Stāsts būs par vienu manu fotogrāfiju.
Šo fotogrāfiju.



Joprojām atceros, kā šī bilde tapa. Braucu uz laukiem pie vecākiem. Starp Rožupi un Sutriem satikos ar šiem tumšajiem mākoņiem. Braucu, skatījos pa logu, domāju par to, ka izskatās dramatiski skaiti. Kādu brīdi ar sevi tirgojos - apstāties vai nē. Man parasti ļoti nepatīk apstāties uz šosejas, lai kaut ko nofotografētu. Bet šoreiz bija tā, ka ceļš tukšs - neviens nebrauc, līdz ar to nevienam mans auto un es pati netraucēšu.
Apstājos, nofotografēju.. sāka līt pamatīgāk lietus un es metos atpakaļ mašīnā.
Man joprojām patīk šīs dramatiskais krāsu salikums.

Vakar vakarā, šķirstot purniņu grāmatu, pamanīju, ka bērnudārza un skolas biedrenei ir gleznu izstāde. Smukas klusās dabas un ainavas. Bet..ieraugot vienu viņas gleznu, bija sajūta, ka elektrības triecienu saņemu. "Tā ir mana fotogrāfija!" domās es iesaucos. Mēģināju vēl patirgoties ar sevi, sakot, ka teorētiski jau tādu skatu daudz kur Latvijā varētu ieraudzīt, bet tomēr zemapziņa visu laiku kliedza, ka tā ir mana fotogrāfija!
Kaut kā nedaudz šķērmi kļuva. Nē, nu var jau būt, ka viņa tiešām pati redzēja šo skatu un uzgleznoja to. Bet tomēr, ja tā ir mana fotogrāfja, tad man gribētos, lai man vismaz atļauju palūdz. No otras puses - pati vainīga, ka publiski purniņu grāmatā izlieku savas fotogrāfijas.
Cerēju, ka norakstīšana palīdzēs. Nekā. Joprojām par šo visu domāju. Jo īpaši tāpēc, ka par vienu manu fotogrāfiju - Trišas bildi, Līga savulaik lūdza atļauju to uzzīmēt...
Nezinu.. varbūt tiešām esmu kašķīga pusmūža vecene.

Nu, un noslēgumā "vainīgā" glezna: