smth
"Smiltāju mantinieki" 
17th-May-2020 11:44 pm
0517

Šodien riktīga pidžamas diena. Visu dienu tā arī pidžāmā nodzīvojos. Ilgi gulējām, tad tv, dators, grāmatas...
Pēdējā brīdī atcerējos, ka šodien līdz pusnaktij var noskatīties Nacionālā teātra izrādi "Smiltāju mantinieki". Ja godīgi, šobrīd nezinu, vai pašas beigas vēl pagūšu noskatīties, vai tomēr man tās noraus, jo pusnaktij pāri jau būs..
Ja godīgi, skatos izrādi un saprotu, ka tomēr šī nav mana izrāde. Jā, problemātika ir aktuāla, viss ir saprotams.. Ne pielikt, ne atlikt. Tā dzīvē ir.
Un Ingrīdas Ivanes recenzija šoreiz tiešām visu precīzi saliek pa plauktiņiem:
Mazliet vairāk kā simts gadu pagājuši kopš Purapuķes hrestomātiskā romāna iznākšanas, kura nosaukums kļuvis teju par vienu no stereotipiem – latvieti raksturojošu iezīmi, kuram neatņemami vajadzīgs „savs kaktiņš, savs stūrītis zemes”. Šopavasar, kā teātra pasūtījums dramaturģei Leldei Stumbrei, Latvijas Nacionālajā teātrī režisores Indras Rogas iestudējumā tapusi izrāde „Smiltāju mantinieki” jeb „Mājās”.

Pasūtījuma darbi, jo vairāk nacionālu vai kādu citu garu radoši vienmēr šķiet mazliet aizdomīgi un mākslīgi, pirms un arī pēc izrādes, gribas vilkt zināmas paralēles ar Vladimira Kaijaka triloģiju, kas TV ekrānos skatāma kā Nārbuļu dzimtas gaitas seriālā „Likteņa līdumnieki” (kaut kas pat atskaņās šiem nosaukumiem līdzīgs).

Un tomēr, luga nav seriāls vai romāns-epopeja, ko var izstiept bezgalīgā raidlaika vai papīra plūdumā. Kaut teātri vairs sen nelieto Aristoteļa iemīļoto laika un vietas vienību un stāsta darbību izvērš kā vienā tā otrā aspektā, ne vienmēr izdodas noslēpt pārrāvumus ar vienādi grodi vērptiem sižeta pagriezieniem.

Iestudējuma uzbūvi veido trīs cēlienu luga, aptverot laiku no 20. gs līdz mūsdienām, uz teātra skatuves luga pārtapusi divdaļīgā izrādē.

Visas trīs daļas ir kā noskaņās, tā attieksmē pret notikumiem visai atšķirīgas.
Pirmā daļa, kas hronoloģiski attiecināma uz divdesmitā gadsimta sākumu, vēsta par paaužu konfliktu – bērni, kas vēlas celt atsevišķu māju, nevis turpināt dzīvi ierastajā, uz pusēm dalītajā ēkā jeb māja +kūts un tēvs, kurš pret to iebilst. Dramaturģiski gan tam nav nekāda izskaidrojuma, ja vien par tādu nepieņem tēva spītību, jo nekādi citi, kaut tīri praktiski vai finansiāli, pretargumenti minēti netiek. Un tas vai tiešām atsevišķas mājas celtniecība bija kas tik krasi novators tieši 20. gadsimta sākumā arī gribas apšaubīt, šķiet problēmas ar šo „jaunievedumu” attiecināmas uz mazliet senāku periodu.

Tātad, rezumējot sižetu, ne lugu ievadošais ugunsgrēks, kurā iet bojā teju visa iedzīve, ne trīs pieauguši bērni, ne pie sievas kapa dotais solījums tomēr uzcelt māju, veco saimnieku (Ivars Puga) uz šādu soli piespiest nespēj. Tiek apņemta jauna sieva (Bertrīne – Madara Saldovere), kas uzzinājusi, ka kļuvusi par saimnieci mājās, kur mājas nemaz nav, bēdas remdē jaunizceptā audžudēla Mada (Jānis Āmanis) varenajos skāvienos. Tikām māsa Liena ( Līga Vītiņa) vientulību remdē neviennozīmīgās ar attiecībās ar otru brāli Miku (Ivars Kļavinskis), faktiski pavedinot viņu, jo neviens cits nakts melnumā pa rokai negadās. Atradusi veiksmīgu iespēju ieprecēties turīgās mājās, Liena ģimenes paplukušo ligzdiņu pamet, savukārt brālis-sapņotājs satriekts zaudē vispār jebkādu saikni ar realitāti, kļūstot par „ciema muļķīti”.

Pirmajā cēlienā parādās arī izteikti kariķējošas iezīmes, stilistiski pārspīlējumi, ironija – tā Bertīne atbrauc uz vīra vilkta mantu vezuma baltajās līgavas štātēs ar puķu podu klēpī, savukārt otra līgava, piecus lindrakus savilkusi, sēž kājstarpi piesedzot (bažījoties, ka tik kādam tikumību prātā nenāk apšaubīt). Cēliens noslēdzas ar diezgan likumsakarīgu četru palikušo kopdzīves rezultātu – Bertīnei piedzimst meita no Mada un, tā kā vīrs joprojām spītīgi atsakās celt māju, viņa, pametusi bērnu, aizbēg.
Otrā daļa laika ziņā attiecināma uz Ulmaņlaikiem – Bertīnes meita Līna (Inga Misāne) izaugusi, māja šo gadu laikā arī uzcelta un saimniecība iekopta. Vecais saimnieks mirst, pienācis laiks Līnas kāzām, sākas Otrais pasaules karš un mājās pie „savējiem” atgriežas Bertīne.

Iespējams, otrā daļa tieši vēsturisko notikumu kontekstā sanākusi daudz izteiksmīgāka un skaudrāka. Uz smieklu un asaru robežas balansējoši paņēmieni emociju kāpināšanai – tā vecais saimnieks „noliek karoti” pavisam burtiski, lēni noliecoties līdz galdam ar taisnā rokā pacelto ēdamrīku, kamēr zem ēdamgalda atripinās zārks. Līna tiek bildināta tēva bērēs un mielasta danči izvēršas pavisam jautri. Gaidāmā laime – lielas saimnieces gods izvēršas pavisam citādi. Viņas un jaunā vīra māsas un mātes attiecības izveidojas kā Pelnrušķītei ar pamāti un māsām, turklāt, īsi pēc dvīņu piedzimšanas, vīrs tiek iesaukts leģionā.

Savā ziņā šie sižeta līkloči, lai arī var šķist pārmēru samudžināti, interesantā veidā ietver Latvijas 20. gs. vēstures galvenos posmus, nenoliedzami tā arī iecerēts, jo izrāde tapusi kā teātra pasūtījums.

Trešā daļa, salīdzinoši, šķiet atrauta no kopējā stāsta un mazliet par daudz tajā pirkstu kratošas morāles. Divi brāļi, kas nekādā veidā nevarētu būt iepriekš minētie dvīņi, (rodas laika pārrāvums stāstā), atgriežas senču mājās spriežot, ko ar tam iesākt. Gudrais brālis – uzņēmējs (Jānis Āmanis), kas vēlas māju pārdot un no ceļa noklīdušais, bet sirdsšķīstais brālis (Ivars Kļavinskis), kas vēlas tās paturēt. Pēc strīdiem tiek nolemts ļaut viņam šādu eksperimentu – dzīvot vietā, kur nekā nav. Neizpaliek arī zināma misticisma deva, kas parasti raksturīga Stumbres darbiem, palicis viens, māju jaunais īpašnieks mana ap sevi pulcējamies māju bijušos iemītniekus.

Interesants izvēršas gredzena efekts, ko rada aktieru sastāva savdabīgais izmantojums – tie, kas spēlējuši pirmajā cēlienā, savus varoņu otrajā tālāk nodod vecākas paaudzes kolēģiem, paši uz skatuves savu mazmaz...bērnu veidolā atgriežoties trešajā daļā. Izrādi kā ievada, tā noslēdz uz bluķa kāpuša Mika/Kaspara (Ivars Kļavinskis) ūjināšana, vien beigās – bez atbalss...

Attiecībā uz aktierdarbiem pārliecinoši bija jau minētie jaunie aktieri, kas nule kā pieveikuši pirmo sezonu Nacionālajā teātrī, savukārt otrajā cēlienā sulīgos toņos savus varoņus iekrāsoja gan Ģirts Jakovļevs (vecais saimnieks), gan Normunds Laizāns (Madis), Ilze Rudolfa (Bertrīne), Gunta Virkava(Liena), Lolita Cauka (Līnas vīramāte). Bet vien no cēliena centrālajām asīm – Inga Misāne (Līna) šķietas jau mazliet bļaustīgas, ņipras lauku meitenes tēlu atspēlējusies citās izrādēs.

Vēl jāpiemin Indras Rogas lugai klāt pierakstītās kauķenes jeb mājas gari, kas mazliet jandalē, gan palīdzot, gan paķircinot māju iemītniekus. Runā viņas fantastiskos vecvārdu blāķos, ne vienmēr saprotamos, bet tieši tas rada izrādē sajūtu par citas realitātes klātbūtni. Veiksmīga izvēle ir arī Pētera Vaska mūzika.

Ripojošie zārki, ūdens, kas bagātīgi tiek šķaidīts pa skatuvi un jumta spāres, kas katrā cēlienā maina savu uzbūvi ir interesantākie izrādi papildinošie scenogrāfiskie efekti (scenogrāfs Mārtiņš Vilkārsis). Jumta spāres, kas izrādes laikā no abstraktām, neesošām V burtā vērstām, pārtop A burtam līdzīgās un īstu māju atgādinošās. Noslēgumā spāres lēni un cēli vēzējas, atgādinot spārnus. Lidojošs jumts un mazliet fatālas noskaņas, domājot par Latvijas laukiem.
This page was loaded Apr 19th 2024, 10:50 pm GMT.