Visa diena ceļā. 420 km. Turp pa Sēlijas pusi, atpakaļ - pa ierasto. Visu ceļu gan turp, gan atpakaļ līņāja. Iestājies rudens, tas vēsais, mitrais, pelēkais.
Pa radio noklausījos pāris raidījumus, kas saistīti ar folkloru. Atcerējos to laiku savā dzīvē, kad pamatīgi biji aizrāvusies ar to visu. Daudz lasīju, interesējos tobrīd, bet galu galā tomēr nedaudz attālinājos no tā visa. Tagad pat sāka likties, ka varētu atkal atsākt folkloras dzīvi. Vai arī...varbūt pastudēt nopietnāk to visu? Nezinu, jāpadomā.
Bet, runājot par ceļu turp un atpakaļ, man jāatzīst, ka tomēr man ļoti patīk tā Sēlijas puse, jo tur ir tik daudzas vietas, kur gribas piestāt un uztaisīt bildi. Savukārt A6 pazīstu tik ļoti labi, ka tur vienkārši jūtos ļoti ērti.
Kāpēc sevi mocīju ar to braukšanu uz laukiem un atpakaļ vienas dienas laikā? Jo nezinu, kā tālāk viss attīstīsies, vai nebūs atkal ārkārtējā situācija izsludināta ar zināmiem pārvietošanās ierobežojumiem. Tāpēc aizvedu vecākiem dažādus nopirktos labumus. Toties vecāki man līdzi maisus dārzeņu un konservu iedeva, lai krietnu brīdi varam būt pašpietiekami un bez lielas vajadzības apmeklēt veikalus. Un pats galvenais - visu mašīnu atpakaļceļā piesmaržoja mammas ceptā maize, ābolu un biezpiena plātsmaize, kanēļmaizīte, pica... Būs ilgākam laikam mums našķi pie kafijas un ne tikai. :)
Vecāku dārzs gandrīz tukšs. Vēl tikai kāposti un puravi palikuši. Nu, un puķu dobēs rudens puķes vēl zied. Jau oktobra vidus, bet salnu nav bijis. Ļoti lēns rudens šogad.
Bet vispār.. ir laba sajūta tomēr. Labi, ka aizbraucu uz laukiem. Jā, noguru, tomēr ir atkal daudz pozitīvu emociju. Un labi, ka rīt attālināti strādāšu - varēšu izgulēties, jo nebūs agri jāceļas.