Šodien gulēju daudz. Atkal. Saule dikti ārā vilina, bet temepratūra man liek palikt mājās.
Jūtos kā robežgadījums, jo nezinu, kas ar mani. Mēneša sākuma Brisele man liek visu laiku šaubīties. It kā saprotu, ka manas ārvalstis vairs nevar būt manas temperatūras iemesls. 14 dienas jau ir pagājušas, līdz ar to tas, kas mani notiek, visdrīzāk nav COVID-19.
Labā ziņa - Janai un ministrei negatīvas analīzes, bet šobrīd noteikta pašizolēšanās. Jāgaida, kas tālāk būs.
Rīt no rīta zvanīšu uz SPKC, lai saprastu, ko man darīt. Vai jābrauc testēties, vai vienkārši jāizolējas. Skaidrs ir viens, ka mājas palikšu rīt jebkurā gadījumā.
Pēcpusdienā saņēmos un noskatījos Latvijas Nacionālās operas un baleta izrādi "Manona Lesko".
MANONA LESKO ir Džakomo Pučīni trešā opera, kas tapusi pēc abata Prevo darba „Stāsts par kavalieri de Grijē un Manonu Lesko” motīviem. Opera guva lielus panākumus un pavēra komponistam ceļu uz pasaules nozīmīgāko teātru skatuvēm. Režisore Ināra Slucka, interpretējot šo Pučīni meistardarbu Latvijas Nacionālajā operā, galveno uzmanību pievērš abata Prevo ieskicētajai problēmai – tam, ko lielas kaislības spēj izdarīt ar cilvēku. Izspēlējot šo mīlasstāstu mūsdienās, režisore maina nevis operas saturu, bet gan akcentē tajā būtisko.
Ieraksts veikts 2015. gada 26. novembrī. Manona Lesko Asmika Grigorjana, De Grijē Sergejs Poļakovs, Lesko Jānis Apeinis, Žeronts de Ravuārs Krišjānis Norvelis, Edmonds Raimonds Bramanis, Edmonda sieva Zane Dombrovska, Deju skolotājs Mihails Čuļpajevs, Žeronta īpašumu pārvaldnieks Rihards Millers, Apsardzes priekšnieks Viesturs Jansons,
Muitnieks Viesturs Vītols, Eksperts Kārlis Saržants, Madrigāla solo Kristīne Zadovska, Edmonda sievas mīļākais sapņa ainā Erlends Ritenbergs.
Krietnu brīdi neesmu bijusi operā, līdz ar to šī izrāde bija kā malks svaiga gaisa. Vizuāli pievilcīga. Skaisti tērpi. Asmika un Sergejs vienkārši apburoši. Notici tam, kas notiek uz skatuves - kā dzimst jūtas, kā viss beidzas.. Skumjš stāsts.
Un atkal, kā ierasts - recenzija. Tiesa, par izrādi, kurā nepiedalījās Sergejs Poļakovs, bet tas šoreiz nav galvenais. Armanda Znotiņa viedoklis par šo izrādi:
Dekadence uz operas skatuves

Par Džakomo Pučīni operas "Manona Lesko" iestudējumu Latvijas Nacionālajā operā, režisore Ināra Slucka

"Es pietiekami pazinu Manonu; pēc rūgtās pieredzes es jau zināju – lai cik uzticīga un pieķērusies man viņa bija laimībā, nedienās uz viņu nevarēja paļauties. Viņai pārāk patika greznība un izpriecas, lai manis dēļ viņa tās upurētu," tā Antuāna Fransuā Prevo skumjajā un pamācošajā "Stāstā par kavalieri de Grijē un Manonu Lesko" viens no galvenajiem varoņiem raksturo otru. Un lasītājam uzreiz ir skaidrs, ka Džakomo Pučīni opera "Manona Lesko" būs viens no tiem daudzajiem žanra paraugiem, kur traģiskas beigas ieprogrammētas jau pašā sākumā – bet pa vidu gaidāmas vairākas stundas liriski dramatiskas mūzikas skaistās dekorācijās. Džakomo Pučīni daiļrade Latvijas Nacionālajā operā pārstāvēta sevišķi bieži – pirmoreiz jau komponista dzīves laikā. "Bohēmai" sekoja "Toska", "Toskai" – "Madama Butterfly", pēc tam arī "Meitene no Rietumiem", "Turandota", bet nesenākā pagātnē – Viestura Kairiša iestudētais "Triptihs". 2015. gada 20. februārī iestudējuma pirmizrāde sagaidīta salīdzinoši retāk uzvestam Pučīni opusam – "Manonai Lesko" –, kas uz Nacionālās operas skatuves parādījusies divreiz – 1938. gadā, kad Latvijā galvenās lomas vēl dziedāja Mariss Vētra un Ādolfs Kaktiņš, un 1969. gadā, kad radošo spēku virsotnē atradās Žermēna Heine-Vāgnere un Jānis Zābers. Gan 30., gan 60. gados inscenējumus veidoja sava laika lielākie režijas meistari – Jānis Zariņš un Arnolds Liniņš –, bet šoreiz režisores pienākumi uzticēti Inārai Sluckai. Un jauniestudējums pārliecina divkārt, skatuviskajam risinājumam iezīmējoties tikpat profesionālam un izteiksmīgam kā muzikālajam īstenojumam, – rets gadījums, kad par Latvijas Nacionālās operas izrādēm var runāt kā par harmoniskiem mākslas darbiem visos to rakursos.
"Manonas Lesko" pirmizrādē centrālos tēlus atveidoja viesmākslinieki, titullomu izdziedot Asmikai Grigorjanai, bet de Grijē lomu – Muratam Karahanam. Taču būtisku vietu jauniestudējumā ieņem arī latviešu solisti – Jānis Apeinis kā Lesko, Krišjānis Norvelis kā Žeronts de Ravuārs – trešā nozīmīgā persona traģiskajā mīlasstāstā – un Raimonds Bramanis Edmonda lomā. Nevarētu gluži teikt, ka iepriekšminēto solistu uzstāšanās būtu novērtējamas kā izcili un neordināri sasniegumi, tomēr rezultāts katrā ziņā liecina par teicami paveiktu darbu, kur katrs no vokālo partiju lasījumiem iekļaujas muzikāli izkoptā un saistošā kopainā. Galvenā uzmanība, protams, visas izrādes gaitā pievērsta Asmikai Grigorjanai, kuras spožais soprāna tembrs skan vienlīdz krāšņi no zemākā līdz pašam augstākajam reģistram, iegūst caururbjošu spēku dramatiskajās kulminācijās – solistes dziedājumu neaizēno ne orķestra masīvā dinamika, ne arī otra vokālā līnija tenora sniegumā – un mūzikas rakstura daudzveidīgajās izmaiņās saglabā kā emocionālās krāsas, tā intonācijas precizitāti. Turku tenoram Muratam Karahanam klājas nedaudz grūtāk, viņa balss tembram augstākajā diapazonā un dinamiskajos kāpinājumos neizceļoties ar īpašu skaistumu, taču to vismaz daļēji atsver solista profesionālās iemaņas, viscaur spējot saglabāt tīru, stabilu un muzikāli koncentrētu vokālo veidolu. Sev atvēlētajā lomā pārliecina Krišjānis Norvelis, tieši tāpat gan soloepizodēs, gan ansambļa skatos veiksmīgi iejutušies Jānis Apeinis un Raimonds Bramanis, un viņu veikums mūzikas ritējumam ļauj sekot ar prieku un interesi.

Nozīmīgāku vietu par epizodiskajām lomām komponists operā piešķīris korim, un tā sniegums arī raksturojams kā augsti profesionāls, taču Mārtiņa Ozoliņa vadībā daudz neatpaliek arī orķestra spēles kvalitātes. "Manonas Lesko" izrādē orķestra skanējums guvis viengabalainas un saliedētas aprises, kur ar tembru apjomīgumu un daudzkrāsainību īpaši izceļas pūšaminstrumentu bloks, pienācīgu harmonisko pamatu vokālajām partijām veidojot arī stīgu grupai. Otrkārt, šajā priekšnesumā orķestris ir nevis bezpersonisks palīgs solistiem, bet gan aktīvs muzikālā dialoga dalībnieks, kur arī diriģents un orķestra mākslinieki virza Pučīni partitūrā ietverto noskaņu un pārdzīvojumu plūsmu, izvēloties raksturīgākos un iezīmīgākos akcentus. Tā rezultātā solisti kopumā varēja paļauties uz orķestra atbalstu, lielāko daļu no nesakritībām starp vokālistiem, orķestri un kori norakstot uz pirmizrādes uztraukumu, turpretī stīgu un pūtēju iedzīvinātie melodiskie vijumi, piesātinātās akordu vertikāles un tembrālās gaismēnas aicināja iedziļināties Pučīni mūzikas postromantiskajā skaistumā, kas uzrunā kaut vai tikai epizodiski arī tad, ja klausītājam ir tuvāka pavisam cita estētika.
Par lirisku drāmu nosauktās "Manonas Lesko" libretu kompilējuši veseli astoņi autori, ieskaitot pašu komponistu un viņa vecāko kolēģi Rudžēro Leonkavallo, un, ņemot vērā tā saturu, izrādes veidotājiem paveras visas iespējas iestigt sentimentālā kičā. Taču uz Latvijas Nacionālās operas skatuves redzamais iestudējums ir gluži pretējas dabas – smalks, gudrs un iztēli rosinošs. Antuāna Fransuā Prevo romāna darbības laiku – 18. gadsimta 1. pusi – libretisti pārnesuši uz pusgadsimtu vēlāku vidi, savukārt Ināra Slucka, saglabājot operas vēstījuma saistību ar augstākās sabiedrības tēlojumu, "Manonas Lesko" darbību risina vēl jaunākā laikmetā. Tieši kurā, precīzi netiek paskaidrots – spriežot pēc pāris detaļām, tie varētu būt 20. gadsimta 70.–90. gadi vai pat mūsdienas. Viens gan ir skaidrs – uzrunājot scenogrāfu Mārtiņu Vilkārsi, kostīmu mākslinieci Keitu, videomākslinieci Katrīnu Neiburgu un gaismu mākslinieku Igoru Kapustinu, režisore trāpījusi mērķī, jo izrādes kopējais skatuviskais veidols realizēts apbrīnojami saskaņoti un stilistiski tīri.

Mārtiņa Vilkārša scenogrāfija, uz skatuves uzbūvējot un pēc tam dekonstruējot klasiskas pils apveidu, raksturojama kā viena no lielākajām inscenējuma veiksmēm, darbības telpai izceļoties kā ar skaistumu, tā ar funkcionalitāti un dodot nepieciešamos impulsus gan skatītāja fantāzijai, gan režisores pārraudzītajām norisēm. Turpretī Ināras Sluckas veidotā iestudējuma struktūrai piemīt mērķtiecīgums un radošās domas skaidrība – ne tikai darbojošās personas, bet arī kora mākslinieki izrādes gaitā iekļaujas dramatiska un psiholoģiski ticama stāsta pakāpeniskā un pārdomātā atklāsmē (līdzās Grigorjanai, Karahanam, Norvelim un vairākiem citiem solistiem šeit rodama arī spilgta Zanes Dombrovskas bezvārdu loma), operas libreta interpretācijai turklāt viscaur sabalsojoties ar mūzikas ritmu un emocijām. Otrajam cēlienam nomainot pirmo, kam savukārt seko likumsakarīgais fināls, sākotnēji gaišais, ironisku nianšu caurstrāvotais tēlojums gandrīz nemanāmi satumst – un šādas izmaiņas te balstās ne tikai uz virtuozo gaismu mākslinieka darbu, bet arī uz režisores un kostīmu mākslinieces jaunatradumiem – un iestudējumā izmantoto izteiksmes līdzekļu izsmalcinātība nepārprotami akcentē Ināras Sluckas piedāvāto "Manonas Lesko" koncepciju, kas aicina meklēt atslēgu operas sižeta risinājumam nevis laikmeta un vides sociālajā nevienlīdzībā, bet gan galveno varoņu neizmaināmajā raksturā un pasaules uztverē. Bija diezgan skumji vērot Manonas Lesko pārvērtību no elegantas un valdzinošas sievietes (un 2. cēlienā Asmikas Grigorjanas skaistums nudien saucams par līdzvērtīgu turpat redzamajiem antīko skulptūru paraugiem) līdz pašas egoisma radītā izmisuma salauztai būtnei, bet vēl skumjāk – piedzīvot de Grijē metamorfozes no gandrīz nevainojama vizuālā tēla gan garīdznieka sutanā 1. cēlienā, gan uzvalkā drīz pēc tam līdz nervozam un izmocītam, bārdas rugājiem apaugušam vīrietim skatuves strādnieka drēbēs 3. cēlienā. Par riskantu uzskatāma ideja operas pēdējo, ceturto cēlienu pārnest uz de Grijē zemapziņu, jo, pirmkārt, līdzīga iecere jau realizēta Pučīni "Toskas" iestudējuma pēdējā daļā Dmitrija Bertmana režijā, otrkārt, šādi pavērsieni – arī dramatiskajā teātrī un kino – rada aizdomas, ka režisors nemaz nezina, kā lai noved līdz galam visas sākumā daudzsološi pieteiktās sižeta līnijas. Taču Ināras Sluckas versija īgnumu tomēr neizsauca. Vispirms jau tādēļ, ka ceturtajā cēlienā tika atrasta īstā vieta Katrīnas Neiburgas izteiksmīgajām videoprojekcijām, turklāt – kā gan lai citādi ataino situāciju, kur galvenie varoņi nonākuši emocionālā tuksnesī, no agrākajām kaislībām patiesībā pāri paliekot vienīgi konvulsīviem žestiem. It īpaši tad, ja šāda situācija tikpat labi var turpināties gadu desmitiem ilgi – un vienīgi operas nosacītajos apstākļos komponists tam laikus pieliek punktu.

Rezumējot – "Manonas Lesko" jauno iestudējumu droši var ieteikt tiem, kas baidās no klasiskās operas sižetu pārcēlumiem postmodernā vidē ar izteikti grotesku raksturu un neiztrūkstošo seksa un vardarbības klātbūtni. Lai arī šajā izrādē viscaur jūtama dekadencei piemītošā atmosfēra, kas visnotaļ precīzi atspoguļo operas tapšanas laika – 19. un 20. gadsimta mijas – vispārējo noskaņojumu sabiedrībā un kultūrā, Ināras Sluckas un viņas domubiedru radīto inscenējumu nevarētu nosaukt ne par izaicinošu, ne arī par, teiksim, monotoni grūtsirdīgu. Tā vietā uz skatuves darbojas dzīvi cilvēki ar īstām emocijām, kuriem īstenībā ir tikai viena nelaime – viņu liktenis izrādījies spēcīgāks par viņiem pašiem. Un Džakomo Pučīni, protams, nebūt nav vienīgais, kas nonācis pie šāda secinājuma.

Un forši ir tas, ka arī mamma skatās visu to, ko es viņai sūtu. Noskatos pati un aizsūtu, lai mamma noskatās. Tas ir lieliski, ka šobrīd ir vēl plašāka iespēja noskatīties dažādas izrādes. Un pēc tam mēs ar mammu varam abas apspriest to, ko redzējām. Tiešām forši! :)