Cenšos ieviest jaunus rituālus. Puša no rīta modina agri. Kā jau parasti. Bet man tik agri taču nevajag celties! Tāpēc sāku veidot jaunu rituālu - lasīt no rīta žurnālus.Un vakarā, kad apnīk datora un tv vērošana (un apnīk diezgan ātri), atkal ķeros pie žurnālu lasīšanas.
Šodien pabeidzu februāra "Rīgas Laiks". Joprojām esmu sajūsmā par rakstu par sēnēm! Un arī par latviešiem. :) Sāku apsvērt domu, ka tomēr varētu atkal abonēt šo žurnālu, nevis laiku pa laikam nopirkt. No otras puses - šobrīd ir tik daudz ko lasīt! Iekrājušies žurnāli, kas tiek abonēti. No Jura un Ingas dzīvokļa atvestās grāmatas.. Daudz, ļoti daudz ir lasāmvielas! Ja ieilgs šis ārkārts stāvoklis, tad skaidrs, ka noteikti ķeršos ne tikai žurnālu krājumiem, bet arī grāmatām. ;)Patiesībā plauktā pie gultas stāv krietna kaudzīte grāmatu, kas ir iesāktas un..pamestas pusratā. Jā, gada sākums bijis pietiekami trauksmains, tāpēc neatlika laiks lasīšanai. Tagad dzīve piespēlē lielisku iespēju. Ir vienkārši jāsakārto sava ikdiena tā, lai arī lasīšanai atliek laiks.
Veselība. Joprojām mazā temperatūra. Nedaudz kakls sāp un deguns aizlikts. Nekas vairāk nav. Es vēroju visu laiku Ž. Viņam nekas, tātad man nav nekas tāds, kas viņam var pielipt. Bet pašai, jo godīgi, šī mazā temperatūra jau sāk nepatikt. Nē, nu kopumā es jūtos ļoti labi pat. Spēju visu izdarīt, nav čīkstulīgais sevis žēlotājs, ka man ir grūti, esmu slimiņš. Jo tā es īsti nejūtos. Šobrīd drīzāk prāts ir tas, kas saka, ka redz organisms dod zīmi, ka vajag trako skriešanu piebremzēt.
Bet.. bet, ja godīgi, man sāk palikt bail. Šodien Ž. pajautāju, kā viņš domā, vai mēs šo vīrusu pārdzīvosim? Man bail par vecākiem, bail par Ž., jo viņi visi dažādu iemeslu dēļ ir riska grupā. Un man ir tiešām ļoti bail par viņiem.
Darbs. Aktivitāšu lokā jau vairs nav tikai darba tiesības, bet arī darba aizsardzība. Cilvēki joprojām zvana ar jautājumu: "Ko man tagad darīt?" Kad stāsti, kas ir iespējamie risinājumi, ir neapmierināti, jo naudas nav vai nauda būs mazāk, nevarēs rēķinus samaksāt, nav ar ko atstāt bērnus un...pie visa vainīga ir valsts, jo katru individuālo gadījumu nav atrisinājusi. Un parādījās vēl viena jauna darbinieku kategorija - tie, kas vēlas iedzīvoties - tā, lai saņemtu gan valsts atbalstu dīsktāves gadījumā, gan vienlaikus no darba devēja izspiestu atlaišanas pabalstus. Kad pasaki, ka ir vai nu viens, vai nu otrs, tad cilvēki ir sarūgtināti.. Mjā..Visi runā par solidaritāti, darba vietu saglabāšanu, bet, kā vienmēr, ir arī izņēmumi.
Kopumā jāatzīst, ka šī piektdiena, nekāda mierīgā nebija. Un strādāju pilnu darba dienu.
Tiesa, šodien sapratu, ka pārāk daudz pavadu laiku pie datora. Nesanāk pietiekami daudz izkustēties, jo bieži zvana boss un atkal un atkal, un atkal jāpieslēdzas pie steidzamām lietām. Nākamnedēļ jāsāk tomēr krietni vairāk ievērot pārtraukumus darbā, jāsāk vingrot, lai muguras sāpēs neiedzīvotos. Šodien jau nedaudz pamocījos ar sāpēm krustos.. ;(