Šodien darbā no sava departamenta es viena pati. Meitenes joprojām no mājām strādā, bet boss attālināti. Sapratu, ka ar sievu vispirms dodas uz Valmieru un tad uz Cēsīm.
Kaut kā ne pārāk labi jūtos. Temperatūra sāk kāpt. Kakls sāp un deguns aizlikts. Sevi mierinu, ka tas Māra vēdināšanas dēļ. Protams, zemapziņa pieļauj varbūtību, ka Briselē šo vīrusu tomēr noķēru.. Tomēr ļoti ceru, ka tā nav..
Vakarā noskatījos "Mākoņains, iespējams, skaidrosies" Valmieras drāmas teātra izrādi. Patiesībā ir forši, ka šobrīd vīrusa dēļ visi teātri, visas platformas atveras un dod iespēju skatīties dažādas izrādes bezmaksas. Šoreiz izmantoju LMT straume piedāvāto iespēju.
Savāda izrāde.. Savāda pēcsajūta. Un aizdomājos par savu dzīvi - ko es esmu izdarījusi, kas aiz manis paliks...
Un šoreiz Toma Čevere recenzija par izrādi:
Sarežģīts uzdevums

Skatītājs vērtē Valmieras drāmas teātra izrādi "Mākoņains, iespējams skaidrosies".

Oļgerts Krodera vienīgais pagājušās teātra sezonas uzvedums „Mākoņains, iespējams skaidrosies” ļauj domāt par daudziem tematiem, pieļauju – katram tie var atšķirties, īpaši cilvēkiem dažādās vecuma kategorijās.

Režisors ar Evitas Sniedzes tekstu starpniecību radījis mūsdienu vidējās paaudzes skarbu, skumju un arī nožēlojamu portretu. Paaudzes, kam vajadzēja būt šīs dienas sabiedrības balstiem, kas palīdz vecākajai paaudzei, ir tās darba un centienu apliecinājums un dod iedvesmu jaunākajai, kas nu izlems būt tādiem pašiem, citādiem, vai nebūt nemaz.

Ilzes Pukinskas, Regīnas Devītes, Janusa Johansona, Ģirta Rāviņa un Aigara Vilima atveidotais piecdesmitgadnieku pulks rāda absolūtu nolemtību un bezcerību. Katrs savā veidā degradējies, un, patiesu cilvēku vairs atgādinot tikai auguma aprisēs vien, viņi ir šai pasaulei zuduši, vairs nav spējīgi ne dot un arī ne saņemt. Vienalga vai tā būtu tikai ģimenes laimes butaforiskā fasāde (Mudrīte un Hermanis), meli mūža garumā (Modris), mīla bez pretmīlas (Tālis), konflikts ar māti un neizdevusies ģimenes dzīve (Liesma). Tāpēc arī izrādes veidotāji liek šīm personām atrasties ar vienu kāju jau tajā saulē. To akcentē scenogrāfija, kur tās autors Mārtiņš Vilkārsis ar bēšu zārka audumu izklājis skolotājas dzīvokļa sienas, kur tad arī notiek dīvainais salidojums.

Papildus tam nāves tuvums izspēlēts arī Annas Heinrihsones tērpos. Atbilstoši katra tēla degradācijas pakāpei vai nāves izstieptās rokas attālumam aktieru žaketes, bikses vai kleitas tiek papildinātas ar cilvēka pēdējās mājas tapsējuma paliekām, tādējādi nojaucot robežas starp spēles telpas iekārtojumu un kostīmiem, starp dzīvošanas ilūziju un neglābjamo bojāeju. Tā mirusī Sofija ierodas atbilstošas krāsas mētelī, vēlāk tādas pašas krāsas garā kleitā pārvietojas arī Dārta, kurai saglabātas vēl tikai melnas piedurknes, viņas meitas melno kleitu papildina bēša ļerpata un tāda pati galvas rota, līdzīgi tērpu māksliniece piestrādājusi arī pie pārējo varoņu ietērpa. Manuprāt, gan praktiskā idejas realizācija nav atzīstama par nevainojamu, jo aktieri liekas savīstīti, kas varbūt arī būtu konceptuāli pieņemams, bet šķiet, ka aktieriem pašiem (izņemot Ilzi Pukinsku) nav ērti un tie nejūtas kā savā ādā.

Jau sākuma pieminēto vecāko paaudzi pārstāv skolotāja. Ligita Dēvica prot parādīt tik dažādu veco un nevarīgo Dārtu – aktrise atklāj cilvēku mūža nogalē ne tikai kā sena laika liecību vien, bet arī kā vēl joprojām emocionāli piesātinātu būtni. Skolotāja atrodas dzīves pārvērtēšanas posmā, kad tik daudz kas darīts, bet jādomā, vai kaut kas ir arī izdarīts... Aiziešana tiek uzskatīta par atrisinājumu, bet vēl pirms tam viņa vēlas izlīgt ar meitu. Tajā pašā laikā Dārta neaizmirst arī par humoru, kas viņai ļauj neuztvert pārāk sāpīgi apkārt notiekošās nepatīkamās parādības, pie kādām noteikti pieskaitāma Skaidrītes Putniņas tēlotās kaimiņienes Mildas lielā nepacietība sakarā ar vecās kundzes savlaicīgu nedošanos uz labākiem medību laukiem. Galu galā Ligita Dēvica savā lomā nekļūst sentimentāla, necenšas citos raisīt žēlumu par to, ka pašas dzīves vilciens jau skrien uz gala staciju.
Pirmā cēliena pēkšņās beigas izgaismo jauno paaudzi. Arī par to šī uzveduma sakarā ir vietā runāt. Dārta redzējusi savus skolniekus to ceļa sākumā, droši vien sapņu un cerību spārnotus, un tagad, kad jau katram sava vieta dzīvē bija jāatrod, bet kad tie vēl joprojām ir tikai nesekmīgos meklējumos, nespēj aptvert, ka arī jaunā paaudze ir spējīga tāpat aloties un pieļaut tās pašas kļūdas. Viedi skan Dārtas vārdi, ka nedrīkst būt vienalga. Ja vienaldzīgi ir jaunieši, tad kam lai vispār kas rūpētu. Pašaizliedzīgi spēlē Māra Mennika (pārliecinoša jaunas meitenes ampluā) un Ingus Kniploks, atklājot vides un sabiedrības nozīmi personas uzskatu un attieksmes veidošanā.

Ierodoties Ievas Puķes Sofijai, gaismu un mūzikas, ka arī aktrises nosvērto, iepriekš pārdomāto kustību dēļ, atmosfēra top mistiska. Īpaši viņai parādoties pirmo reizi, kad šķiet, ka tā izkāpusi no grāmatu skapja. Pārņem sajūta, ka kāds augstāks spēks viņu atsūtījis prasties kauna un arī iebiedēt, jo nenoliedzami aktrises spēle iemieso ko draudīgu apkārtējiem. Ieva Puķe ar patiesi skaisto balsi strādā profesionāli, bet viņas tēlā gribētos skaidrāku koncepciju, proti, vienā brīdī viņa var būt vēsa un atturīga, bet tad spēji kļūst emocionāla, kas nešķiet nāves eņģelim no citas pasaules piemītoša īpašība.

Sofija daudz atklāj par saviem klasesbiedriem, parādoties spilgti zaļā, vieglā kleitiņā un pārējiem spēji ap to sastājoties pusaplī, pat it kā uzbrūkot par tās joprojām nevainojamo izskatu. Viņa, pirms 20 gadiem mirusī, šobrīd ir daudz dzīvāka par viņiem, vēl dzīvajiem. Sofija apzinās zaudēto dzīvi, kas ir tik īsa, tāpēc viņa būtu gatava dzīvot arī jebkuru citu, bet dzīvi uz zemes. Kaut arī neizdevušos, jo varbūt, ka tā nemaz tāda nav – vainīga var būt mūsu neveselīgā attieksme, nespēja novērtēt esošo, negribēšana neko mainīt vai vismaz apņemties to darīt, bet laika ir tik maz... Mēs neattapsimies, un mums būs jau krietni daudz gadu kā Dārtai, kam revolūcijas un kari aiz muguras, bet vēl aizvien dzīve nebūs guvusi to piepildījumu, ko bija iespējams sasniegt.

Īpašas ievērības cienīgus aktierdarbus rāda ne tikai Ligita Dēvica, bet arī Ilze Pukinska, Skaidrīte Putniņa, Regīna Devīte, Māra Mennika un Agris Māsēns ar bēdu brāli Jura Laviņa personā spēlē skaisti un pārliecinoši.

Liesmas loma ir Ilzei Pukinskai kā uzrakstīta. Viņa dzīvo šai tēlā – vārdi un kustības ir saskaņoti, viņa ir neticami atraisīta. Skaidri nolasāmas viņas un mātes neskaidrās attiecības. Viņu ar māti nenoliedzami vieno radniecīgas jūtas, bet tās aizēno kāds konflikts. Lai arī abas ir aizmirsušas, par ko tas bijis, un māte vēl cenšas reiz visu vērst par labu, meita ir noraidoša, jo pieļauj kārtējo nesaprašanos.

Izrāde ir pamatīga, tā „paņem” ar savu monolītumu. Pat traģikomiskie joki nesakustina tās viengabalainību, lai arī zāle ik pa brīdim gardi iesmejas – laikam jau saprot, ka daži no mums smejas paši par sevi, bet, esot Dārtas skolnieku vidū, smaidīt gan laikam negribētos... Joki kā spožas nagliņas tikai piesit draudīgi bālo drēbi. Izrāde veļas kā liels smags klints bluķis, visu (tajā skaitā skatītājus) pakļaujot savai masai, bet intonācija ir tik nopietna un emocionāli piestrāvota, ka ne mirkli nekļūst garlaicīgi. Akmens apstājas efektīvajā fināla ainā, ko var iztulkot dažādi. Vienkāršoti - gaisa kuģa debesīs pacelšanās mūziku, gaismu apdzišanu un skapju atbīdīšanos neredzamā plānā var uztvert kā Sofijas aizlidošanu, jo viņa jau par to ieminējās, vai ne? Vai arī Dārta galu galā ir devusies tai līdzi? Bet režisors liek domāt arī par vientulību, jo ne tikai skapji palika mazmeitai aiz muguras, palika arī sava laika liecinieki. Otrreiz, ko vairāk nekā vārdus, pasaka Ligitas Dēvicas Dārta: „Bērni, kas pēdējais, tas izslēdz gaismu.” Kā mazmeitai Mārai noturēt gaismas slēdzi nenospiestu, ja vecāmāte savu dzīvi jau nodzīvojusi, vecāki, šķiet, nemaz nespēj dzīvot, bet vienaudži nav sabiedrotie? Tādu, lūk, sarežģītu uzdevumu mums izvirza vecmeistars Kroders.

Kā tad būs, vai kāds gaismu izslēgs? Zāle satumst, bet mums ir vēl iespēja spuldzi atstāt spožu un degošu un arī savilkušos mākoņus – izklīdināt.