Darba diena, kāda tā būtu parasti. Agrais rīts, ceļš uz darbu, darbs, ceļš mājup. Agrs rīts un salīdzinoši vēls vakars. Bet viss tomēr šodien ir savādāk.
Ielās tukšums. Pirmais posms, kas parasti ir salīdzinoši tukšs, šorīt vispār bija garlaicīgs. Jau pēc 25 minūtēm sapratu, ka tomēr ir dīvaini, ka tik maz cilvēku darba dienas rītā satieku.
Darbā visi ierastie kolēģi, kas pirmajā nedēļā pēc ārkārtas situācijas izsludināšanu biju un ir joprojām - Imants, Olga, Juris, arī mans boss.
Savā kabinetā jutos nedaudz neparasti - neviena nav. Diemžēl puķes nokārušas lapas. Pat naudas koks un alveja žēlīgi raugās uz pasauli. Lai kaut ko vēl glābtu, divreiz aplēju visas puķes - no rīta un vakarā. Rīt Māra atnāks uz darbu, varēs vēl apliet puķes, lai kādu brīdi tās var izdzīvot.
Kā plānoju divas vēstules izlaidu papīra formātā. DL paku sakārtoju, saliku sistēmā. Pašai prieks par to. Tagad tikai jācer, ka virsvarība to visu arī akceptēs un tuvāko dienu laikā tas viss aiziet uz kanceleju. Žēl gan, ka nesaskaņots aiziet, bet tur nebija variantu - vajadzīga politiska izšķiršanās. Neviens nepiekāpsies citādi.
Diena šodien pati par sevi arī ļoti savāda. No rīta lietains, vakars saulains. Tieši tādēļ, ka saulains vakars bija, izgāju garo loku gar vecajām mājām. Pati negaidīju, ka tik ļoti esmu to vietu, dzīves posumu nogriezusi. Ieskatījos savos vecajos logos, bet nevar saprast, vai kāds jau dzīvo. Zinu, ka izīrēts atkal, bet vai cilvēki ir ievākušies...?
Un tomēr labi, ka nav nostaļģija. Varbūt nedaudz pietrūkst kalna veikaliņš un kastaņu rinda, bet tas arī viss. Šeit, jaunajās mājās, tomēr jūtos labāk un laimīgāk.
Un vēl sapratu, ka mājās atnākt vēlu tomēr jau ir neparasti. Pusseptiņi vakarā tomēr ir diezgan vēlu. :) Jo īpaši pēc tam, kad teju mēnesi esi dzīvojis mājās.
Dienas prieks - Čerņakova režisētais "Spēlmanis". Kristīne Opolais vienkārši izcila. Didiks pārliecinošs. Un šī opera bija tiešām ļoti patīkama pārmaiņa - nekādu āriju, viss ir skaitā pludenā stāstījumā.
Pārliecinoši un ticami. Noticēju, jo tiešām radās sajūta, ka šis viss stāsts tiek no sirds izdzīvots. Šo operu tādā sastāvā tik ļoti labprāt redzētu arī teātrī..

Nu, un protams - atkal apraksts par izrādi.
Inese Lūsiņa

Spēles zem liepām

Daudzsološā Latvijas soprāna Kristīnes Opolais zvaigžņu stunda ir klāt: viņa dzied galveno sieviešu lomu — Poļinu ievērojamā krievu XX gs. komponista Sergeja Prokofjeva operas Spēlmanis jauniestudējuma pirmizrādē Berlīnes Valsts operā Staatsoper Unter den Linden. Šis iestudējums, kurš tapis Berlīnes Valsts operas muzikālā līdera, diriģenta Daniela Barenboima un jaunās krievu režijas zvaigznes Dmitrija Čerņakova vadībā (viņš arī veidojis iestudējuma vizuālo vidi — scenogrāfiju), ir minētā Berlīnes operteātra un Milānas La Scala (Teatro alla Scala) kopprodukts, kas, iespējams, priekšvēsta Maestro Daniela Barenboima tālāko karjeru.
Bet tas jau būs cits stāsts. Mēs atgriežamies pie Latvijas skanējuma Berlīnē, kas, kaut arī gluži nejaušas sakritības rezultātā, šosestdien, 15.martā, ir patiesi īpašs. Vienā un tajā pašā vakarā uz trim nozīmīgām skatuvēm Berlīnē uzstājas vairāki Latvijas mūzikas sūtņi: dziedot Oktaviāna lomu Riharda Štrausa operā Rožu kavalieris Berlīnes Vācu operā (Deutsche Oper Berlin) debitēs mūsu slavenais mecosoprāns Elīna Garanča, vienlaikus Berlīnes filharmonijā koncertēs pasaulslavenais vijolnieks Gidons Krēmers ar savu orķetsri Kremerata Baltica, vēršot publikas uzmanību uz visu trīs Baltijas brīvvalstu dibināšanas 90.gadadienu. Piedevām, Spēlmaņa izrādē, kurā gaidām Kristīnes Opolais debiju, mazākā lomā piedalās vēl viens jaunais Latvijas soprāns — Alise Zinovjeva no Aizkraukles. Būdama viena no spēļunama dāmām, viņa tur pārstāv Milānas La Scala…Un ja vēl par mūsējo ieskaitām Rīgā gana daudz strādājušo gaismu mākslinieku Gļebu Fiļštinski, tad kopaina patiesi ir iespaidīga.

Viens vienīgs labirints

Dmitrijs Čerņakovs ir viens no pašreiz visspilgtākajiem Krievijas jaunajiem režisoriem. Viņš rok dziļi un nebīstas. Pērn Lielajā teātrī Maskavā viņa iestudētais Jevgeņijs Oņegins izsauca pamatīgu skandālu, kas presē savērpās starp aizkaitināto XX gs. dīvu Gaļinu Višņevsku un Lielo teātri (šo iestudējumu mums atvedīs viesizrādēs jūnijā). Savukārt par 2005.gadā šepat Berlīnes Valsts operā iestudēto M.Musorgska Borisu Godunovu, kura darbība notiek mūsdienu un tuvākās nākotnes Krievijā (Kremlī!?), pēc tam rakstīja, ka izrāde satricinājusi ar tik aktuālām politiskām asociācijām un personību portretiem, kādus dzimtajā Krievijā diez vai varētu atļauties.
Operā Spēlmanis ar izcilo diriģentu Danielu Barenboimu pie pults spēlē viens no izcilākajiem Vācijas orķestriem — Staatskapelle Berlin. Maestro rīcībā ir plaša solistu izvēle, un tas, ka Poļinas lomai savā starptautiskajā solistu sastāvā viņš izvēlējies Kristīni Opolais, apstiprina, ka viņa ir dziedātāja ar nākotni. Jau pēc pirmā mēģinājuma ar orķestri Barenboims iesaucis Kristīni Opolais kabinetā — apspriest, kā turpināt nākotnes sadarbību teātrī La Scala. " Mums ir kontakts. Bieži psiholoģiski ir bail no lielām personībām, bet es no viņa nebaidos. Strādā viņa vadībā ir ļoti viegli, taču viņš nerāda visus "iekritienus", jo cer uz solistu gatavību. Viņš nesaprastu ja teiktu: maestro mums neparādīja," viņa stāsta.
Uzdevums nav viegls, jo šī nav parasta opera. S.Prokofjevs šo operu rakstījis, iedvesmojoties no Fjodora Dostojevska tāda paša nosaukuma romāna, dziļi ielūkojoties no spēles atkarīga cilvēka — Alekseja iekšējā pasaulē un cilvēku attiecību psiholoģijā. Komponists pats savai operai rakstījis libretu, veidojot to kā psiholoģisku drāmu. Tāpēc šajā operā nav ierasto āriju. Komponistu interesēja mūzikas teātris, kurš uzrunātu ar dramatiskā teātra skaudrumu. Tas bija liels izaicinājums operas sacerēšanass laikā, 1915.— 1916.gadā. Sarežģīto attiecību vijumu starp mīlestību, naudu, nodevību, izlikšanos un patiesumu režisors nosaucis vienā vārdā: labirints.

Drāmas Ruletenburgā

Un tātad, operas darbība notiek Ruletenburgā — reāli nekur neeksistējošā pilsētā, kur dažādi saduras tās iedzīvotāju — atvaļināta ģenerāļa (viņa lomā krievu pazīstamais krievu bass Vladimirs Ognovenko), viņa pameitas Poļinas, spēlmaņa (ģenerāļa bērnu skolotāja) Alekseja, Marķīza, babuļeņkas, kāda angļu bagātnieka un pavieglas uzvedības sievietes Blanšas, kņaza, baronu pāra intereses un attiecības. Protams, teju ikviena šī stāsta varoņa mīlestība vērsta aplamā virzienā, tāpēc nevienam nav laimes. Kamēr Poļina mīl nodevīgo Marķīzu, Aleksejs jaunā, talantīgā ukraiņu tenora Mišas Didika izpildījumā sevī uztur ilūzijas, ka ar naudas palīdzību "nopelnīs" parādos iekritušās sievietes mīlestību. Kopā iestudējumā piedalās 26 (!) solisti un režisors psiholoģisko spriedzi sakoncentrējis vēl šaurākā vidē — viesnīcā, kur katrs izdzīvo savu drāmu. Šajā "pilsētā — namā" ir daudz paralēlas darbības, jo cilvēku dzīves rit vienlaikus, turklāt nekas nav tā, kā viņiem pašiem šķiet.
"Man ir jāatrodas uz skatuves gandrīz visu laiku, arī tad kad nedziedu," — stāsta K.Opolais. Viņas varone ir sarežģīta un pati nesaprot, ko grib šajā izlikšanās pilnajā pasaulē. "Tas ir tiltiņš pie manis pašas, D.Čerņakovam patīk tēlus veidot līdzīgus pašiem aktieriem. Viņam piemīt mistisks spēks, magnētisms. Režisors strādā ļoti interesanti un ļoti ātri, ir ļoti zinošs: pabeidzis mūzikas skolu, pats spēlējis vijoli, zina vēsturi un ir cilvēks ar idejām," — K.Opolais mēģinājumos jūtoties līdzīgi kā iepriekš mūsu Operā strādājot Andreja Žagara vadībā. "Rokraksti nav vienādi, taču abi prot parādīt īstās emocijas: ar žestiem, ķermeņu valodu atklāt attiecību psiholoģismu. Spēlmaņa varoņu sarunas notiek intīmi, kā mākslas filmā un publikas priekš mums nav," — Kristīne sola, ka ar skatienu zālē nebūs nodziedāta neviena frāze.
K.Opolais atveidotajai operas varonei ir tikai viens tērps un viņa būs eleganta sieviete melnā. Laimējies, jo tā esot Kristīnes vismīļākā krāsa.