Šodien strādāju no mājām. Tomēr tā sīkā temperatūra turas un kakls pasāp, deguns ciet.... Mamma ieteica pamēģināt kaut ko pret alerģiju iedzert, jo atzinu viņai, ka deguns sāka niķoties, kad pārvācāmies uz jauno māju. Tabletīte palīdzēja - sāka likties, ka ir nedaudz vieglāk. Bet varbūt tikai likās?
Tomēr labi, ka vakar vakarā pirms veikala slēgšanas aizbraucām uz tuvējo Rimi. Cilvēku pavisam maz un visi viens no otra pa gabalu turējās. Daži plaukti veikalā tukši - saprotu, ka svaigās gaļas un zivis, un kulinārija jau vija aizvākti projām. Nopirkām visa daudz, tā lai droši varam nedēļu-divas dzīvot neizejot no mājām. Nē, griķus nepirkām. Un arī tualetes papīru nē :D Nopirkām augļus, dārzeņus, piena produktus, gaļu, maizi.
No rīta sazvanīju SPKC un izstāstīju savu situāciju. Kamēr nav izteiktas pazīmes, kamēr organisms pats tiek galā, jāpaliek mājās. Tas, ka teju trīs nedēļas atpakaļ biju BRU vairs neko nenozīmē. Temperatūra tā arī ap 37-37.2 visu laiku turas, citu ārkārtīgi izteiktu pazīmju nav. Dzeru daudz dažādas tējas, fitoncīdi, vitamīni, augļi un dārzeņi.. Ceru, ka mājas režīmā un veselīgi ēdot organisms tiks pats galā ar to, kas pieķēries man.
Darba diena no mājām sanāca diezgan intensīva. Rakstam skaidrojumus, normas, liekam kopā galvas, lai izdomātu risinājumus. Visi grib risinājumu tūlīt un uzreiz. Jautājumu: "Kā valsts risinās manu problēmu?" saņemu savā klausulē aizvien biežāk...
Vakarā atkal izmantoju iespēju apmeklēt kādu izrādi attālināti. Šovakart noskatījos mūsu pašu operteātra izrādi "Karmena". Iemīlēt-mīlēt-ienīst-nogalināt. Tā īsumā var aprakstīt šo izrādi.
Jāatzīst, ka nedaudz negaidīts bija izrādes risinājums ielas/suburba stilā, tomēr, noskatoties, sapratu, ka arī šāds darba lasījums man pieņemams.
Nu, un kā ierasts - recenzija. Šoreiz Ineses Lūsiņas viedoklis.
Operas Karmena recenzija. Karmena betona sienās

Jaunais inscenējums un Žorža Bizē mūzika jaunajā Karmenas iestudējumā ir savstarpēji nošķirtas pasaules.

Bizē operas Karmena jauniestudējumam, kas tapis Latvijas Nacionālajā operā, reklāmu nevajag. Tie, kuri to jau redzējuši, turpina par to runāt, diskutēt, strīdēties, tikai sakāpinot ziņkāri par franču režisores Marijas Evas Siņerolas radošās komandas radīto provokatīvo izrādi. Tā risinās skarbā, biedējoši robustā Eiropas lielpilsētas priekšpilsētas vidē, kur saimnieko agresīvi nežēlīga, degradēta, kriminogēna sabiedrība. Tiktāl viss būtu labi. Pat iespaidīgi un jaudīgi. Taču vai šis iestudējums ir par Karmenu? Par versmainu, postošu kaislību? Par to gan ir vislielākās šaubas.



Baiļu sindroms

Marijas Evas Siņerolas vēstījums ir nevis par Žorža Bizē operas galvenajiem varoņiem un partitūrā iekodēto pārdzīvojumu gammu, bet par padibenēm un brutālu vardarbību. Par bezcerību un bailēm. Par izdzīvošanas likumiem barā, kur galvenās izklaides ir izvarošana, pazemošana un bezjēdzīga nogalināšana. Tas viss šeit ir kā kārtīgā spriedzes filmā, kurā plūst asinis, šauj un dur. Te ņirb no vardarbīgas nāves: tiek nogalināta ne tikai Karmena, bet arī Cuniga, Moraless, vismaz trīs robežsargi un atlētiskais vīrietis, kuru Eskamiljo vadā līdzi, piesietu saitē. Skaidri redzams, ka nabaga Hosē dzīvību finālā izbeigs atlētisks puisis ar lauzni un, visticamāk, tiks noslepkavota arī baltajā baleta pačkā tērptā meitene, kura tiek vajāta un izvarota jau orķestra ievada gaitā – vispirms video un tad jau uz skatuves.

Trūkst jutekliskuma un cilvēciskuma. Sporta biksēs un kapučjakās tērptajos, sagumušajos bezdzimuma narkomānos un bandītos, kuri mājo melnpelēkajās betona sienās, nav ne dzīvā, siltā virmojuma, ne vijīgā laiskuma, ne vitālās, svelmainās enerģijas, kas strāvo no Bizē partitūras. Iestudējuma noslēgtajā, nolemtajā teritorijā pat kārtības uzraugi savā brutālajā uzvedībā neatšķiras no noziedzniekiem (oriģināllibretā minētie kareivji Marijas Evas Siņerolas versijā ir policisti). Te pat Mikaēlai nav ļauts netraucēti nodziedāt savu brīnišķīgo, saviļņojošo lūgšanu.

Negribētos, lai diskusijas tiktu uztvertas kā "kariņš" starp konvencionāli dekoratīva un mūsdienīga risinājuma piekritējiem. Šis nav strīds starp baudītājiem estētiem un tiem, kuri teātra mākslinieciskās iedarbības spēku redz spējā izraut skatītāju no komforta zonas. Dilemmas sakne nav vēlēšanās vai nevēlēšanās redzēt teju folklorizētu spāņu čigānieti košsarkanos brunčos un ar kastaņetēm rokās vai liktenīgo sievieti XXI gadsimta urbānajā vidē. Galu galā šī nav ne pirmā, ne pēdējā reize, kad Karmenas stāsts ir risināts mūsdienu pilsētā.

Operas mīļotāji tepat kino tiešraidē Rīgā ir redzējuši režijas provokatora Kaliksto Bjeito iestudējumu Barselonas Gran Teatre del Liceu, nemaz nerunājot par Andreja Žagara Karmenu Kubā un tā dēvēto "zviedru Karmenu" mūsu Operā. Nesaudzīgi sociālkritiskais iestudējums Stafana Valdemara Holmsa režijā, kuru Rīgā 2001. gadā adaptēja no Stokholmas Tautas operas un izrādīja latviešu valodā, pierādīja, cik jaudīgi un pamatoti Karmenas stāsts var uzrunāt skarbi reālistiskā vidē. Ar to tikai vēlreiz gribu teikt, ka vide kā tāda nav vainīga. Kas tad?



Konstrukcija pret mūziku

Režisore skaidri zina, ko grib. Šķiet, izrāde ir viņas kliedziens, vēstot, par ko imigrācijas krīzes gaitā kļuvis reālais "multikulturālisms" Eiropas lielpilsētu nomalēs. Šajā kontekstā viņa vēlējusies stāstīt par sievišķības zaudēšanu un jaunības sapņu sabrukumu. Taču rodas iespaids, ka konsekventā un rafinēti īstenotā konstrukcija ir pašmērķis. Izprātotā forma un depresīvā, pelēkmelnā vide ir pati sev saturs, režijas koncepcija ir pati sev mērķis. Tiesa – radošā komanda un skatuves mākslinieki to piepildījuši profesionāli, taču tikai tiktāl, cik runājam par dramatiskā vai kustību teātra izrādi, kurā izmantota arī mūzika. Šī konstrukcija nerēķinās ar mūziku un tās raksturu.

Bizē mūzikai iestudējumā ir visnotaļ papildinoša, nereti pat fona loma. Tajā ielaužas trokšņi, fabrikas meiteņu klepošana, žalūziju raustīšana un dauzīšana. Pat epizodēs, kurās mūzikā valda vijīgs maigums un vieglums, piemēram, brīdī, kad fabrikas meitenes iznāk no mūriem pēcpusdienas atelpai, uz skatuves turpinās robustas, saraustītas kustības. Labi vēl, ka šajā brīdī nevienu nenošauj.

Pat skanot varoņu galvenajām ārijām (Karmenas Habanera un kāršu ārija, Hosē ārija par cietumā glabāto ziedu) un duetu ainām, visapkārt atšķirīgajos iespaidīgās scenogrāfijas līmeņos norisinās dažādas blakus darbības. Tām grūti pat izsekot, un tās novērš uzmanību no varoņu raksturu un pārdzīvojumu atklāsmes, aizēno viņu attiecības. Priekšplānā tikmēr izvirzās hiphopa dejotāju kustību vēstījums un citas paralēlās darbības, skatāmais fons jeb bradāšana svešā mūzikā te svin savu uzvaru. Eskamiljo – efektīgi tetovētais, vīrišķīgi iespaidīgais Jānis Apeinis – pazūd pat vienā līmenī, jo, dziedot slavenās kuplejas, lielākoties atrodas kaut kur sānos, tumsā, bet viņa dancinātais, saitē piesietais atlētiskais vergs izmisīgi raustās sadomazohistu pulciņa centrā.

Dejotāju un visu izrādes dalībnieku pašatdeve un meistarība gan ir apbrīnojama, turklāt arī koris (tiesa gan, tikai tad, kad tam ļauts būt redzamam uz skatuves) un solisti izcili, organiski integrējas horeogrāfa Gunta Spridzāna un dejotāju veidotajā, nemitīgi kustīgajā vidē un Fabjēna Teņē sarežģītajā, daudzdimensionālajā, dinamiski mainīgajā scenogrāfijas būvē. Tā ir izrādes vērtība.



Vīriešu kolekcionāre

Ja reiz par vērtīgo, diriģenta Jāņa Liepiņa veidotā muzikālā iestudējuma pirmajā sastāvā ir lieliska Karmena – šajā lomā jau vairākus iestudējumus pieredzējušais rumāņu mecosoprāns Ramona Zaharija ir ne tikai vokāli pārliecinoša un perfekta, bet arī apbrīnojamā sportiskā formā, kas ļauj viņai tērpties seksīgi pieguļošās garajās biksēs ar kailu vidukli, turklāt vēl tikt filmētai tuvplānos visā izrādes gaitā. Viņas spēkos ir efektīgi nodziedāt slaveno Habaneru, vienlaikus virzoties lejup pa stāvām kāpnēm teju no šņorbēniņiem.

Sanktpēterburgas Marijas teātra soliste Mairama Sokolova (otrajā sastāvā) ir krāšņas, bagātīgas un vijīgas, taču pagaidām vēl intonatīvi nestabilas balss īpašniece. Diemžēl abām nākas būt emocionāli aukstām. Mēs taču zinām, ka Karmena uz īsu brīdi bija iemīlējusies Hosē, taču šajā izrādē tam nav iespējams noticēt. Te drīzāk runā par savu neatvairāmo varu pārliecinātas sievietes, vīriešu kolekcionāres patmīlība: gribi vai ne, tu būsi mans vergs! Pateicoties krievu tenora Dmitrija Golovņina emocionāli piepildītajam, stabilajam, dedzīgajam vokālajam sniegumam un aktiermeistarībai, ticami ir vienīgi Hosē kaislīgie pārdzīvojumi visā plašajā gammā no aizraušanās līdz neprātīgai greizsirdībai, kas nes nāvi Karmenai un salauž viņu pašu. Savukārt Andris Ludvigs (otrajā sastāvā) vispirms pārliecina ar sava tenora krāsu daudzveidību un dabas doto balss tembra dziļumu.

Spilgts, daudzsološs atklājums ir mūsu jaunā dziedātāja Laura Teivāne – viņas dzidrā, spirgtā, līdzenā, tīrskanīgā un siltā balss Mikaēlas lomai ir kā radīta. Dana Bramane lauku meitenes tēlu veido emocionālāku, intensīvāku. Karmenas draudzenes – gan Inga Šļubovska-Kancēviča un Ilona Bagele, gan (otrajā pārī) Marlēna Keine un Laura Grecka – izcili izpilda viņām dotos uzdevumus un kopā ar Karmenu un kontrabandistiem Kalvi Kalniņu un Mihailu Čuļpajevu (Juri damsonu un Viesturu Jansonu otrajā sastāvā) virtuozi nodzied slaveno kvintetu – par spīti aktīvajai mizanscēnai, kura traucē koncentrēties ansambļa vokālajam izpildījumam. Krišjānis Norvelis (Cuniga) un Rihards Millers (Moraless) varonīgi iztur dubulto slodzi, atveidojot šos tēlus abos sastāvos. Dziedātie rečitatīvi ir laba izvēle, jo tie šajā iestudējumā palīdz saaust darbību. Iespējams, pirmizrāžu stresā Jānis Liepiņš pie pults sadzen tempu, liek orķestrim dragāt un brīžiem nevalda pār kopējo ritmu. Tas arī nav un nebūs viegli sazaroti plašajā izrādes dalībnieku izkārtojumā.

Jā, tāda diezgan skarba recenzija, tomēr jāatzīst, ka tā labi spēj raksturot kopējo noskaņu izrādē.
Un tomēr man jāatzīst, ka izrāde man patika. :)