Šī bija viena brīnišķīga diena! Jā, nogurusi esmu ārprātīgi, kājas sāp (ne tikai ikri, bet arī gurnos (tik neparasti!)), tomēr laimes hormons ir tik daudz noķerts, ka pietiks kādam brīdim!
No rīta satikāmies ar Ilzi manas iepriekšējās mājas rajonā. Pasmējāmies, ka abas tik precīzi ieradāmies, ka nevienai nevajadzēja otro gaidīt. Ideāli! Tā ne tik bieži izdodas sarunāt tikšanos. :))
Raitā solī aizstaigājām līdz Lucavsalai. Diemžēl aplikācija negribēja ar mums sadarboties. Nekas nepīkstēja sākumā, aizgājām līdz pirmajam punktam, klīdām, klīdām..karte saka, ka esam uz vietas, bet pīkstiena nav. Atkal atgriezāmies uz startu. Nekā - aplikācija nepīkst. Mēģinājām sazvanīt organizētājus, bet nekā... Nolēmām doties ceļā šā vai tā, jo vismaz pašām būs prieks par pievarēto distanci. Sākumā Mūkusalas iela, Bišumuiža - viss pazīstams, bet tālāk jau Valdlauči, Katlakalns, Rāmava, Ziepniekkalns, Atgāzene, Bieķensala. Tik daudz jaunu un interesantu vietu! Turklāt pāris vietas bija tādas, kuras kādu brīdi jau gribēju apmeklēt - Katlakalna priedes, Liepkalnu veikals.. :D Bet, ja nopietni, tiešām sapratu, ka varētu vēl kādreiz kādu pastaigu maršrutu tur ieplānot.
Bija arī pāris nepatīkamie pārsteigumi. Piemēram, jo tuvāk Rīgai, lielajiem dzīvojamiem rajoniem, jo netīrāki ir meži. Jaunbagātnieku gaume joprojām liek reizēm galvu saķert šausmās. Māja "Bella Roze"... laikam tiešām krietni brīdi kaut ko tik īpašu no atmiņas būs grūti izdzēst. :D
Ziepniekkalna kapi. Cilvēku diezgan daudz, bet to jau veicināja lieliskais laiks. Jā, no rīta bija ļoti dzestrs un vajadzēja cimdiņus uzģērbt, bet pusdienslaikā saulīte jau tik silti sildīja, ka mierīgi varēja atrotīt piedurknes, lai saulīti vairāk noķertu un pārāk nepārkarstu. :)
Vispār šīs bija foršs rogainings, jo kaut kā diezgan viegli visi punkti atradās, jo daudz skaista redzējām. Ja tas būtu oktobrī-novembrī vai martā, tad tik daudz skaistu vietu nemaz neieraudzītu. Bet šobrīd ir īstais laiks - viss plaukst un zied, pa krūmiem vēl ir diezgan viegli izbrist, jo nav pārāk daudz lapu. :)
Ir ļoti, ļoti laba sajūta!
Ilze vakarā tagad uzrakstīja organizētājiem par mūsu problēmu ar aplikāciju. Ceru, ka mums visu ieskaitīs un saņemsim savus medāļus! :D
Bet pats galvenais ir nevis medaļas, bet tās pozitīvās emocijas, ko noķer 6 stundu laikā un tas nogurums, kas ir pēc 25+ km pievarēšanas.
Ceru, ka tuvākajā laikā vēl kāds erogainigs būs. Jāiet dabā! Nedrīkst sēdēt mājās! :)
Un vēl, kad pavadīju līdz dzelzceļa pārejai Ilzi, satikām mūsu bijušo kolēģi Margaritu. Joprojām draudzīga un sirsnīga. Jutām, ka viņa patiešām priecājas mūs redzēt. Papļāpājām par to un šo. Tagad viņa strādā CAA. Atkal jauna joma, bet viņa jau ātri mācās. :)
Tomēr ir forši, ka ir tādi bijušie kolēģi, kurus joprojām ļoti priecājies satikt un redzi, ka prieks ir abpusējs. :)
Un vēl nedaudz par citu. Ivars šodien bija aizbraucis pie mammas un tēta ar visiem bērniem. Iestādīja kartupeļus. Pa telefonu nedaudz parunāju ar Santu un Ilveru. Santa joprojām enerģgijas lādiņš, kurai pietiek spēks un enerģija visam. Bet Ilvers.. viss, vairs nav bērns. :) Pēc balss sākumā likās, ka runāju ar viņa vecāko brāli Kristianu, bet pēc runāšanas manieres sapratu, ka tas ir Ilvers. Viss, balss lūzums ir noticis. Galu galā nav nekāds pārsteigums - tūlīt jau 13 gadi būs. :) Bet nedaudz neparasti šķiet, ka abiem brāļiem ir līdzīgas balsis. Vismaz šobrīd.