Dienas prieks viennozīmīgi ir Valmieras drāmas teātra izrāde "Dievs. Daba. Darbs". Kaut kā skolas laikā no šī Brigaderes darba lasīšanas izvairījos. Vienmēr domāju, ka tas kaut kāds murģelis ir. Tāds man spriedums no sērijas - grāmatu nelasīju, bet viedoklis ir. Pēc izrādes noskatīšanās sapratu, ka jāpaņem grāmatu no vecāku grāmatplaukta un ir jāizlasa, jo izrāde ļoti patika! Vienreizēja izrāde! Pozitīva, emocionāla, gaiša.
Un šoreiz ielikšu Ata Rozentāla recenziju par šo izrādi, jo zināmā mērā piekrītu viņam:
"Izrādes Dievs. Daba. Darbs recenzija. Annele nenobīstas, viņa iet un vēro
Annas Brigaderes atmiņas Valmieras teātra izrādē Dievs. Daba. Darbs atdzīvojas fantāziju rosinošā, tomēr diezgan abstraktā spēlē, kurā maza meitene sarunājas ar izdomātiem tēliem

Režisora Jāņa Znotiņa darbi bērniem vienmēr ir formas ziņā lakoniski, bet attiecībā uz mērķauditoriju – rosinoši, tajos liela loma ir paša skatītāja fantāzijai. Reizēm – kā Andrusa Kivirehka pasaku uzvedumos, īpaši Spēlmaņu nakts balvu ieguvušajā Kakā un pavasarī, tas izdodas nevainojami. Gadās arī tā, ka izrāde sāk skatuves mūžu cerīgi un gūst pozitīvas atsauksmes, taču ir atkarīga no konkrētajā dienā sanākušās publikas – tā bija ar Staburaga bērniem, kurus redzēju gaužām nelāgā brīdī, kad pašam Jānim Znotiņam kā aktierim traucējoši izrādījās daudzie ļoti mazie skatītāji, kurus nemitīgi transportēja maršrutā zāle–tualete–zāle, un izrādes elementi nesaāķējās.
Jaunajā Valmieras teātra izrādē, kas veidota pēc Annas Brigaderes triloģijas Dievs. Daba. Darbs, šī saāķēšanās notiek, un vēstījums no konkrētu lauku mājas vērojumu virknes pāraug teju mītiskas pasaules atklāšanas procesā. Iestudējums nominēts 2017.–2018. gada sezonas Spēlmaņu nakts balvai kategorijā Gada izrāde bērniem.


Lielais lakats

Iestudējuma pamatā ir ļoti konkrēta laiktelpa – vienas mājas, kur Anneles vecāki gadu strādā par kalpiem (Annas Brigaderes lietotais vārds "gājēji" ir poētiskāks un ietilpīgāks), līdz ar to arī meitene ir te. Viņa visu vēro, sastop nepazīstamus ļaudis un suņus un pamazām iziet kaut ko līdzīgu iniciācijai, tiekot pieliktai pie konkrēta darba – vērpšanas, kas iezīmē nonākšanu tādā statusā, kad no meitenes tiek prasīta atbildība un darba rezultāts. Līdzīgi Staburaga bērniem, arī Annas Brigaderes prozas lasījumā režisors atteicies no dekorācijas un rekvizītiem, pārnesot ļoti sadzīviskās norises citā līmenī – pirmām kārtām galvenās varones fantāzijā.
Par vienīgo scenogrāfijas elementu kļūst liels auduma gabals, kas sākumā ir lakats, kurā ietīstīta mazā Annele, un vēlāk nemitīgi transformējas dažādos iedomu tēlos. Tos iedzīvināt Ineses Pudžas Annelei palīdz četras balsis, kuras viņa arī uzrunā un izrīko. Lai arī tas izrādē nav uzsvērts, varētu būt, ka domu par četriem puišiem kā Annas Brigaderes varones ikdienas fantāziju pavadoņiem režisors pasmēlies no lugas Sprīdītis un Vēja mātes četriem dēliem – vējiem.
Balsis – Rihards Jakovels, Aigars Apinis, Kārlis Arnolds Avots un Ingus Kniploks – piepilda Anneles dzīvi, tās iemieso arī sastaptos cilvēkus, dzīvniekus un dabas parādības. Veiksmīga ir režisora izvairīšanās no ilustratīvisma – lai pārmiesotos sunī Citronā, aktierim Aigaram Apinim nav obligāti jāmetas četrrāpus, viņš ir pārliecinošs suns arī sēdus uz grīdas.
Tomēr izrādē ir brīži, kad jebkādas konkrētības trūkums, lai arī aizstāts ar dinamisku darbību, tomēr var atstāt skatītāju neziņā, kas īsti notiek. Īpaši vērpšanas ainā, kurā nav ratiņa un linu kodaļas, bet tas pats lielais audums saverkšķīts prāvā striķī. Jā, ir panākts tas, ka skatītājs uztver piepūli, grūtības, sevis pārvarēšanu gandrīz kā varoņdarbu. Bet ko īsti meitene darīja? Kas bija tas, ar ko viņa cīnījās?
Šādi brīži, kad darbība pati par sevi skatītāju aizrauj, taču tās jēga var palikt arī līdz galam neizprasta, izrādē ir vairāki. Varbūt iestudējumu var ieteikt skatīties komplektā ar turpat no Valmieras teātra netālu esošo muzeju, kurā ne tikai vērpjamo ratiņu vien var aplūkot.

Mītiskās būtnes

Dzirdēju no kādas pieaugušas skatītājas, ka viņa Anneli iedomājusies citādu. Precizēju, vai maigāku un trauslāku, un saņēmu apstiprinošu atbildi. Taču man šķiet, ka Ineses Pudžas atveidotā meitene ir ļoti precīza Annele – viņa tak ir lauku skuķēns, ikdienā rūdīta un nelutināta. Tieši skuķēns, nevis meitenīte.
Skatuves darbības nosacītība mudina tēlus, kurus Annele sastop savā ceļā, brīžiem uztvert kā fantāzijas transformētas nereālas būtnes, kam zem šķietamiem sievu lakatiem var slēpties arī vīriešu sejas, apaugušas bārdas rugājiem. Ineses Pudžas veiksme ir prasme apvienot stāstījuma konkrētību ar darbības vispārinājumu. Situācijas, kurās nonāk Annele, nozīmē sastapšanos ar nezināmo dažādās izpausmēs. Arī ar pazīstama zēna nāvi kā pēkšņu faktu, no kura nevar izvairīties. Arī ar lādētāju Kaminskeni – biedējošu, tomēr ziņkārību izraisošu tēlu. Ar čigānietēm, kuras šķiet izkāpušas no kādas drūmas teiku valstības aiz trejdeviņām zemēm. Ar dabu un cilvēkiem. Ar parādībām, kuras var izzināt, tikai piegrūžot pirkstu. Protams, reizēm tas ir sāpīgi. Ineses Pudžas Annele nenobīstas, viņa iet un vēro. Tieši atvērtība nezināmajam ir viens no izrādes būtiskākajiem vēstījumiem – gatavība piedzīvot ko jaunu, lai arī tas var būt draudīgs un riskants.
Vēl viens vēstījums, kas izlobās no Anneles saspēles ar balsīm, – ka ļauties savai fantāzijai ir vienīgais ceļš, kā pasauli var ne vien iepazīt, bet arī padarīt aizraujošu. Skatītājs, kuru nav viegli atraut no spēlītes mobilajā telefonā, ir nolikts situācijā, kad nav datora vai telefona ekrāna, kurā kaut kas zib un ņirb, ir teksts un iztēle – cik nu kuram bagāta. Anneles debesu jums – audekls – kādā brīdī pārklāj arī skatītājus, lai atgrieztos spēles laukumā. Jānis Znotiņš turpina savu un arī citu jaunākās paaudzes režisoru iemīto taciņu nerādīt priekšā, bet mudināt iztēloties pašiem. Šoreiz tas ir izdevies – sadarbībā ar scenogrāfu Artūru Arni, kostīmu mākslinieci Bertu Vilipsoni un gaismu mākslinieku Mareku Lužinski.

Ko es šodien darīju? Tieši to pašu - daba un darbs. Tētis lasīja ābolus un bumbierus, bet es taisīju sulu. Nedaudz virs 20 litriem šodien ir sagatavots ziemai. Nu, ko divās dienās 30+ litri. Dārzs arī tukšāks nedaudz palika - mazāk būs kompostā jānes āboli un bumbieri.
Labi, ka vakar vakarā sasautēju vistu, šodien līdz ar to mums ar tēti bija gan pusdienas, gan vakariņas. Rīt būs jāsāk domāt, ko sagatavot.
Rīt atkal būs sulu diena, jo tētis jau dažus grozus ābolu un bumbieru salasīja.
Šodien dārzā netālu no lecekts pamanīju, ka vecā kaķene spēlējas ar kaut ko. Pienācu tuvāk un pamanīju čūskulēnu. Tievs, labi, ja centimetrus 30-40 garš zalktēns. Jaunulītis. Beigts. Tētis aizgāja to norakt zem kokiem. Mamma atzina, ka viņa nekad savā mūžā pie mūsu mājām nav redzējusi čūsku. Nez, kā tas zalktēns uzradies mūsu dārzā.
Mamma cer, ka viņu varbūt uz nedēļas otro pusi izrakstīs. Mēģina ar dakteri sarunāt to. Bet nu vismaz skaidrs, ka tā slimība, ko otrs dermatologs minēja, tiešām ir īstā - šodien atnāca biopsijas rezultāti. Labi, ka viņa tomēr aizgāja pie tā otrā dermatologa, labi, ka aizbrauca uz slimnīcu, labi, ka ārstēšana dod rezultātus.
Savukārt Ž. teica, ka pierakstījies uz testu. Ātrākais laiks - rītdienas seši vakarā. Temperatūra vēl esot. Dzerot zāļu tējas, guļ. Testu gan šobrīd nolēmām veikt drošības dēļ, jo Ž.ir riska grupā.
Bet vispār.. ir rudens iestājies. Šovakar man parādījās vēlme iekurināt krāsni. Nē, nu mājās nav auksti, bet šķiet, ka krāsnī sprēgājoša malka radīs īpašu omulības sajūtu.
Un vēl neliels vakara prieciņš - Bi-2 koncerts ar simfonisko orķestri. Vienā no TV kanāliem to rāda. Burvīgs! Gribas kādreiz aiziet un paklausīties to dzīvajā. ;)