Nav man īsti ko par šo dienu uzrakstīt.
Naktī trijos pamodos ar īdošu galvu. Domāju, ka pie vainas ir gulēšana uz dīvāna (aizmigu pie tv) uz neērta spilvena. Aizgāju gulēt gultā. Sešos no rīta pamodos un sapratu, ka galva turpina sāpēt. Iedzēru zāles un aizgāju gulēt. Pamodos astoņos. Galva sāp. Iedzēru vēl vienu tableti.
Gandrīz visu dienu novārtījos pa gultu. Sāku atžirgt ap kādiem trijiem-četriem pēcpusdienā.
Sen tā nav bijis. Uz līdzenas vietas.
Mēģinu saprast, vai bija kāds trauksmes zvaniņš. Vienīgais, kas nāk prātā - pirmdien brīfinga laikā starp lāpstiņām iešāvās tik asa sāpe, tāds saspringums, ka kaukt gribējās. Vairāk nekas. Parasti pirmā pazīme ir redze, bet šoreiz nekā. Nezinu..nesaprotu, kādēļ šoreiz šī lēkme uznāca.
Tiesa, kad beidzot galva vairs nemocīja, varēju pieķerties pētījuma gala versijas lasīšanai un labošanai. Tomēr ir traki, ka jau pēdējā versijā vēl tik daudz ir mūsu visu komentāru un labojumu. Kaut kā to visu jānokopj, bet nu skaidrs ir viens, ka ar šo pētnieku kolektīvu esam uzkāpuši uz pamatīga grābekļa. Pieņemu, ka arī viņi saprot beidzot, ka tā nav nekāda vieglā nauda un nākamreiz vairs nepieteiksies. Diemžēl kvalitāte klibo..uz abām kājām.