Apkrāmējusies ar iepirkumu maisiņiem, tukšo burciņu un kastīšu maisiem un puķēm šodien aizbraucu pie vecākiem.
Jā, sešas stundas ceļā, tomēr ir tik ļoti laba sajūta beidzot viņu satikt, beidzot pasēdēt kopā mājās, nevis ārā. Četras stundas kopā. Šajā vīrusa laikā tas ir daudz. Un šīs stundas ir zelta vērtē.
Un, ja nu kas, mamma joprojām gatavo visgaršīgāk. :)))
Protams, bažas par to, vai neesmu gadījumā šo vīrusu atvedusi, manī joprojām mīt. Bet tas laikam būs visu laiku, kamēr netiksim galā ar šo vīrusu.
Ja godīgi, turpceļā biju tik pārsteigta, ka visur veikalu stāvlaukumos, pie dārzniecībām daudz mašīnu un cilvēku. Tikko mīkstināts režīms, tā visi uzreiz pa veikaliem siro. Nu, nez, nez, kādi rezultāti mums būs pēc nedēļas-divām. Šorīt jau sabiedēja ziņa, ka iepriekšējā diennaktī konstatēti 27 saslimušie, no tiem 21 sociālās aprūpes centrā. Atkal viens perēklis...
Un vēl arī mums ar Ž.šodien ir īpaša diena. 11 gadi kopā. :) Vakar vakarā par godu tam Ž.atveda torti. Pagaršojām to vakar, ēdām to šodien. :) Nezinu kādēļ, bet viņš ņem kārtīgu, lielu torti - ja jau, tad jau! :D Un vienmēr tās ir gardas (būtu brīnums, ka cilvēks, kuram ir liels kārais zobs, izvēlētos negaršīgu torti!).
Runājot par tortēm, pie mammas pagaršoju šodien Luetas cepto torti. Garda! :) Malacis meitene! :) Mamma teica, ka Lueta teikusi, ka šī torte ir Serika mīļākā torte. Un es saprotu, kādēļ - ir gan šokolāde, gan iebiezinātais piens.. :D Ak, tie kārie zobi! :))
Vārdu sakot, neskatoties uz ilgajām stundām pie stūres, draņķīgiem laikapstākļiem atpakaļceļā, garastāvoklis ir labs, jo biju laukos, biju pie vecākiem.