Šodien bija atkal viena ļoti ražīga diena. Izdarīju visus darbus, ko iepriekš atliku, jo bija steidzamāki darbi.. Pašai prieks par to, ka boss paslavēja, ka labi uzrakstītas vēstules - viņam negribas neko daudz labot. :)
Pateicoties vakardienas piegādei, šodien atkal ēdu ļoti zaļi. Krietnu brīdi manā brokastu šķīvī nebija salāti. Šorīt atkal salāti atgriezušies uz mana šķīvja. Ir gardi! Vienu brīdi, kad katru rītu viens un tas pats brokastīs, jau sāka apnikt, bet tagad, pēc pauzītes, ir ļoti, ļoti gardi. ;)
Vet vakara prieks izrāde. Šovakar noskatījos Berlīnes "Unter den Linden" izrādi "Tristans un Izolde". Atkal Čerņakova režisēto.
Jāatzīst, ka man ir ļoti īpašās attiecības ar Vāgneru. Sākumā ļoti nepatika, bet pēc Rīgas operas "Nībelungu gredzena", Vīnes operas Hermana režisētā "Parsifals" Vāgners kļuva man tuvs. Tāds nedaudz psihodēlisks. Spēj galvā uzburt brīnišķīgas un arī briesmīgas ainas. :)
Sākumā centos saprast visus tekstus vācu valodā, tomēr sapratu, ka man vieglāk ir tomēr izlasīt libretu un vienkārši klausīties operu. Labi, ka ir grāmata! Mamma savulaik (sešdesmitajos gados) nopirka to, bet man tā ir noderīga arī šobrīd. Grāmata zelta vērtībā! :))
Vakarā ar mammu pārrunājām "Tristans un Izolde". Viņai pietrūka teksts, kam sekot līdzi, bet kopumā - esot bijusi pietiekami laba.

Nu, un noslēgumā, kā parasti - kritikas gabaliņš. Šoreiz Jegora Jerohomoviča viedoklis:
Peldošie mirstošie. Tristans un Izolde dzīvo mums blakus, varbūt tie esam mēs

Tristans un Izolde nesen atvērtajā restaurētajā Berlīnes Valsts operā Unter den Linden ir vērtīgs pienesums Riharda Vāgnera meistardarba iestudējumu kolekcijā
Berlīnes Valsts operā Unter den Linden notikušo Riharda Vāgnera Tristana un Izoldes pirmizrādi sagatavojuši teātra muzikālais vadītājs Daniels Barenboims un režisors Dmitrijs Čerņakovs. Šis ir viņu otrais kopīgais Vāgners pēc sensacionālā, klausītāja garu transformējošā Parsifāla, kuru Berlīnē var dzirdēt katru pavasari kopš 2015. gada (tas būs repertuārā arī šogad – 30. martā un 2. aprīlī).
Vāgners ir sens Daniela Barenboima sabiedrotais, lielu lomu komponista un diriģenta attiecību stiprināšanā spēlējuši labākie režisori, viens no tiem – Patriss Šero, ar kuru Daniels Barenboims iestudēja Tristanu un Izoldi Milānas Teatro alla Scala 2007. gadā. Uzreiz jāpiebilst, ka Berlīnes publika pret autoritātēm izturas prasīgi, pietāte un sajūsma šeit nevienam netiek apsolīta: 11. februārī Berlīnes Valsts operā Tristana un Izoldes pirmizrādē daži klausītāji pēc piecām ar pusi teātrī pavadītajām stundām kliedza "bū!" ne tikai režisoram Čerņakovam (izsvilpt režisoru ir ierasta prakse Eiropas operteātros), bet arī maestro Barenboimam (diriģenti ko tādu piedzīvo daudz retāk). Kas nepatika klausītājiem? Orķestris esot bijis par skaļu, diriģents esot izvēlējies pārāk lēnu tempu.

Perfektā grēksūdze

Krievu režisoru Dmitriju Čerņakovu, kurš karjeras sākumā apliecināja sevi Novosibirskā, Maskavā un Sanktpēterburgā, pasaulei atklāja tieši Daniels Barenboims – 2005. gadā Berlīnē viņi iestudēja Modesta Musorgska Borisu Godunovu. Režisoru atbalstīja leģendārais intendants Žerārs Mortjē, un cits pēc cita izrādes Dmitrijam Čerņakovam pasūtīja operteātri Parīzē, Madridē, Londonā, Minhenē, Ņujorkā, Amsterdamā un Milānā. Četrās viņa izrādēs dziedājusi Kristīne Opolais (Spēlmanis, Dons Žuans, Jenūfa un Simons Bokanegra), kura arī apmeklēja Tristana un Izoldes pirmizrādi Berlīnē.
Pašreiz Dmitrijs Čerņakovs ir viens no operas režijas līderiem. 2017. gada beigās vācu žurnāls Opernwelt, ņemot vērā kritiķu aptaujas rezultātus, viņam piešķīra gada režisora titulu – opermākslas Oskaru! – par Žorža Bizē Karmenas iestudējumu Ēksanprovansas festivālā. Tas, ko dara Dmitrijs Čerņakovs, kurš allaž ir savu izrāžu scenogrāfs (sākotnēji viņš vēlējās kļūt nevis par režisoru, bet scenogrāfu), ir augstākās raudzes muzikālais teātris, vienmēr laikmetīgs, traģisks un sāpīgs. Šīs ir izrādes – grēksūdzes, izrādes – psihoanalīzes seansi. Būdams viens no retajiem mūsdienu režisoriem, kurš prot lasīt partitūru (jaunībā Dmitrijs Čerņakovs spēlējis vijoli), viņš iejūtīgi izturas pret mūziku, piedāvā savu izrādes stratēģiju, konstruē negaidītu stāstu. Dmitrijam Čerņakovam ir nepieciešama precīza, detalizēta aktierspēle, kā arī ideāli iekārtota un noformēta telpa.
Dmitrija Čerņakova galvenais "materiāls" ir varoņu emocijas un garīgās traumas. Izrādes struktūru nosaka personāžu iekšējās pasaules satricinājumi. Katrā uzvedumā viņš, iedziļinoties operas partitūrā, cenšas atminēt autora ieceres. Ar katru operu viņš veido ļoti tuvas, personiskas attiecības. Dažreiz režisoram pārmet, ka viņš pārāk brīvi rīkojas ar sižetu un uzbāžas ar pavisam citu stāstu. "Es to daru nevis tāpēc, ka man pašmērķīgi gribas visu mainīt un "pārvietot mēbeles", bet tāpēc, ka ļoti mīlu operas, kuras iestudēju. Ja es tās nemīlētu, es to vispār nekad nedarītu. Tas viss ir mīlestības vārdā. Es to daru ar patiesu kaisli," saka Dmitrijs Čerņakovs.

Depresija ir jāārstē

Katrā režijas solī, ko sper Dmitrijs Čerņakovs, ir jūtama erudīcija un intuīcija. Operas mītus viņš pārvērš par realitāti, eposu varoņi viņa iestudējumos atmostas kā reāli cilvēki ar dziļām dvēseles rētām. Katra izrāde ir atgādinājums – neirozes un depresija ir jāārstē. Tristans un Izolde dzīvo mums blakus, varbūt tie esam mēs. Tas viss ir iedvesmojoši un ļoti skumji.
Berlīnē tapušais Tristana un Izoldes uzvedums ir otrais Dmitrija Čerņakova biogrāfijā. Pirmo reizi šo darbu viņš iestudēja 2005. gadā Sanktpēterburgas Marijas teātrī. Berlīnes Tristans nav Pēterburgas izrādes atjaunojums, bet pamatīga modifikācija. Šī izrāde nav tik radikāla kā godalgotā Karmena Ēksanprovansas festivālā. Par Bizē operas galveno varoni režisors padarīja donu Hosē, kurš pēc sievas (Mikaēlas) iniciatīvas tiek pakļauts psihoterapeitiskam eksperimentam privātās dzīves aktivizēšanai un depresijas ārstēšanai – mūsdienu klīnikā notiek darbs ar vīrieša apziņu un emocijām. Tā ir sarežģīta un aizraujoša lomu spēle, kurā cilvēki iemiesojas Karmenas varoņos, lai stabilizētu savu emocionālo stāvokli.

Mīlestības distance

Tristana un Izoldes iestudējuma struktūra ir daudz tradicionālāka. Pirmā cēliena darbība risinās uz luksusa jahtas. Tristans ir rosīgs uzņēmējs, varbūt biržas brokeris. Īru princese Izolde ir lietišķa sieviete, viņa ir Tristana tēvoča Kornvelas karaļa Marka (reģionālas nozīmes oligarhs) līgava. Izolde ir spēcīga, emancipēta dāma, kuras neatkarība tiek apdraudēta, tāpēc viņa atļaujas uzvesties dramatiski un skaļi.
Titullomas izcili atveido austriešu varoņtenors Andreass Šāgers un vācu soprāns Anja Kampe. Iepriekš viņi ir tikušies Dmitrija Čerņakova Berlīnē iestudētajā Parsifālā: Andreass Šāgers tēloja Parsifālu, Anja Kampe – Kundri. Šī pagātne – atmiņas par Parsifālu – atstāj interesantu nospiedumu uz Tristanu un Izoldi, jo īpaši tāpēc, ka Dmitrija Čerņakova izrādēs vienmēr ir spēles elements, visu varoņu biogrāfijā ir noslēpumi.
Operā Tristans un Izolde nav aktīvas darbības, tā ir filosofiska meditācija, dziļa, skumja vīziju un sajūtu jūra, kurā var viegli noslīkt. Tristans un Izolde nevis vienkārši turas virs ūdens, bet, šķiet, paceļas gaisā pēc tam, kad indes vietā iemalko mīlas dzērienu. Beidzot abi izskatās priecīgi un smejas, dueta laikā Tristans un Izolde, ekstāzes pārņemti, vāļājas pa meses grīdu. Šis ir tik dabisks un tajā pašā laikā neizskaidrojams izrādes fragments – tik laimīgi un brīvi viņi vairs nebūs nekad, šajā brīdī Tristanam un Izoldei, kuri ir pārliecināti, ka drīz pēc indes izdzeršanas mirs, pazūd visas robežas un tabu.
Vēlāk viņi saprot, ka nāve ir atkāpusies, un atgriežas tajā pasaulē, no kuras centušies aizbēgt. Otrajā cēlienā mēs pārceļamies uz karaļa Marka pili un tās dārzu Kornvelā. Uz skatuves – liela banketu zāle, kuras sienas rotā koku silueti. Izolde nojauš, ka viņas un Tristana nākotne būs drūma. Viņa mēģina atrast līdzsvaru starp prātu un jūtām, kuras izmisīgi apspiež. Šīs greznās zāles interjerā Izoldes garīgais siluets nedaudz atgādina Tatjanu (Maskavas Lielajā teātrī iestudētais Jevgeņijs Oņegins ir viena no slavenākajām Dmitrija Čerņakova izrādēm). Tristans atkal kļūst tāds, kāds bija operas sākumā, pret Izoldi viņš izturas diezgan skarbi, starp viņiem saglabājas distance. Dīvaini, ka pat mīlestība ne vienmēr spēj satuvināt.

Laika spirāle bez skaņas

Otrā cēliena mīlas duets vēlreiz apliecina gan režisora, gan dziedātāju talantu: Dmitrija Čerņakova iestudējumi ir perfekti izstrādāti un izmēģināti, tajā pašā laikā mākslinieki spēj sasniegt gandrīz neticamu tēlojuma organiskuma pakāpi un iemiesot mūzikas patiesumu. Dmitrijs Čerņakovs mistiskā veidā atbrīvo gan operas varoņus, gan izpildītājus – šī atbrīvošanās ir jūtama dziedājumā un ķermeņa valodā.
Solistu plastikai ir īpaša nozīme trešajā cēlienā, kas risinās Tristana dzimtas pilī Bretaņā. Tas ir nedaudz vecmodīgs lauku mājas interjers – lieli logi, durvis, skapis, dīvāns, ventilators pie griestiem, tapetes ar jahtām, pilīm, klintīm. Šeit nāvējoši ievainotais Tristans gaida Izoldi, un šeit Dmitrijs Čerņakovs piedāvā privātu atslēgu uz varoņa raksturu. Viņu pārņem drudzis (Andreass Šāgers spēj uzlēkt līdz griestiem!), un Tristans savās senajās mājās ierauga vecākus (tos atveido aktieri uz skatuves, un viņi arī ir redzami videoprojekcijā). Māte ir Tristana gaidībās, un Tristans pirmsnāves agonijā cenšas viņai kaut ko pateikt, taču dēlu, kurš cauri gadu desmitiem grib izkliegt savu sāpi, nedzird ne tēvs, ne māte – laika spirāle nenodrošina skaņu.
Mēs uzzinām, ka vecāki mazo Tristanu ir pametuši un viņu kā savu dēlu audzinājis karalis Marks. Tajā pašā istabiņā aiz aizkariem, kur kādreiz uz neatgriešanos aizgājuši Tristana vecāki, pazūd operas titulvaroņi. Izolde paņem līdzi vecu modinātāju, kaut gan skaidri apzinās, ka Tristans vairs nepamodīsies.

Nekad nav bijis tik viegli

Andreasa Šāgera sniegums Tristana lomā Vāgnera sarīkotajā maratonā ir fenomenāls – dziedātāja vokālās rezerves šķiet neizsmeļamas, viņš ir pieslēgts kādam mistiskam enerģijas avotam. "Šis ir septītais Tristana un Izoldes iestudējums manā karjerā, un man vēl nekad nav bijis tik viegli dziedāt šo lomu – pateicoties Dmitrijam Čerņakovam un Danielam Barenboimam. Šī ir ļoti humāna izrāde, Dmitrijam Čerņakovam ir svarīgi izskaidrot, kāpēc operas varoņi ir tādi, kādi viņi ir," pēc pirmizrādes sarunā ar KDi teica Andreass Šāgers.
Pašlaik Vācijā var – un vajag! – dzirdēt ne tikai šo Tristanu un Izoldi Berlīnē, bet arī Dmitrija Čerņakova iestudējumu Hamburgas Valsts operā, kur vienā izrādē viņš smalki savienojis divas ungāru komponistu operas – mūsdienu skaņraža Pētera Etveša Bez asinīm un klasiķa Bēlas Bartoka Hercoga Zilbārža pili (Hamburgā 3. un 9. martā).
Dmitrija Čerņakova nākamais darbs būs Hektora Berlioza eposs Trojieši Bastīlijas operā Parīzē (Elīna Garanča debitēs Didonas lomā; pirmizrāde 2019. gada 25. janvārī), vēlāk – Volfganga Amadeja Mocarta Così fan tutte Ēksanprovansas festivālā. Pēc dažiem gadiem režisors turpinās Vāgnera universa izpēti Nībelunga gredzena jauniestudējumā Berlīnes Valsts operā.