Un atkal viena diena mājās. Nedaudz piekārtoju māju. Esmu pamanījusi, ka šajās mājās kaut kā mezāk ir putekļu un netīrības. Laikam tomēr ielas putekļi tajā mājā vairāk pa logiem nāca iekšā. Savedu kārtībā grīdas lampu, jo sapratu, ka gribas vienu papildus gaismas avotu vakaros. Jā, diemžēl pārbraukšana iecirtusi robu lampas abažūrā, bet to Ž.solīja salabot. ;)
Vēl nebeidzu priecāties par to, ka dienas pirmajā pusē saule spīd vienā pusē, bet vakaros - otrā. Man ļoti, ļoti pietrūka saule. Jā, Brīvības ielā es no tās biju pagurusi, jo visu dienu cepināja, bet šeit tagad ir labi - iespīd tieši tik daudz, cik vajag. Vismaz pagaidām. :)
Vēl pamanīju, ka pagalmā mums ir milzīga kļava - sāka ziedēt. Tātad rudeņos būs skaists skats uz sārtām un dzeltenām lapām. Tiesa, lapu arī būs daudz. :D
Lai nedaudz pašķaidītu savu ikdienu, atkal dienas lielu daļu lasīju žurnālus. Lasu tikai tos rakstus, kuri tiešām šķiet interesanti - necenšos sevi piespiest lasīt no vāka līdz vākam.
Un, ja par vīrusu - šobrīd cenšos nedaudz piebremzēt ar slikto ziņu lasīšanu. Jā, gribas, lai ātrāk tas viss beidzas un atkal var satikties ar cilvēkiem, nebaidoties staigāt apkārt. Bet, klausoties ziņas, saproti, ka līdz maija vidum tiešām nav ko cerēt uz to, ka viss atkal ieies vecajās sliedēs. Pats dīvainākais ir tas, ka šobrīd jau neviens neliedz iziet no mājām, bet paši sevi esam ieslodzījuši, lai nekas nepieliptu... Un tas ir nogurdinoši. Sāku pagurt no būšanas mājās. Zinu, ka ar to tikšu galā - vienkārši nedaudz jāpārkārto sava ikdiena.
Bet kas bija spilgtākais šodien? Atkal viena izrāde. Šoreiz noskatījos Nacionālā teātra brīvdienu piedāvājumu - "Anna Kareņina". Indra Roga galvenajā lomā. Šo izrādi plānoju apmeklēt daudzus gadus atpakaļ, bet slimošanas pavasaris toreiz lika mainīt plānus. Nu, beidzot šo izrādi noskatījos. Ja godīgi, tomēr bija neliela vilšanās sajūta. Nespēju līdzpārdzīvot tam, kas notiek uz skatuves. Viss, kas notika uz skatuves, likās tik svešs. Ne mans. Jā, tērpi skaisti, Liuzinika Vronskis nosvērtības, miera, pacietības kalngals. Anna it kā atsvešināta..
Jā, skumjš stāsts, bet kaut kas man tomēr pietrūka. Un laikam šoreiz varu piekrist Silvijas Radzobes teiktajam:

"Anna Kareņina: mīlētāja vai grēciniece? Silvijas Radzobes recenzija

Nacionālā teātra "Annas Kareņinas" iestudējums ir krāšņs. Kristīne Pasternaka radījusi fantastiskus dāmu tērpus – tie cieši apkļauj augumu un aizmugurē tiem ir bagātīgs auduma krokojums – «Parīzes dupsīši», kā intervijā saka māksliniece.
Aktrises izskatās līdzīgas košiem putniem. Indras Rogas Annai Kareņinai ir četras kleitas (melna, balta, sarkana, brūna) un grūti pateikt, kurā viņa izskatās labāk. Ja ko var iebilst, runājot par kostīmiem, tad tās ir vairākiem kungiem īsās, šaurās un slikti pašūtās bikses. Reiņa Suhanova scenogrāfija ir lakoniska un labi raksturo impērijas galvaspilsētas Pēterburgas lielgabarīta klasicismu – balta siena ar durvīm, pie kuras dažkārt parādās granītā kaltas lielas dekoratīvas figūras (Vai Nacionālā teātra fasādes citāts?). Maz mainīgā telpa pa kārtai spēlē staciju, Kareņinu viesistabu, Pēterburgas salonu, hipodromu... Parādiskums raksturo arī slaveno balli, kurā skan Georgija Sviridova valsis un pāri griežas dejā, pirmizrādē tikai vienreiz saskriedamies. Kad Anna sāk nodoties pašpārmetumiem par laulības pārkāpšanu, stingri definētā telpa transformējas. Siena pagriežas, sašķiebjas, veidojot aklu gaiteni uz nekurieni, pa kuru virzās varone – tenterē, krīt, ar mokām pieceļas, lai atkal saļimtu. Kaut kas no (apzināta?) klasicisma jaušams arī mizanscēnu organizācijā – varoņi stāv statiskās pozās vai sēž uz krēsliem, ko paši atnesuši sev līdzi – citu rekvizītu nav.
Mihaila Gruzdova dramatizējums sākas ar ainu no romāna fināla – Vronskis dodas (mirt) uz serbu karu. Taču izrāde nedod atbildi, kāpēc izvēlēta šāda kompozīcija. Nav nevienas zīmes, ka tiek analizēts jau pabeigts notikums vai ka uzvedums varbūt ir Vronska subjektīvs skats uz bijušo. Izrādes 34 ainas godprātīgi atrāda notikumus, pat nemēģinot daudzās atsevišķās līnijas apvienot kādā vienā kopējā vēstījumā. Tā kā, izņemot Annu, pārmaiņas nenotiek nevienā citā raksturā, raitais ilustratīvisms, kad personas iznāk uz skatuves vienīgi ar uzdevumu pabīdīt uz priekšu vai izskaidrot sižetu, drīz, kad apskatītas dekorācijas un tērpi, sāk garlaikot. Tā, piemēram, dekoratīvi dežūrtēli bez jebkādas mākslinieciskas funkcijas ir virsnieki, Vronska biedri, kuru lomās Ainārs Ančevskis un Egils Melbārdis. Tāpat vienīgi dežūrfunkcija paredzēta Lolitas Caukas (kņaziene Mjagkaja) un Zanes Jančevskas (kņaziene Tverska) varonēm. Aktrises īsajās ainās tomēr brīnumainā kārtā spēj radīt ne tikai priekšstatu par īstām aristokrātēm, bet arī iezīmēt sieviešu atšķirīgos raksturus.
Taču pats galvenais, kādēļ skatītāji, vismaz es, tik ļoti gaidīja Annu Kareņinu, ir vēlēšanās uz skatuves redzēt mīlestību, lielu kaislību, kuras dēļ sieviete un vīrietis izšķiras lauzt savu nostabilizēto un mierīgo iepriekšējo dzīvi. Var jau būt, ka šāda vēlēšanās ir egoistiska, bet var būt, ka loģiska – sīkpienākumu, ikdienas raižu, bažu un baiļu laikā kaut uz pāris stundām pārcelties citā pasaulē, kur cilvēki dzīvo tā, kā tu gribētu, bet, ak, vai, nevari. Pārcelties – neizdevās. Mīlestības un skatuves nebija, kaislības arī nē. Kāpēc? Pilnīgi noteikti ne jau nu tāpēc, ka aktieri šādas jūtas nevarētu nospēlēt, bet tādēļ, ka režisors romānu uzvedis, pavisam citu interešu vadīts. Viņš, nezinu, apzināti vai neapzināti, mīlestību vienādo ar seksu, bet seksu ar grēku. Tā Anna Kareņina pārvēršas par Raudupieti, kuru M. Gruzdovs 2003. gadā iestudēja Dailes teātrī, nr. 2. To pasvītroti apliecina Annas sapņa skatuviskais tēls. (Ļevs Tolstojs raksta, ka Annu sāka vajāt sapnis, kurā viņai ir divi vīri – Kareņins un Vronskis.) Ļoti tuvu skatītājiem, pašā avanscēnā tiek nolikti trīs krēsli, Anna apsēžas vidū: abi vīrieši sāk atšņorēt Annas zābakus un vilkt uz augšu sievietes kleitu, atklājot viņas apaļīgos ceļgalus, pēc tam paceļ uz rokām un nes. Ainā ir kas tīši neķītrs. (Nekas nenorāda: tas ir Annas sapnis, nevis realitāte.) Pret šiem iebildumiem M. Gruzdovs varētu protestēt: sak, nevienā vietā Ļevs Nikolajevičs neglorificē Annu, nekur neapjūsmo viņu kā laulības pārkāpēju. Taisnība, Ļ. Tolstojam ir visai rigorozi uzskati par seksuālajām attiecībām; viņš, piemēram, Annai pēc pirmās mīlas nakts ar Vronski notikušo liek nodēvēt par kaunu un pazemojumu. Taču, vārdos nosodīdams savus grēcīgos varoņus un dažbrīd nonākdams pat didaktikas gūstā, rakstnieks tik spilgti, jutekliski notēlo Annas un Vronska savstarpējo pievilkšanos, trakumu vienam pēc otra, ka saproti: tas ir liktenis, viņi citādi nevarēja. Nacionālā teātra izrādē ir skaidrs, ka varēja citādi, ja vien būtu gribējuši, respektīvi, ja būtu bijuši tikumīgi. Kaut gan īstenībā... M. Gruzdova uzvedumā, izņemot minēto sapņa ainu, starp Annu un Vronski nenotiek gluži nekas intīms (ne skatiens, ne pieskāriens), viņu attiecības nemainās, tās kā bijušas tā paliek distancētas: Ģirta Liuzinika Vronskis viscaur izstaro ģimnāzista kautro bijību un pārcilvēcīgu iecietību, bet I. Rogas Anna, rodas tāds iespaids, Vronski nemaz neredz, jaunais vīrietis viņai vajadzīgs tikai kā iemesls, lai atdotos saviem iekšējiem dēmoniem. Ģ. Liuzinika potenciāli varētu būt piemērots Vronskim – viņam ir laba stāja, izkoptas kustības, cilvēcisks siltums. Taču režisors, un līdz ar to arī aktieris, pilnībā ignorē pārmaiņas, kas mīlestības rezultātā notiek ar Vronski, kurš no spoža, bet ārišķīga aristokrāta piedzimst par cilvēku. Indra Roga Annas pašmocībām un iekšējiem pārmetumiem nododas ar tādu spēku, ka par aktrisi kļūst bail: viņa lomā tā sevi plosa, ka nonāk uz garīgas pašiznīcības robežas. Pamazām sāk rasties aizdomas: varbūt M. Gruzdova izrādes varone tikai izdomājusi savu grēku, jo īstenībā jau no paša sākuma ir psihiski traumēta. Ja tā, neatbildēts paliek galvenais jautājums: kādēļ mīlestība Annu, pretēji Vronskim, salauž. Morfijs un augstākās sabiedrības tenkas taču nav īstais iemesls. Izrādes finālā Annas atzīšanās iekšējā iztukšotībā arī ir tikai simptoms.
Edmunds Freibergs, manuprāt, pārāk aizrāvies, sekojot romāna tekstam, ka Kareņins ir «ļauna mašīna». Viņš pārvietojas stūrainām kustībām, groteski, nevairoties no komiska pārspīlējuma, reaģē uz Annas attiecībām ar Vronski. Pāris patiesu, sāpju un greizsirdības pilnu skatienu, kas liecina par Kareņina dzīvo iekšējo pasauli, situāciju neglābj. Kareņinam atņemta vienīgā vieta, kur romānā atklājas «ļaunās mašīnas» cilvēcība: tā ir viņa sirsnība, pat mīlestība pret Annas dzemdēto Vronska meitiņu. Šajā ainā aktieris saldkaislā aizrautībā komiski osta mazbērna rāpulīša kājstarpi... Neticu, ka tā ir talantīgā aktiera iniciatīva: pārāk izskatās pēc M. Gruzdova iemīļotajām štukām. Tāpat E. Freiberga Kareņinu diskreditē Lāsmas Kugrēnas pārmēru primitīvi atveidotā liekule un pielīdēja Lidija Ivanovna, kuras neatgriezeniskā ietekmē viņš nonāk.
Uldis Anže Levinu arī spēlē vienpusīgi, groteskā pārspīlējumā izkāpinot Tolstojam tik mīļā dabiskā cilvēka tieksmi allaž moralizēt. Kultūras akadēmijas studentes Rūtas Dišleres Kitija ir pievilcīga ar savu svaigumu, dabisko naivumu, bet noticēt nepieredzējušas meitenes pēkšņajai mīlestībai pret šādu Levinu ir grūti.
Izrādē ir tikai divi aktieri, kuri savās lomās rada priekšstatu par pilnasinīgiem, nevienkāršotiem cilvēkiem un nospēlē vairāk, nekā vēstīts viņiem piešķirtajā skopajā tekstā. Tie ir Normunds Laizāns, kurš ar sacirtotajiem matiem ir vienkārši brīnišķīgs kā dzīves baudītājs Stiva Oblonskis, un Dita Lūriņa – temperamentīgā un daiļā Dollija.
Vainīga, bet man nepatīk uz skatuves redzēt primitivizētus cilvēkus un to vienkāršotas attiecības.