Tā kā Līga šodien no mājām strādā, tad šodien boss pie manis kabinetā sēdēja. Trauksmes cēlēji, DL grozījumi. Daudz izdarījām. Un man joprojām ir sajūta, ka mēs tiešām profesionālā ziņā esam monstri. It kā rutīna ir, bet katru dienu tiek piespēlētas jaunas tēmas, līdz ar to atkal un atkal ir jāmācās kaut kas jauns.
Pēc intensīvas darba dienas atkal jūtos iztukšota. Vakara pastaiga nepalīdzēja un mājās atnācu ar to sajūtu, ko saucu "izēstas smadzenes". Iztukšota tik ļoti, ka neko vairs neesmu spējīga darīt.
Lai sevi pārslēgtu uz citu vilni, vakarā noskatījos Liepājas teātra "Piafa". Skatījos šo izrādi tikai tādēļ, ka tā ir "atvesta" uz manām mājām, manu televizoru. Katru reizi, kad apsvēru domu par aizbraukšanu uz Liepāju noskatīties kādu izrādi, "Piafa" bija mana pēdējā izvēle. Drīzāk pat jāsaka - neizvēle.
Pēc noskatīšanās varu teikt - muļķe biju, ka neizvēlējos šo izrādi. Ārkārtīgi spēcīga. Ārkārtīgi dzīva un jutekliska. Skaista mūzika, brīnišķīgs Agneses Jēkabsones tēlojums un vokāls. Un īpašais mirklis ir tieši pēdējā dziesma. "Es neko nenožēloju..." Viss, kas bijis, ir bijis un tā tas arī paliks..
Lieliska izrāde!
Nu, un tradicionāli viena no kritikām, kura diezgan precīzi atspoguļo arī manas pārdomas un sajūtas:
" Recenzija par Liepājas teātra izrādi „Piafa” Lauras Grozas-Ķiberes režijā.

Liepājas teātra iestudējumā „Piafa” titullomas atveidotāja Agnese Jēkabsone izrādes laikā vairākkārt gan noveco, gan atdzimst. Dramatiskajās epizodēs 26 gadus jaunā aktrise atgādina salīkušu kukažiņu, bet, dziedot un skaitot lūgšanas, viņas Piafa līdzinās jaunam, tīram eņģelim. Var tikai iztēloties, cik ļoti aktiera emocionālos resursus tērē šī blīvi izdzīvojamā, izspēlējamā, izdziedamā un izdejojamā loma. Taču jaunās aktrises sniegumā Piafa tiek nospēlēta spoži.

Jau pirmā aina izrādē ir kā dūriens ar duncīti tieši skatītāja sirdī. Esam atvērti izrādei, mūzikas leģendas dzīvesstāstam ar dejām un dziesmām, bet Piafa, īsti pat nesākusi dziedāt, spožas gaismas strēlē pie mikrofona sabrūk. Stāsts it kā sākas no otra gala. Savukārt finālā skatītājam ļauts piedzīvot katarsi, ko sniedz mūzika un emocionāli intensīvs aktierdarbs. Raidījumā „Kultūras rondo” [i] aktrise atzinās, ka pēc izrādes jūtoties atvieglota. Iespējams, šo atvieglojumu palīdz sasniegt arī pēdējā izrādes dziesma Non, je ne regrette rien (latv. „Nē, es neko nenožēloju”): kad skatuves stāstā Piafa ir tikko mirusi, proscēnijā, spoža gaismas apļa fokusā, atkal parādās Jēkabsones Piafa, lai vēl reizi mums dziedātu. Dziesmas laikā rodas vēlme – lai dziesma nekad nebeigtos. Teātra (mākslas) dzīvā klātbūtne spēj radīt tādu apskaidrības mirkli, kad dzīves realitāte pazūd un tu laimīgs pieslēdzies citai. Bet aktrise caur skaisto dziesmu, šķiet, var attīrīties, atbrīvoties no maratonam līdzīgā izrādes skrējiena.

Taču kopumā izrādi grūti uztvert kā harmonisku veselumu. Jā, iestudējumā iestrādāts daudz interesantu, asprātīgu detaļu, domāts par jēgpilnu kompozīciju, kārtīgi strādāts pie muzikālā un horeogrāfiskā materiāla, veiksmīgi atrasts melnbaltā tonalitātē risinātais izrādes vizuālais tēls... Šajā jaudīgumā tomēr pārāk daudz kā tāda, kas it kā neiegulst labi domātajā iecerē: pārlieku bērnišķīgās intonācijas Piafas un Ilzes Būdes Momonas vai Piafas un Gata Malika Marsela dialogos; stereotipisks geju uzvedības ilustrējums (Kaspara Kārkliņa Emīls), neskaitāmā Piafas apakšbikšu novilkšana, plātīšanās ar rokām un darbības ilustrēšana, neveiklības marķēšana ar mīņāšanos, aizraušanās ar šova taisīšanu jeb spēlēšanu uz publiku...
Daudzos Piafas vīriešus uzticot spēlēt vien septiņiem aktieriem (kā septiņiem pamattoņiem mūzikā!), skatītājam tiek dota atslēga – visi ir viens un viens ir visi. Ātri vien arī izrādes gaitā kļūst skaidrs, ka nav nozīmes atcerēties, kurš aktieris kuru Piafas vīrieti atkal tēlo. Filozofiskā plāksnē tam ir attaisnojums, taču izrādē tas izvērties par lielāku vai mazāku karikatūru galeriju, kur parodijā īpaši uzmirdz Mārtiņš Kalita „līnijdejotāja” Īva lomā. Tas ir bezgala komiski un smieklīgi līdz asarām. Kamēr neattopos, ka nav īsti skaidrs, par ko smejamies – vai ne par Piafu, kas vienu ākstu rāda kā nez kādu dārgakmeni. Šī ir viena no epizodēm, kurā Piafai atkal kaut kas jādemonstrē – šoreiz spēja atklāt jaunus talantus (lugā vispār pārmēru jūtams shematisms – katrā ainā par katru cenu izstāstīt arī kādu būtisku Piafas biogrāfijas detaļu). Taču Mārtiņš Kalita šoreiz pārliecina, ka ir ļoti labs raksturotājs. Arī Kalitas atveidotā Reimonda un Piafas duetā, topošajai zvaigznei apgūstot galda kultūru, kam it loģiski seko tikpat atraktīva seksa deja, humora izjūta sprēgāt sprēgā.

Žēl, ka tikai vīrieša-zīmes līmenī palicis Gata Malika atveidotais Marsels, kurš tiek uzskatīts par nozīmīgāko Piafas dzīves vīrieti. Šo attiecību drāmu izrādē iespējams nolasīt vien caur enerģisko seksa duetu, Piafas dziesmā La Belle histoire d’amour (latv. „Skaists stāsts par mīlestību”) pēc Marsela bojāejas un no gandrīz nepamanāmās epizodes, kurā Maliks atveido arī Piafas narkotiku piegādātāju. To, ka, veidojot tikai epizodisku vīrieti-tēlu, var tomēr palikt atmiņā ar kaut ko vairāk, pierāda Sandis Pēcis un Viktors Ellers. Var jau būt, ka nav nekādu pretrunu, ja pieņem – vīrieši, neraugoties uz Piafas uzsvērto prastumu, tiecās pie viņas īpašās seksualitātes dēļ. Arī es kā skatītāja izrādes laikā esmu gatava pieņemt visu, kas notiek uz skatuves, lai tikai baudītu dziesmas mirkli kopā ar Agnesi Jēkabsoni. Piedodu arī to, ka viņas mutē dabiski neskan rupjības... Svarīga ir mūzika – Jēkabsones Piafa pēc lidojuma uz vīriešu rokām un kritiena gatava aizrāpot līdz mikrofonam. Lai tikai dabūtu kārtējo devu, atgādinot par divu atkarību – skatuves un narkotiku – līdzību. Un savu devu šajā izrādē saņem pat skatītājs.

Kopējā komiksa stilistikā labi iederas gan medmāsiņa, gan Madeleina Everitas Pjatas atveidojumā (izrādē gan nav skaidrs, vai tā ir viena un tā pati bailīgi rosīgā vistiņa vai divas dažādas personas). Uz abu tipinātāju fona, protams, izceļas Pjatas bezdievīgi skaistā Marlēna – bargā kundze, spilgts tēls-zīme. Emocionāli tēlaini uzrunā abu aktrišu izpildītais duets.

Scenogrāfs Mārtiņš Vilkārsis apjomīgajam biogrāfiskajam stāstam radījis universālu telpu, kuras centrā pa diagonāli pāri skatuvei ir tilts, arka vai balkons. Lifts tilta tuvākajā galā šoreiz šķiet pārāk uzbāzīgi simbolisks un klamzīgs, lai vilktu kādas paralēles ar seksuāliem (vai narkotiku) lidojumiem. Toties melnajā skatuves kārbā mobili un dinamiski savu atrašanās vietu maina galdiņi ar krēsliem un gulta. Lai raksturotu un izspēlētu notikumus, šoreiz vēl būtiskākas ir mazās detaļas – Piafas vannīte ar bērnības lelli (vēlāk rožu klēpjiem), šļakstīgās piena pudeles, adīklis, kas „izaug” līdz vestītēm un svīteriem. Un šo visu aktīvi apspēlētu redzam arī Lienes Gravas horeogrāfijā.
Lieliski, ka horeogrāfe ne tik vienkāršajā kustību partitūrā aizrāvusi visu izrādes ansambli. Īpaši smalki satrenēti puiši, kuri jau no pirmajām epizodēm sevi piesaka kā svarīgus dinamikas uzturētājus. Līdz detaļai nostrādātas gan grupu, gan duetu seksa deju ainas, bet par horeogrāfijas kulmināciju pārvēršas ballīte ap galdu, kurā pudeļu mētāšana notiek pat aizsietām acīm. Gangsterfilmu mūzikas motīviem skanot, uz skatuves redzams īsts šovs, kas pāraug Piafas izmisīgajā trauku mazgāšanā – dauzīšanā. Asprātīgi un biezi veidotajās deju ainu epizodēs šķiet, ka varbūt iestudējuma īstā atslēga bija jāmeklē tieši šajā vieglajā dauzonībā, aizmirstot par „kārtīgi” sarakstīto lugu. Tad pat itāļu komēdijas noskaņā slimnīcā izspēlētā farsa aina ar spilvenu kauju būtu īsti vietā.

Tikpat dinamiski kā scenogrāfija „strādā” arī kostīmu mākslinieces Jolantas Rimkutes kostīmi. Kā virsotne skatuves tērpu galerijā minama Piafas kleita Marselam veltītajā dziesmā, kad uz nenotītajām boksera roku saitēm (iepriekš bijusi seksa rotaļu detaļa) tiek uzvilkta melna kleita ar tilla augšdaļu un piedurknēm. Oriģināli spēlējas arī pelēkās vestītes, it kā uzsverot – „visi viņi vienādi!”.

Režisores Lauras Grozas-Ķiberes skatuves versijā noteikti negaidīju leģendārās Piafas glorificēšanu. Ja arī Piafa bija nākusi no padibenēm, bijusi visu mūžu ar seksu apsēsta un nav skuvusi ne kājas, ne paduses, diez vai tās ir pašas iedarbīgākās detaļas, ar ko uzsvērt mākslas un dzīves dīvainos kontrastus. Nevīžība nebija viņas poza, viņa tāda bija un par to diez vai reflektēja, kā to pasniedz lugas autore. Režisore, pielāgojot lugu, pret tekstu noteikti varēja būt drosmīgāka.

Un tomēr, atceroties Liepājas skumjo klaunu Piafu, gribas salikt rokas, pacelt acis pret debesīm un skaitīt: „Svētā Terēze! Paldies par Agnesi, kura tik jūtīgi iemiesojusies Piafā. Paldies Laurai, kurai bija šī vīzija! Vēroju stāstu par Piafu un dzīvoju kopā ar aktrisi.” „Piafa” ir garākā izrāde Liepājas teātra jaunāko laiku vēsturē. Bet esmu gatava tur būt vēl trešo un ceturto un… reizi, un vēl garākas stundas, lai tikai redzētu Agnesi Jēkabsoni Edītes Piafas dziesmās.
[i] http://lr1.latvijasradio.lv/lv/raksts/kulturas-rondo/piafa-liepaja-saruna-ar-aktrisi-agnesi-jekabsoni-un-rezhisori-la.a29820/