No rīta šodien aizgāju līdz Kalnciema kvartālam - tur tikšanās ģenerālvienošanās pušu komitejā. Tulīt, tūlīt stāsies spēkā ģenērālvienošanās, bet viņiem kaudze jautājumu pašiem par to, kā to visu piemērot praksē. Šoreiz uzaicināja veselu kaudzi valsts iestāžu, lai mēs palīdzam viņiem tikt ar praktiskiem jautājumiem galā.
Diemžēl mani nepameta sajūta, ka būvnieki ir aptinuši celtnieku arodbiedrību ap pirkstu. Pierādījumu īsti man nav, bet ir šī dīvainā sajūta, ka celtnieki ir pārāk daudzās lietās piekāpušies, ka klusē par daudz jautājumos, kuros būtu jāceļ trauksme.
Var jau būt, ka man ir nepareizas sajūtas. Man gribētos, lai es kļūdītos.
Bet, ja ne par darbu, tad šoreiz gribas tiešām paslavēt Kalnciema kvartāla iemītniekus. Tā māja, kurā mums bija tikšanās ir svaigi savesta kārtībā (vēl "Iļjiča lampiņas" griestus rotā), bet ir tik neizsakāmi omulīgi, mīlīgi, skaisti tur. Tiešām tāda koka mājā, kurā labprāt gribētos dzīvot. Skaistas trepes, vitrāžas.. Ir forši, ka vecām mājām iedod otro elpu. :)
Atpakaļ gāju pa Kalnciema ielu. Ieraugot vienu konkrēto māju, atcerējos 19 gadus senus notikumus vasarā un rudens sākumā. Tajā mājā toreiz ar Mārtiņu ieradāmies ciemos pie viņa drauga Jāņa. Nedaudz samulsuši un nebēdnīgi. Jancīgi tas viss bija.
Patiesībā ar Mārtiņu man saistās pavisam nedaudz lietas. Saulaina pēcpusdiena Doles salā, agrais rīta brauciens no koncerta Ogrē un šī ciemošanās pie drauga Kalnciema ielā. Viss pārējais kaut kā ir zudis no atmiņas. Un, ja godīgi, tad īsti pat vairs neatceros, kādēļ mēs pašķīrāmies. No otras puses 23 gadu vecumā cilvēki bieži vien cik pēkšņi sāk satikties, tik pēkšņi var arī pašķirties.
Savukārt vakaru pavadīju atkal teātrī. Atkal Jaunajā Rīgas teātrī. Šoreiz izrāde "Linda Vista". Speciāli neko iepriekš nelasīju. Pirmais kārtīgais informācijas avots - programmiņa pirms izrādes.
Ja godīgi, sākumā biju skeptiska, bet nolēmu, ka kaut vai jāpabauda foršā mana bērnības un agrās jaunības mūzika. Bet beigās sapratu, ka izrāde man patīk, jo var skatīties kā komēdiju, kad smiekli līdz asarām, bet var arī skatīties kā diezgan skumju stāstu par 40mit un 50mitgadniekiem.
Pasmaidīju no sirds, jo izrādes laikā aktieri piedzīvoja patiesi neveiklu mirkli - ir jāizvelk dīvāns, lai divatā var apgulties, bet.. nekas nesanāk. Viens mēģinājums, otrais, trešais.. Un Keišam nācās vien skaļi paraustīt plecus un pateikt, ka dīvāns jauns. Viņam un viņa partnerei smieklīgi un visa zāle nevaldāmi smejas. :D Sirsnīgi, godīgi un atklāti aktieris noreaģē un publika to labvēlīgi uztver. :)
Secinājums par izrādi ir viens - tiešām lieliski pavadīts laiks. Mājās braucu ar milzīgu smaidu uz lūpām. ;) Un tās trīs ar pusi stundas paskrēja patiešām nemanot.
Nu, un kā ierasts - viena no kritikām, kas likās vistuvākā man..

Valda Čakare 12.09.2018
Būt lūzerim ir tīri jautri

Atklājot jauno teātra sezonu ar komēdiju “Linda Vista”, Alvis Hermanis savā ziņā pārņem stafeti no Vladislava Nastavševa, kurš pēdējā laikā nodarbojies ar pašanalīzi un reizēm sajūsminājis, reizēm kaitinājis publiku ar izsmalcināti depresīvām savas dvēseles interjera ainiņām. Hermanis atvēzējas plašākam skatījumam un redzeslokā līdz ar sevi ietver visu piecdesmitgadnieku paaudzi. Turklāt šoreiz viņš atsakās no daudzkārt īstenotās prakses sacerēt savu stāstu, bet vēršas pie amerikāņu autora Treisija Letsa. Atgādinājumam – Letsa spalvai pieder plašas starptautiskas atzinības lauriem vainagotais ģimenes portrets “Osedžas zeme”, ko Alvis Hermanis 2009. gadā ar panākumiem iestudēja Vīnes Burgteātrī. Latviešu skatītājam tā pazīstama no Valtera Sīļa 2012. gada izrādes Nacionālajā teātrī.
Jauna dzīve “jaukā vietā”

Komēdijas “Linda Vista” un līdz ar to arī izrādes stāsts ir vienkāršs kā linu palags. Nerealizējies fotomākslinieks piecdesmitgadnieks Diks Vīlers – Andris Keišs, svaigi izšķīries no sievas, cer atkal atrast savu vietu dzīvē un pēc intensīvām konsultācijām ar studiju gadu draugiem – Jāņa Skuteļa Polu un viņa sievu – Elitas Kļaviņas Mārgaretu, secīgi nodibina attiecības ar divām sievietēm – par sevi mazliet jaunāko Žilu, ko spēlē Baiba Broka, un pavisam jauniņo Aminatas Diarras Minniju. Pirmo pamet viņš, otrā pamet viņu, bet nekas nav zaudēts, jo finālā Vīlers dodas pusdienās (izskatās, ka ne tikai) kopā ar savu kolēģi – Gundara Āboliņa fotodarbnīcas priekšnieka Maikla notramdīto Aneti – Sandru Kļaviņu. Tas arī viss.

Nezinātājam lugas nosaukums “Linda Vista”, šķiet, vispirms varētu raisīt asociācijas ar sievietes vārdu, nevis ar ģeogrāfisku vietu. Varbūt arī ar datorprogrammu Windows Vista vai – pavisam prozaiski – ar visiem zināmo mājputnu. Autoram acīmredzami ir bijusi svarīga šīs vārdkopas nozīme spāņu valodā – “jauka vieta”. Multikulturālais, nebūt ne pārticīgu cilvēku apdzīvotais Sandjego kooperatīvo namu rajons Linda Vista var tikt uztverts kā mūsdienu juceklīgās pasaules mikromodelis vai arī tieši pretēji – ironiska zīme ideālajai dzīves telpai, kuru Diks Vīlers šeit cer atrast. Starp citu, arī JRT, pārceļoties uz Tabakas fabriku, ir sācis jaunu dzīvi “jaukā vietā”, kuras jaukums realitātē nav nemaz tik neapšaubāms.
Otello ar Ostapa Bendera šarmu

21. gadsimts ir indivīda krīžu apzīmogots. Pusaudzības krīzi nomaina pilngadības krīze, trīsdesmitgadnieku krīzei pa pēdām steidzas nākamās desmitgades ķibeles, un galu galā izrādās, ka visa dzīve ir viena liela problēma, ko risināt ar lielu entuziasmu palīdz vesels dienestu bataljons – psihoterapeiti, stilisti, dizaineri, personības izaugsmes un dzīves treneri jeb kouči. Ja padomā – nav nemaz tik slikti – visiem ir, ar ko nodarboties. Tostarp arī dramaturgiem.

Treisija Letsa luga lieliski iederas bagātīgajā t. s. pusmūža krīzes lugu klāstā. Tā ir meistarīgi uzrakstīta vispirms jau tādā nozīmē, ka pārejas vecuma ķibeles fiksētas ar apbrīnojamu jūtīgumu un precizitāti. Šķiet, nekas nav aizmirsts – ne grūtības turēt līdzi moderno tehnoloģiju izraisītajām pārmaiņām cilvēka apziņā, ne vēlme būt forever jaunam, ne brīžam tik ļoti traucējošā piesaiste sava jaunības laika kultūras kontekstam. Arī vēstījuma intonācija ir pievilcīgi pašironiska – tā ļauj piecdesmitgadnieku psiholoģiskā diskomforta cēloņiem uzmest skatu no malas un pasargā no lētas jūtināšanās. Turklāt – pats būdams aktieris, Treisijs Letss skaidri zina, ar ko var “paņemt” publiku un kā var sagādāt prieku saviem amata brāļiem – asprātīgo dialogu bieži pārtrauc skatītāju aplausi un smiekli.

Lauvas tiesu no publikas atsaucīgās reakcijas JRT izrādē garantē Andra Keiša harismātiskais Vīlers. Angļu valodā ar šo vārdu apzīmē tiklab ilkšu zirgu, kā ratu taisītāju vai riteņbraucēju. Netieša, bet gana ierosinoša norāde, ka iestudējot ir iespēja izvēlēties, vai uzlūkot Vīleru kā depresijas nomocītu ikdienas jūga vilcēju vai cilvēku, kurš par spīti visam nav zaudējis spēju aktīvi iesaistīties dzīves norisēs. Īens Bārfords Čikāgas Steppenwolf teātrī, kur pērn notika lugas pasaules pirmizrāde, spriežot pēc atsauksmēm, Vīleru spēlē kā rezignācijas pārņemtu, dzīvē totāli vīlušos indivīdu. Recenzijās līdzās atzinības vārdiem par aktieru un režisora ieguldījumu atrodama arī neapmierinātība ar to, ka trīs stundu garumā kārtējo reizi jāklausās apnicīgi dialogi par heteroseksuāla baltā vīrieša vecuma problēmām.

JRT skatījums uz Vīleru šķiet ievērojami optimistiskāks. Kaut “īstā” dzīve palikusi pagātnē, ikdienas darbs ir pagalam neradošs un garlaicīgs, attiecības ar sievietēm – epizodiskas un bez piepildījuma, Andra Keiša Vīleru uzlūkojot, nudien pat prātā nenāk, ka viņš ir lūzeris.

Liekas – tieši tā vajag dzīvot – spītējot mokošai apziņai par savu neiederīgumu strauji mainīgajā pasaulē – spontāni un neapdomīgi. Nu, un tad, ka mūsdienu jaunatnei Kubrika filmas ir par lēnu un rokgrupa Steely Dan neko vairs neizsaka? Keiša Vīlers dzīvē metas ar pilnu krūti – viņš errojas par savām neveiksmēm, bet netup pie tām uz ceļiem, viņam krīt uz nerviem cilvēki, bet viņa mizantropija nav agresīva. Andra Keiša skatuves uzvedībai piemīt fascinējoša atraisītība, kurā manāmas atskaņas gan no Otello dabiskuma, gan no Ostapa Bendera bezkaunīgā šarma.

Sievietes, draugi un kolēģi

Ļoti labi var saprast, kāpēc ap Keiša pievilcīgo Vīleru spieto cilvēki, kuri gatavi uzklausīt un piedalīties viņa problēmu risināšanā. Sevišķi jau sievietes. Trīs no viņām, ar kurām Vīleram izveidojas dažādas intensitātes attiecības, reprezentē atšķirīgus sievišķības tipus, vecuma grupas un temperamentu.

Dzīves trenere Žila ar saviem sprediķiem par nepieciešamību atvērties un atbrīvoties Baibas Brokas izpildījumā ir caur un cauri ironisks tēls, jo ne jau Vīlers, bet Žila ir tā, kurai pietrūkst spējas ļauties dzīves aicinājumiem. Baibas Brokas un Andra Keiša virtuozajā saspēlē – sevišķi asprātīgi atrisinātajā seksa ainā, kur Žila pūlas tikt pie orgasma ar… spilvenu, kamēr Vīlers, pamatoti sajuzdamies nevajadzīgs, iebāzis degunu žurnālā, – visskaidrāk nolasāms laikmeta galējais individuālisms. Un arī tas, ka dzīvi nav iespējams plānot.

To pierāda Vīlera pēkšņā aizraušanās ar nejauši sastapto Minniju – jauniņu grūtnieci, kura aizmukusi no kauslīga drauga. Aminatas Diarras Minnijai piemīt ne tikai dabiska grācija, bet arī organiska 21. gadsimta jaunietes pasaules izjūta, tāds labdabīgs “pofigisms” apvienojumā ar jaunības pievilcību, kas Vīlerā negaidīti atmodina vēlmi domāt par nākotni.

Trešais posms Vīlera attiecību stāstā saistās ar fotodarbnīcas kolēģi Aneti. Lugā viņa ir sieviete, kura saliek punktus uz “i”, atgādinot Vīleram, ka viņš nav vienīgais, kuram nācies piedzīvot vilšanos un cerību sabrukumu. Tāda ir pasaules kārtība. Izrādē Sandras Kļaviņas sonorā balss un jutekliskā klātbūtne šķiet slēpjam norādi uz potenciāli iespējamām attiecībām abu starpā. Kuras, visticamāk, beigsies tieši tāpat, kā ir beigušās iepriekšējās.

Uzaicinot Vīlera drauga Pola lomai pazīstamo komiķi Jāni Skuteli, Alvis Hermanis izvilcis pilno lozi. Skutelis ir tieši tāds, kādu viņu ierasts redzēt pusnakts ziņās pulksten septiņos, un šis tēls izrādās ļoti iederīgs kopīgajā ainavā. Iepretī Keiša sakumpušajam, atpogātā rūtainā kreklā un šortos nevīžīgi tērptajam raženajam augumam un iesirmajam matu vainadziņam, kas saslējies gaisā kā satīram, Skuteļa Pols ar gludi pieglaustu cekulu, taisni izslietu muguru un rūpīgi izgludinātām pelēkām biksēm izskatās mazs, stiegrains un kārtīgs kā skolas sabiedriskā darba aktīvists. Bet problēmas abiem vienas un tās pašas. Proti, dzīve paiet. Un principā ir vienalga, vai tā paiet, ļaujoties mirkļa impulsiem, kā to dara Vīlers, vai disciplinēti pūloties uzturēt spēkā laulības šķitumu, kas Polu saista ar Elitas Kļaviņas skaisto, vēsi izsmalcināto Mārgarētu.

Dzīve paiet arī Vīlera darba devējam – Gundara Āboliņa fotodarbnīcas īpašniekam Maiklam. Gaudenā balsī viņš runā pa telefonu ar māti vai, piešķirot gaudenībai saldkaislu intonāciju, apspriež savas darbinieces Anetes jaukumus. Klēpī saliktās rokas nemitīgi kustas, nomainot kasetē filmiņu, bet varbūt arī masturbējot. Formas aspektā tēls ir spožs kā jauna karote, bet kaut kā šķiet paliekam atstatus no pārējā ansambļa, jo vismaz pagaidām nerodas pārliecība, ka spilgtās ārējās zīmes balstītu iekšēji impulsi.

LV

Izrādes ēku Alvis Hermanis būvējis no paša iestudējumos daudzkārt pārbaudītiem struktūrelementiem. Fonu spēles laukumam veido režisora iecienītie prospekti, kurus var sadalīt pa fragmentiem, atbīdīt dibenplānā vai uz skatuves sāniem un tad atkal savienot. Scenogrāfs Artūrs Virtmanis tos apgleznojis plašiem spilgtiem triepieniem, stilizējot pagājušā gadsimta 60. – 70. gadu vizuālo estētiku. Cilvēku figūrās un sejās nepārprotami atpazīstami izrādes varoņi pamīšus ar ikoniskām laikmeta zīmēm. Piemēram, Sandjego nosaukumu ierāmē divu prezidentu sejas. Labajā pusē redzams apgarots Baraks Obama ar augšup pret debesīm pavērstu skatienu, bet kreisajā (no kuras vēsturiski teātra praksē uz skatuves uznāk viltnieki, ļaundari un nelieši) īgni saviebies Donalds Tramps ar nodurtām acīm. Savukārt uzrakstam “Linda Vista” līdzās lasāma abreviatūra LV. Tā teikt, skaidrības labad – ja nu kādam pašam neienāk prātā, ka runa nav tikai par Ameriku un amerikāņiem. Arī Latvijā pusmūža krīze izjūtama vismaz tikpat stipri, ja ne stiprāk kā Amerikā.

Aktieri paši pārkārto spēles telpu – dzīvokli pārvērš kafejnīcā vai fotodarbnīcā. Pārbīda galdus un dīvānus, apvilktus ar sinepju krāsas audumu, pārcilā krēslus. Tad apsēžas un runā. Runā daudz.

Britu/amerikāņu meinstrīma dramaturģijas labākajās tradīcijās replikas tiek mētātas turp un atpakaļ gluži kā tenisa bumbiņas, un pieticīgās darbības, tostarp seksa skati, dziedāšana karaokes bārā, pikniks etc. izspēlētas kā runas plūdos iestarpinātas intermēdijas.

Gan luga, gan izrāde tādējādi atbalso laika garu, kur ir daudz vārdu, bet maz jēgas. Lai skatītos Stenlija Kubrika filmas, nepieciešama 1975. gada koncentrēšanās spēja, aizkaitināti konstatē Vīlers. Divdesmit pirmajam gadsimtam tādas nav vispār.

21. gadsimtam raksturīgā eklektika daiļrunīgi atbalsojas arī Janas Čivželes radītajos kostīmos. Tā Elitas Kļaviņas Mārgaretai mugurā garš, brīvi plandošs inteliģentas sievietes ģērbs atturīgi pelēkā krāsā; Baibas Brokas Žila savu retro šarmu izceļ ar bāli sārtenu kleitiņu Žaklīnas Kenedijas gaumē, bet Aminatas Diarras Minnijai mugurā superpieticīgs mini, kas turas uz šaurām lencītēm.
Kas klupina skatīšanās pieredzi

Vairāk nekā trīs stundas ilgo izrādi skatīties ir interesanti, bet kaut kas tomēr skatīšanās pieredzi klupina. Varbūt tas, ka luga ir tik precīzi izskaitļota un ar lietpratēja roku sashēmota. Stāsts par spontānu, dabisku cilvēku ir rūpīgi izrēķināts, tāpēc iepriekš paredzams. Varbūt tas, ka režijas aspektā izrāde piedāvā tikai aprobētus risinājumus. Kaut gan – nevar nepiekrist viedoklim, ka ar šo izrādi Alvis Hermanis nostājas uz paša pasludinātā skatītāja iepriecināšanas un snobisma noliegšanas ceļa. Pārmest nudien neko nevar. Tikai konstatēt, ka tapusi kvalitatīva izklaide ar atgādinājumu, ka būt lūzerim nemaz nav tik slikti. Čehova Ivanovs 19. gadsimta beigās cieta par to, ka ir lūzeris, 21. gadsimts Keiša/Vīlera personā nāk ar patīkamu vēsti – būt lūzerim ir tīri jautri.