Man patīk maijpuķītes. Kopš bērnības. Braucām uz Ilūksti un katru reizi, kad redzēju maijpuķītes (vienalga ziedos vai tikai lapās), lūdzos vecākiem, lai apstājas un ļauj man salasīt "landišus". Vispār, ja tā padomā, nedaudz smieklīgi, ka bērnībā šie ziedi man bija "landiši". Latviešu "maijpuķītes" bija pārāk garš un grūti izrunājams. :D
Un man ļoti patīk, ka vārda diena iekrīt pavasarī, kad maijpuķītes zied. Un, ja vēl kāda tās uzdāvina...laime pilnīga. :)
Lai arī vēl joprojām darbā fiziski mēs esam maz, tomēr šodien bija prieks par to, ka atnāca gan boss, gan Jolanta, gan Imants ar Ilzi. :) Bija forši! :)
Tiesa, pēc vakardienas garastāvoklis vēl tāds diezgan štruntīgs. Pārdzīvoju. Boss arī. Tomēr līdz dienas beigām abi nedaudz nomierinājāmies. Kā būs, tā būs. Kad būs, tad būs.
Mājās ejot, domāju, ka varētu kaut ko svētku vakariņām pasūtīt no "Purch", bet beigās parevidējām pilno ledusskapi un neko nepasūtījām. Jāapēd tas, kas ir. :))
Un vēl manā orhideju kolekcijā parādījās jauna orhideja - lillā. Ž.rūpējas par to, lai man uz palodzes ziedu netrūktu. :))
Ak, jā! Šodien mana ziņkārība mani krietni mocīja. Ielūkojos kadastra ziņās par "Dimanti". Īpašnieks tikai viens. Tiesa, joprojām dzīva (no reģistra neizslēgta) ir zemnieku saimniecība. Tātad, iespējams, arī tā iekrīt mantojuma masā. Oi, jo dziļāk mežā, jo mazāk skaidrības, kas īsti tur ir vai nav. Reāli saprotu, ka viss atrisināsies tikai tad, kad aizbrauksim pie notāra. Vismaz tad būs skaidrs, kāds ir Imanta juridiskais statuss, kas ietilpst mantojuma masā..
Un tomēr joprojām nedaudz kremt, ka Imants itin neko nav pateicis par to, ka ir uzsācis šo lietu. Bet nu labi. Kā būs, tā būs.