Man sāk iestāties murkšķa diena. Visa diena atkal tikai par un ap COVID-19. Priekšlikumi krīzes risinājumiem darba devējiem, informācijas gatavošanai publikai, atbildes uz epastu vēstulēm..
Šodien pamatā trijatā strādājām - es, Ilze un Māris. Patiesībā diezgan foršs tandēms sanāk mums. Visu laiku mainam telpas, vēdinam, ieturam distanci. Paranoja visiem ir. Tiesa, nedaudz bažīga esmu tādēļ, ka mums ik pa brīdim ir kāds caurvējš, līdz ar to es sāku baidīties, ka, baidoties no COVID-19, iedzīvošos saaukstēšanās.
Bet, par darbu vēl runājot, jāatzīst gan, ka pat nepamanu, kā darba diena aizskrien. Pusdienas ēdu vien ap diviem-trijiem pēcpusdienā. Mājās atnāku nogurusi. Intensīvs darbs un...stress. Bet neko darīt. Viss ir ļoti līdzīgi tam režīmam, kāds bija pirms 10 gadiem. To krīzi pārdzīvojām, tagad atnāca otra.
Nedaudz biedējoša ziņa - aizvēra Piņķu bērnudārzu, jo ir inficētais.. Pazīmju nebija, neviens nezināja, bet tad saslima. Mjā... tagad jau droši nevar zināt par to, kurš ir vesels, kurš ir slims.

Vakarā noskatījos LMT straumē piedāvāto Liepājas teātra izrādi "Hanana". Neko par izrādi nezināju, vienkārši skatījos. Domāju, ka būs jestrs gabals, bet sanāca diezgan baiss. Smaga izrāde. Ļoti. Un pārdomas raisoša.

Un te nu viena no recenzijām:
Pārsteigums

„Ja es nezinātu, kurš Liepājas teātrī iestudējis krievu mūsdienu rakstnieka Germana Grekova lugu «Hanana», nekādā gadījumā neticētu, ka tas ir Džilindžers – tik ļoti uzvedums atšķiras no visa, ko režisors pēdējos gados iestudējis Dailes teātrī, kur viņa produkcija kļuvusi līdzīga izēstu konfekšu spožiem papīriņiem,” recenzijā atzīst Silvija Radzobe. „Tik precīzs un mērķtiecīgs ir jaunā uzveduma naturālistiskais stils, tik dziļa dzīves šausminošo slāņu pazīšana, tik maiga līdzjūtība pret «pazemotajiem un apvainotajiem», lietojot Fjodora Dostojevska formulu.” (S. Radzobe. Džilindžera JāDostojevskis. NRA, 2010.gada 29. marts)
„Latvijas teātru ābolu ķocī” laikrakstā „Diena” kritiķe nosauc pārsteiguma iemeslu vēl skaidrāk un tiešāk:
Izrāde pārsteidz ar režisoram neraksturīgu izteiksmes skarbumu un nopietnību, ar sadzīvisku raupjumu un teju šķebinošu naturālistisku stilu gan skatuviskās vides faktūrā, gan aktierspēlē.” (Latvijas teātru ābolu ķocis. Diena, 16.03.2010.)
Teātra eksperte uzskata, ka „režisors paplašinājis lugas garīgo mērogu, raisot asociācijas ar Dostojevski. Savas karjeras rītā Džilindžers iestudēja izrādi „Trīs māsas. NeČehovs” – pēc analoģijas šo uzvedumu var pārkrustīt: „Hanana. JāDostojevskis””.
Savukārt Henrieta Verhoustinska 2010.gada „Teātra Vēstneša” 2. numurā norāda, ka gads sācies ar pārsteigumiem un nosauc no tiem trīs, starp kuriem ir arī „Hanana”.
„Gan „Vīns un nezāles” Valmieras teātrī, gan „Mirušās dvēseles” Nacionālajā, gan „Hanana” Liepājā ir tieši pārsteigums, kas, pirmkārt, liek apšaubīt savus ērti iestāvējušos priekšstatus par attiecīgo teātri un teātri kā tādu, otrkārt, provocē negaidītas intelektuālas un emocionālas reakcijas, kas nebūt nebeidzas, priekškaram aizveroties...
„Hanana” turklāt sagādāja arī līdzpārdzīvojumu, ko Aristotelis iedēvējis par „katarsi”, un arī lielu cilvēcisku prieku, jo tik mērķtiecīgu un spēcīgu Džilindžera izrādi netiku redzējusi kopš „Kaligulas”,” raksta Verhoustinska. (Kaujas lauks – dvēsele. Teātra Vēstnesis, 2010., nr.2)
Interesanti, ka Verhoustinska saskatījusi saikni starp Grekova lugā, īpaši dialogu struktūrā, neslēpti pausto aizraušanos ar absurdu un Džilindžera interesi par absurda dramaturģiju Semjuela Beketa personā režisora darbības sākumā. Kritiķe atgādina, ka Džilindžers vēl studiju laikā iestudējis Beketa lugu „Mollojs jeb dzīve bez istabenes”, bet 2003.gadā Bekets kļuva par vienu no varoņiem Džilindžera izrādē «Trīs draugi – Hemingvejs, Selindžers, Bekets».
„Lūk, šajā teritorijā starp jēgas meklējumiem reliģiskā nozīmē un absurdu, kas pasauli uzver uz bezjēgas ass, skeptiķis Dž. Dž. Džilindžers iestudējis izrādi, kas, man šķiet, garīgumu tomēr drīzāk sekularizē nevis „pasludina”, katarses funkciju piešķirot izrādei, nevis dievkalpojumam un gluži vai rituāli noslēdzot izrādi ar meditācijas mēģinājumu, kontemplāciju, – nevis ar upuri, kā tas ir lugā, kur vienīgos dzīvi palikušos Hananas – Ausmu un viņas dēlu ar stigmai līdzīgu plāksteri pierē – ierodas apšaut vecākā dēla draudziņi – bandīti,” skaidro Verhoustinska.
Uzplaukst reiz bijušā spožumā
Gan Silvija Radzobe, gan Henrieta Verhoustinska īpaši piemin režisora sadarbību ar scenogrāfu Mārtiņu Vilkārsi un kostīmu mākslinieci Ilzi Vītoliņu.
"Reiz bijušā spožumā atplaukusi režisora sadarbība ar kostīmu mākslinieci Ilzi Vītoliņu un scenogrāfu Mārtiņu Vilkārsi, kuriem, tāpat kā aktieriem, liels nopelns izrādes vienotā stila radīšanā,” raksta Radzobe.
Savukārt Verhoustinskai rodas aizdomas:„Paturot prātā abu šo mākslinieku [Vilkārša un Vītoliņas] līdzšinējos darbus – krāšņus, daudznozīmīgus un ar sadzīvi tikpat kā nesaistītus – neizbēgami iezogas šaubas, vai tik tas, ko redzam, nav veids, kā pajokot par kritiķu un skatītāju iemīļotām skatuves tendencēm. Īpaši, ja režisors ir ar postmodernista zīmogu permanenti iezīmētais Dž. Dž. Džilindžers.”
Teātra vērtētāji gan vienprātīgi slavē „Hananas” aktieru ansambli. Vislabāk šīs uzslavas raksturo divi citāti.
„Izcils teātra darbs, kas valdzina ar saliedēto aktieru ansambli, kurš perfekti īsteno traģikomisku spēles stilu, ar bezbailīgu iedziļināšanos dzīves šausmās, ar spēju just līdzi visneaizsargātākajam,” rezumē Guna Zeltiņa (Latvijas teātru ābolu ķocis. Diena, 16.03.2010.)
Ar aktieriem Džilindžers ir strādājis maigi un ar mīlestību – negrēkojot pret katra spēju robežām un psihofiziku,” – tā Verhoustinska.
Lokalizācija – par un pret
Viens no retajiem jautājumiem, par kuru izrādes vērtētāju viedoklis visai būtiski atšķiras, ir Germana Grekova lugas lokalizēšanas kvalitāte.
Ja Silvija Radzobe uzskata, ka „Hanana” ir „viens no retiem gadījumiem, kad teātrī pilnībā attaisnojusies lugas lokalizācija”, tad, pēc Verhoustinskas domām, „Ilmāra Šlāpina veiktā lokalizācija lugai nav nākusi par labu”.
Verhoustinska salīdzinājusi lugas tulkojumu ar oriģināltekstu un izsaka minējumu, ka tulkotājs pielicis klāt „autora jau tā divdabīgajai attieksmei” arī savu ironiju.
Turklāt „tulkojumā – bet, galvenais, lokalizējumā, – pazudušas dažas intriģējošas nozīmes, ko autors piešķīris vairākiem varoniem,” raksta Verhoustinska, tomēr „Ābolu ķocī” piešķirot četrus ābolus no pieciem un paužot viedokli, ka šī ir „Džilindžeram ļoti svarīga izrāde. Ne tāpēc, ka šeit nav glamūra un kailu vai vismaz dziļi dekoltētu sieviešu.
Izrāde „Hanana” (..) izvērtusies ne vairāk, ne mazāk kā cilvēcības pilnā «ideju drāmā»...
...ar tādiem izciliem aktierdarbiem kā L. Leščinska aizkustinošais, viedais Kārlis un K. Goda šķietami pilnīgi jēgu nodzērušais alkoholiķis Harijs ar negaidīto «oderīti». Arī E. Dombrovska Jurčiks - karikatūra par Edipu «ar īpašām vajadzībām», un I. Jurjānes valšķe Astrīda lai arī ne viscaur, tomēr trāpa ar patiesīgumu un neviennozīmību."
Savukārt Silvija Radzobe izrādi novērtē ar lielāko iespējamo ābolu skaitu un atzīmē:
"To, ka režisoram, kuru pazīstam kā ironijas, kiča un seksuālu spēlīšu meistaru, pieticis drosmes iestudēt šādu lugu un tieši šādi, ļaujoties vienkāršai cilvēcībai un dziļam līdzpārdzīvojumam, vērtēju ļoti augstu.”
Izrāde «Hanana» tika nominēta 2009./2010.sezonas «Spēlmaņu nakts» balvai sešās nominācijās: «Gada dramatiskā teātra izrāde», «Gada režisors», «Gada aktrise» (Inese Kučinska), «Gada aktieris otrā plāna lomā» (Kaspars Gods), «Gada kostīmu māksliniece» (Ilze Vītoliņa) un «Gada muzikālās partitūras autors dramatiskajā izrādē» (Kārlis Lācis). «Spēlmaņu nakts» balvu saņēmis Kaspars Gods.