīru saukt par Jančuku, bet manās atmiņās viņš joprojām ir tas jaunais, garais, nedaudz kautrīgais puisis Patmalniekos.
Tētis un Ivars teica, ka kapos bijis diezgan daudz cilvēku - vairāk nekā 50. Bet to jau var izskaidrot - sestdiena, nevienam uz darbu nevajag. Pandēmijas ietekmē nebija klāto galdu, bet visiem bija sagatavoti maisiņi ir t.s.mielasta daļu. Pie kapu vārtiem šos maisiņus izdalīja. Bet paši tuvākie tomēr aizbrauca uz Patmalniekiem pie Jančuka un Maras mammas Ļoņas. Kompānija no mūsu puses jau ierastā - tāda, kāda bija uz Aļoza bērēm - Mara ar vīru un bērniem Lauri un Līgu, kas bija kopā ar savu draugu Ervīnu, tētis, Ivars, māsīcas Ingrīda un Kristīne, kas paķērušas bija arī vēl vienu māsīcu - Valentīnu. Mammai jau teicu, ka kopš bērnības atceros, ka baba vairāk jau arī bija kopā ar Ļoņu, māsu Aņu un Oņti, tāpēc joprojām ir tā, ka Ļoņas, mūsu babas un Oņtis bērni labāk un tuvāk satiek. Pārējie brālēni un māsīcas tomēr nedaudz tālāk ir bijuši.
Protams, pie Ļoņas bija arī Jančuka sievas Mārītes ģimene. Nedaudz pārsteidza tas, ko mamma teica, ka Mārīte īsti nesatiek ar Ļoņu. Ja godīgi, pat nespēju tam noticēt, jo Ļoņa vienmēr man ir škitusi tāda balta māmiņa - laipna, jauka.. Ar viņu nesatikt šķiet neiespējami.
Kā jau bērēs, notika atkal tāda zināma saskaitīšanās ģimenē. Aizvien mazāk brālēnu un māsīcu paliek. Mara, Vaļa, Ingrīda un Kristīne atzina, ka mans tētis ir palicis vienīgais viņu brālēns. Tētis vakarā apdomāja un teica, ka arī no otrās, tēva puses, viņš laikam ir palicis vienīgais brālēns, pārējās tikai māsīcas vien.
Tētis teica, ka šoreiz Maras dēls Lauris viņu ir izprašņājis par onkuļiem, tantēm, par ģimeni. Nu, jā, šobrīd šis ir pēdējais mirklis vēl izprašņāt vecākos dzimtas locekļus par pagātni, jo ar viņu aiziešanu vairs nebūs kam pajautāt...
Šodien arī ar vecākiem parunājām par dzimtu. Tētis teica, ka viņa mamma raksturā bija līdzīga tēta babai Agatei - varēja pateikt stingrāku vārdu, norādot, kas un kā jādara, kā ir pareizāk. Un vēlreiz savilkām kopā, to, ka babas Agates māsa ir manas krustmātes Vaļas, mammas vidējā brāļa Vladislava sievas, baba. Ņina, Vaļas māsa, esot vizuāli līdzīga savai babai. Jāatzīst, ka Ņina man vienmēr ir likusies ļoti skaista, ar tādu kautrīgu un laipnu smaidu. Tad jau smukas meitas tās Stupānietes ir bijušas. :) Un lokainie mati (tiem, kuriem ir lokaini) mums visiem ir no Stupānietēm.
Vispār, ja godīgi, saprotu, ka pēc iespējas ātrāk būtu jāpārraksta mammas pieraksti lielajās grāmatās, kuras uzdāvināja Ivars ar Annu un Lueta ar Sergeju. Jāpieraksta viss, ko šobrīd tētis ar mammu stāsta, jo tas ir vienīgais veids, kā saglabāt nākotnei atmiņas par dzimtu. Nu, kaut vai mammas stāsts par to, ka baba esot kā pārmetumu teikusi, ka mammas un tēta kāzās uz vārtiem konfektes bija jāmet saujām cilvēkiem, nevis maisiņos visu sasaiņot. Tas laikam gan nozīmē, ka 1941.gadā, kad baba precējās, tieši tā arī darīja. Bet nu 1968.gadā tomēr tas vairs nav bijis modē, lai gan mammai ar tēti joprojām kāzas bija pēc vecās modes - uz abiem galiem, tas ir, svinēja, vienā mājā, tad brauca uz otro visi viesi. Vai arī mammas stāsts par to, ka drīz pēc kāzām baba esot posusies uz baznīcu un esot teikusi, ka mammai ir jāpārsnien govis un vēl pajautājusi, ko mamma darīs, ja govs atrausies. Šis jautājums nedaudz amizants šķiet, ja cilvēkam jau ir 30 gadi un kopš bērnības ir bijusi darīšana ar govīm. Kā mamma teica, viņa jau astoņu gadu vecumā Sniedziņos govis ir gan laidusi padzerties dīķīti pāri ceļam un pēc tam vedusi govis piesiet kalnā pie mājas.
Vēl baba mammai esot aizrādījusi, ka pāri vagām nevar staigāt - jāiet pa to vienu vagu līdz galam, bet pēc tam jāiet pa to citu, līdz nonāc tur, kur tev vajag, nevis pāri visam dārzam, pāri vagām soļot tur, kur tev vajag. Pasmējos mammai, sakot, ka man šādu aizrādījumu baba nav izteikusi, vai vismaz es to neatceros. Toties atceros, ka baba kopā ar Aņu, kad kaltējām sienu, man regulāri aizrādīja, ka turu grābekli uz nepareizo pusi. Tā kā es vienlīdz labi varu ar abām rokām strādāt ar grābekli, tomēr kreisā puse ir ērtāka, tad es iemanījos tad, ka viņas abas skatās, darīt tā, kā viņas uzskata par pareizu, bet, kad neredz, darīt pa savam. Un vēl atcerējos, kā mēs ar Aņu no Kazīšiem uz Petrauskiem gājiem, pie viņas uz mājām, pa ceļam piestājot pie Ļoņas Patmalniekos. Nav jau šausmīgi liels gabals starp šīm mājām, bet man bērnībā likās, ka tā ir bez maz vai cita pasaule. Tagad atceros, ka baba teica, ka no Kazīšu kūts augšas var redzēt Patmalnieku, viņas tēva, māju. Nekad neesmu pārbaudījusi, bet pieņemu, ka tiešām tā arī ir, jo Kažišos māja stāv kalna galā - tālu var redzēt.
Jāmēģina vien būs izvilkt dažādus atmiņu stāstiņus un pierakstīt tos. Tam visam ir liela vērtība.