Pušas miegs šobrīd sāk atkal kļūt par problemātisko jautājumu. Vienu brīdi jau dikti sapriecājos, ka Puša sāk diezgan labi gulēt, bet atkal mūsu pūkainais kaķītis sāk bojāties - no rītiem agri sāk šiverēt pa māju un mēģina pamodināt arī mūs. Līdz ar to es esmu neizgulējusies. ;( Ar Trišu tādā ziņā ir vieglāk - viņa guļ līdz modinātājam. Bet, ja par Trišu, tad jāsaka, ka vēl joprojām klibo. Vismaz sāk likt kāju regulāri pie zemes, bet var redzēt, ka taupa savu rudo kāju. Laikam šoreiz tiešām būsim izsprukuši sveikā (bez vetārsta apmeklējuma).
Darbā šodien visa diena faktiski pie anotācijas rakstīšanas. Ļoti gribas šīs nedēļas laikā savest to puslīdz normālā stāvokli, tā, lai nākamnedēļ atliktu vien nedaudz uzpucēt, šur tur papildināt. Šobrīd esmu pilnīgi pārliecināta, ka pēc 27.11. sanāksmes varēsim mierīgi uzsaukt šo projektu.
Šodien nedaudz pašausminājos par sanāksmi par darba un ģimenes dzīves direktīvas pārņemšanu. Kādēļ pašausminājos? Man vienkārši sāka likties, ka tie, kuriem patiesībā būtu tā pa īstam jātur visi groži rokās, jākontrolē process, cenšas tos grožus nodot citiem. Un mēs, kā parasti, tos gandrīz vai ņemam savās rokās. Labi, ka šoreiz tomēr ar bosu esam nostājušies pozā, ka esam gatavi darīt visu, kas tiešām ir mūsu darbs, bet negribam būt grožu turētāji. Lai grožus tur tie, kam būtu jātur. Bet, ja godīgi, ik pa brīdim gan nodevīgi iezogas doma, ka vieglāk būtu pašai izdarīt.
Pusaudža gados nesapratu, kādēļ klases audzinātāja sarāja mani par to, ka sakopu to, ko klasesbiedri bija atstājuši pēc tortes ēšanas. Toreiz dikti sāpīgi iecirtās sirdī un prātā tas viņas teksts, ka man nav visiem pakaļas jānoslauka. Zinu, ka reizēm joprojām ar šo īpašību grēkoju, bet neko nevaru izdarīt...
Šodien sanāca arī neliela sarakste ar Ingu un Juri. Viņi ir nopirkuši dzīvokli Pļavniekos, bet tur vesels grāmatu plaukts. Piedāvāja atbraukt paskatīties, vai kaut ko negribu paņemt.:D Bildē šis tas iekrita acīs un sirdī, būs tuvākajā laikā jāizdomā, kā saorganizēties braucienam. Bet.. pirms braukt, vajag bildes uztaisīt! :) Šovakar to arī darīju! Izšķiroju 480 bildes, bet vēl vairāk ir priekšā. Skatījos un priecājos par to, cik patiesībā skaists brauciens sanācis. ;) Vēl vakari trīs četri pie bildēm un būs jau kaut kāds rezultāts, ko varēs atrādīt Ingai un Jurim. ;)))
Kamēr šķiroju bildes, skatījos filmu par filmu "Dvēseļu putenis". Ja godīgi, kad vairākus gadus atpakaļ bija diskusijas par naudas piešķīrumiem šīs filmas filmēšanai, biju diezgan skeptiska. Šobrīd, noskatoties šo filmu, paklausoties cilvēku atsauksmes, saprotu, ka nevar uzskatīt, ka šī nauda nelietderīgi iztērēta štruntīgā projektā. Pilnīgi skaidrs, jā jāiet skatīties šo filmu!
11.novembris. Zīmīgs datums. Jo vairāk uzzinu dažādas detaļas par notikumiem pirms 100 gadiem, jo lielāka apbrīna manī rodas par tiem puišiem un arī meitenēm, kas sargāja Rīgu. Viņi tiešām izcīnīja šo valsti mums. Un atkal gribas atcerēties izrādes "Liepāja-Latvijas galvaspilsēta" noslēgumu - ko atcerēsies par mums nākamās paaudzes? Kas būs mūsu varoņdarbi? Uz tās ziedošaņas fona, kas bija 100 gadus atpakaļ, tas, ko mēs darām, nereti izskatās smieklīgi...
Bet dienas priecīgākais notikums - biļetes uz teātri. Tā kā pati biju plānojusi iet uz Griškovecu (jau trešo reizi), piedāvāju kolēģiem nākt līdzi. Divi pieteicās. :) Rūta šodien zibensziņu atsūtīja, ka Gogoļa centrs un Serebreņņikova izrāde būs Rīgā, līdz ar to kalendārā iezīmēts tiek arī šis pasākums. Nu, ko..janvāris jau atkal man būs teātra un cirka mēnesis. Un, ja godigi, tas mani ļoti priecē, jo man patīk šāda veida pozitīvās emocijas vai arī nopietnās pārdomas. Jāatzīst, ka labāk kaut ko sev citās lietās pažēlošu, bet, ja ir laba izrāde un ja ir iespēja uz to nopirkt biļeti, tad izmantošu šo iespēju.
Bet, lai viss nav tik rožaini, ir viens jautājums, kas šovakar satrauc - vecāku duša. Sākusi tecēt. Jasauc santehniķi, jāskatās, kas tur ir. Sliktākais laikam ir tas, ka ir diezgan liela iespējamība, ka tā būs jāmaina. Atkal vecākiem kreņķis. :(