Vēlais rīts šodien bija, jo vakar bija nogurdinoša diena, jo vēlu aizgāju gulēt, jo galva čīkstēja.
Olas nokrāsoju ar zaļumiem no laukiem. Arī tikai desmit, jo nekur nav jāiet, jābrauc un ne ar vienu nav jācīnās. Simboliski ar Ž.izcīnījām vienu olu cīņu. Vismaz ir sajūta, ka Lieldienas bija. Lai gan man Lieldienas tiešām ir tas mirklis, kad sēdi un vīsti katru oliņu, lai iegūtu kādu neparastu krāsojumu. ;)
Tā kā mājās bija visas sastāvdaļas, ātri sagriezu lielu gaļas salātu bļodu. Mums abiem tie garšo, visu dienu varēs ēst. :D
Ko šodien labu izdarīju? Savedu kārtībā savus sociālos tīklus. Kad ir tik intensīva kultūras dzīve, nav laiks internetā vakaros sēdēt. ;)) Izmantoju vakarus lietderīgi. Jāatzīst, ka nekad iepriekš tik intensīva kultūras dzīve man nav bijusi, tomēr saprotu, ka šobrīd ir variants: "Vai nu tagad, vai nu nekad." Izvēlos tagad, jo visas redzētās izrādes es tiešām normālos apstākļos nevarētu noskatīties - laika un arī naudas trūkuma dēļ.
Dienas vēl viens prieciņš ir Jaunā Rīgas teātra izrāde "Stāsts par Kasparu Hauzeru". Arī šo iepriekš nebiju redzējusi. Patika tas, ka pieaugušos spēlēja bērni, bet JRT aktieri šos bērnus vadīja. Tik skumji kļuva pēc šīs izrādes noskatīšanās - tiešām žēl Kaspara Hauzera.
Vēl šodien daudz smaidu izraisīja tas, ka visi viens otram sūtījām savu olu bildes. Ja jau premjers saka, lai parādām savas olas, tad to arī darījām - sūtījām un priecājāmies par rezultātu. :))
Vakarā nolēmu vēl sevi nedaudz izklaidēt un noskatījos multeni "Mājdzīvnieku slepenā dzīve". Riktīga pozitīvisma deva. :) Laikam savā ikdienā jāatrod laiks arī kino, ne tikai teātriem un operai. :)

Nu, un noslēgumā, kā parasti, nedaudz par izrādi.
STĀSTS PAR KASPARU HAUZERU

Kaspars Hauzers ir stāsts par cilvēku, kas visu savu bērnību un jaunību pavadījis ieslodzīts pagrabā, tumsā un klusumā. 1828.gada 26.maijā Nirnbergā parādās kāds pieaudzis, civilizācijas neskarts svešinieks, kas dēvē sevi par Kasparu Hauzeru. Nokļūstot brīvībā, viņš sācis iepazīšanos ar pasauli un sabiedrību, reizē izraisīdams lielu apkārtējo interesi un uzmanību par sevi. Līdz ar to šīs reālais, patiesais notikums ir detalizēti dokumentēts. 1833.gadā Kaspars Hauzers mirst mīklainos apstākļos. Viens no viņa no slepkavības iemesliem tiek minēta iespējamā radniecība ar karaļnamu, tā skaidrojot Hauzera noslēpumaino likteni. Nekad tā arī līdz galam nenoskaidrotā Kaspara Hauzera izcelsme izraisīja literāru tekstu plūdus - biogrāfiskie un kriminālromāni, dzejoļi, lugas, horeogrāfijas, filmas un nebeidzama straume zinātnisku sacerējumu - interese par Kasparu Hauzeru nodarbina cilvēku prātus visu 19. un 20.gadsimtu un nav atslābusi līdz pat šodienai.
JRT izrādes pamatā ir orģināldramaturģija. Latviešu režisors Alvis Hermanis un vācu literāre Karola Dīra (Carol Dürr) lugas tekstu veidojuši izejot no pirmmateriāliem: policijas protokoliem, liecinieku izteikumiem, laikabiedru ziņojumiem, paša Kaspara pierakstiem un pašu improvizācijām par doto tēmu.
""Hauzers" ir tik ietilpīgs, ka spēj sevī ietvert visas modernā laikmeta problēmas - no 19.gadsimta un līdz pat šai dienai. Mani šajā stāstā interesē tas pats, pats... par ko nemaz tā nevar runāt. Es domāju, ka katram cilvēkam vismaz vienreiz ienāk prātā doma, ka tā realitāte, kurā viņš ir piedzimis un dzīvo, un funkcionē, ka tā varbūt ir nobloķējusi ceļu uz īsto, uz vispatiesāko, būtiskāko dzīvi. Ka tā ir kaut kāda viltus dzīve, kuru mēs dzīvojam šajā realitātē, un tā īstā dzīve, kas mūsos ir dziļi iekšā, paliek nerealizēta. Vēl jo vairāk šajos visvisjaunākajos laikos, kuros dzīvojam, mēs jūtam, ka viss ir viena vienīga funkciju sistēma. Vienkāršais ir padarīts tik komplicēts, ka neviens vairs neatceras, ar ko tas viss sākās. Un arī par to būs mūsu izrāde. Vajag apstāties, patīt atpakaļ to filmu, nomierināties un mēģināt atcerēties vienkāršas lietas. Sākt vēlreiz."
Alvis Hermanis


Smeldzīgais «Stāsts par Kasparu Hauzeru» Jaunajā Rīgas teātrī – profesionāli absolūts mākslas darbs
Autore: Sandra Ņedzvecka (Latvijas Radio 3 Klasika programmu vadītāja)


Iestudējums "Stāsts par Kasparu Hauzeru”, kas pirmizrādi Jaunajā Rīgas teātrī piedzīvoja 2002. gada 8. novembrī, bija vairāk nekā īpašs. Režisors Alvis Hermanis saka – vienmēr jau griboties novilkt līniju starp dzīves realitāti un mākslu, bet kā likums - tā vienmēr esot izplūdusi: "Šis bija ļoti uzskatāms gadījums, kad mākslinieka jeb Māra Liniņa dzīve bija pilnībā saplūdusi ar paša Kaspara Hauzera tēlu. Māris bija liels dīvainis – kur viņš tāds bija radies? Neviens nesaprot…”
Bet pats sākums bija tāds. "Savulaik uz mani stipru ietekmi bija atstājusi Vernera Hercoga filma par Kasparu Hauzeru,” stāsta Hermanis. Tas ir reāls notikums, ka Vācijā viens zēns uzauga zirgu stallī kā tāds Mauglis – cilvēku pasaulē nonākdams, viņš ne runāt mācēja, ne citu ko. Daudzi rakstnieki interpretējuši šo stāstu, bet mūsu gadījumā lūdzu talkā vācu dramaturģi Karolu Dīru, kura sēdējā Vācijas bibliotēkās un vāca dokumentālus materiālus – tiesu protokolus, avīzes."
"Kā jau visas mūsu izrādes, arī šī bija par vientulību un to, ko cilvēkam nozīmē iekļauties sociumā," saka Hermanis.
"Mūsu triks bija tāds, ka pieaugušos spēlēja mazi bērni, bet mūsu lielie aktieri, ģērbušies melnās drēbēs, it kā neredzami, viņus vadīja. Ideja pa taisno bija nozagta no japāņu teātra, kur aktieri kopīgi vada vienu lelli. Bērni bija nogrimēti kā pieaugušie, un skatītāji aktieru sejas ieraudzīja tikai izrādes beigās, uz paklanīšanos. Aktieri, kuri bija pieraduši spīdēt galvenajās lomās, šajā izrādē bija neredzami."
Taču viens aktieris Jaunā Rīgas teātra trupā bija ļoti īpašs: "Tas bija Māris Liniņš, kurš ideāli atbilda Kaspara Hauzera tēlam. Vēl arī Aleksandrs Radzēvičs, kuru daudzi pazīst kā zelta cilvēciņu Vecrīgā, mums spēlēja pat vairākās izrādēs. Tas bija tā viltīgi izdomāts, jo arī Hauzers, tikai šķietami būdams pieaudzis cilvēks, īstenībā spēra savus pirmos soļus civilizētā pasaulē.”
"Alvis Hermanis radījis emocionāli satriecošu un poētiski izsmalcinātu vēstījumu par citādā ciešanām vienādo sabiedrībā,” raksta Silvija Radzobe, slavējot saliedēto komandas darbu un Māri Liniņu Hauzera lomā, kurš raisa apbrīnu ar galējo patiesīgumu.
Undīne Adamaite savukārt raksta, ka "Māra Liniņa iemiesotais Kaspars Hauzers ir reāls melu detektors. Viņa dēļ šajos 33 stāstos nav nekā no lētas koķetērijas vai flirta ar patoloģiju”.
Undīnes Adamaites vērojums 2002. gadā – ka šī ir vislēnākā un skatītājiem visatvērtākā Alvja Hermaņa izrāde.
"Uz skatuves bija sešas klavieres, bet nelaime bija tā, ka tikai viens no mūsu aktieriem bija ar pianista pieredzi,” atminas Alvis Hermanis. "Man teica, ka garderobē strādājot viens zēns, kuram ir muzikālā izglītība. Palūdzu viņu talkā. Tas bija Jēkabs Nīmanis, un ar to arī sākās viņa galvu reibinošā karjera teātra mūzikas laukā.”
"Tobrīd kompozīciju studēju fakultatīvi, bet nemēģināju sevi apliecināt šajā statusā,” stāsta Jēkabs Nīmanis. "Tagad, ar laika distanci raugoties, varu teikt – Alvis ir no tiem režisoriem, kurš ļoti skaidri redz ainu un dod precīzus uzdevumus. Pamattēma šīs izrādes mūzikai ir Kloda Debisī "Pēdas sniegā" – tas ir neticami poētiski dziļš, varam tajā iegrimt un pazust.”

Režisors smaida, ka arī aktieriem vajadzējis spēt improvizēt, tāpēc uz taustiņiem ar flomāsteriem bijis sazīmēts, kādā secībā tie jāpiesit.

"Vēl bija smilšu kaste, mazs dzīvoklītis. Arī ponijs bija uz skatuves, jo Hauzera pirmais teikums, kad viņš iemācījās runāt, bija, ka "es gribu būt jātnieks, kā mans tēvs bija". Tā visa bija spēle ar mērogiem."
Galvenajā lomā bija Māris Liniņš (1963–2004), pārējās lomās – Regīna Razuma, Baiba Broka, Guna Zariņa, Vilis Daudziņš, Ģirts Krūmiņš, Kaspars Znotiņš, Aleksandrs Radzēvičs, kā arī Emīla Dārziņa Mūzikas skolas audzēkņi Margarita Balanas, Lienīte Kostanda, Marta Sausiņa, Pēteris Ligers, Didzis Linde un Dmitrijs Graņicins.
"Atceros, Alvis Hermanis pirmkārt meklēja muzikālus bērnus – nāca arī uz Dārziņskolu,” atminas Marta Sausiņa, kurai visciešāk bijis jāstrādā kopā ar Regīnu Razumu. "Regīna bija ļoti jauks cilvēks! Vilis Daudziņš mūs vienmēr uzjautrināja, bet Ģirts Krūmiņš lika būt nopietniem – galu galā, arī viņš bija nopietnais tēls.
Pārējās dāmas – Regīna Razuma, Baiba Broka, Guna Zariņa – mums, meitenēm, iemācīja būt dāmīgām.
Visi bijām stīdzinieki, un daudzi no mums pie mūzikas esam palikuši joprojām – Lienīte Kostanda ir vijolniece Vācijā, es esmu mūzikas skolotāja, Margarita Balanas ir Vācijā, bet Didzis, mums par pārsteigumu, iestājies armijā. Kad izrādi skatos tagad, saprotu, ka tā izrāde ir diezgan smaga.”
"Profesionāli absolūts mākslas darbs. Bez ilūzijām par cilvēka dzīves jēgu un vērtību – "no zemes tu esi ņemts, par zemi tev atkal jāpaliek"," toreiz rakstīja Lilija Dzene.
Šis ir darbs, kurā ir sabiedrības kritika – bet pats stāsts būvēts kā liela brīnīšanās par savu eksistenci. Noskaņa ir maģiska, tā absolūti izmaina to laiku uztveri. Tas ir tas, uz ko tiecas mūzika un teātris tīrā veidā. Izrāde guva ļoti labas atsauksmes, "Spēlmaņu naktī” ieguva balvu kā labākā izrāde,” atceras Nīmanis.
Interesanti, ka Alvis Hermanis desmit gadus vēlāk šo izrādi iestudējis arī Cīrihē – togad tā bijusi viena no labākajām izrādēm vācu valodas teātros.
"Mūsu izrāde piedzīvoja īsu mūžu, jo aizgāja Māris.
"Kaspars Hauzers" bija pēdējā izrāde, kurā viņš piedalījās, un viņa izdzišana kaut kādā veidā manās acīs saistās ar to bildi, ka viņš sēž smilšu kaudzē un tiek lēnām aprakts.
Traģiski bez gala – gan izrāde, gan konteksts. Viņš aizgāja ar vēzi, par ko pats uzzināja, būdams jau pēdējā stadijā. Mums vēl bija ieplānotas viesizrādes Vācijā, un Māris teica – varot vēl spēlēt, bet tad tas notika – ļoti strauji. Dažu nedēļu laikā viņa vairs nebija,” saviļņojumu neslēpj režisors Alvis Hermanis.