Šodien aizgāju uz darbu, jo bija paredzēta sanāksme "Apeirons" par jautājumiem, kas saistīti ar personu ar invaliditāti nodarbinātibu un vakarā bija jāiet uz teātri.
Sanāksme, lai arī ilga, tomēr pietiekami sakarīga bija. Vismaz beidzot nedaudz rodas sajūta, ka dažādās organizācijas tomēr sāk rast vienotu izpratni un attieksmi attiecībā uz grozījumiem Darba likuma 109.pantā.
Ja godīgi, šķiet, ka gadi seši-septiņi ir pagājuši kopš tā brīža, kad sākām šo jautājumu cilāt. Ar darba devējiem viss skaidrs - viņi vēlas, lai norma tiktu izņemta ārā, bet ar organizācijām, kas pārstāv personas ar invaliditāti viss nav tik vienkārši. Viena tikšanās, otra, trešā..un nesaproti, ko darīt. Pēc šīs dienas sanāksmes šķiet, ka esam pamazām sākuši kustēties uz priekšu.
Bet vakarā aizgāju uz Jaunā Rīgas teātra izrādi "Ciniķi". Es ik pa brīdim izvēlos iet uz pēdējām izrādēm, jo tās parasti ir patiesākas, sirsnīgākas, godīgākas. Tā teikt, finiša taisnē var izspēlēties pēc sirds patikas.
Četru dienu laikā jau otrā izrāde par notikumiem pirms 100 gadiem. Ja godīgi, tad vairāk tomēr patika "Liepāja - Latvijas galvaspilsēta", tā bija tuvāka, varēju vairāk projicēt uz savas ģimenes vēsturi. Savukārt "Ciniķi".. tāli, ļoti krieviski. Politisko kūleņu rezultātā vienmēr ir bijuši cilvēki, kas ir spējuši pielāgoties jaunajiem apstākļiem, tādi, kas nepiemērojas un tādi, kas cenšoties piemēroties, tomēr iet bojā. Sāpīgi, dramatiski.. Kārtējo reizi saprotu, ka ir tik brīnišķīgi, ka mums tas viss nav jāpiedzīvo - karš, bads, drausmīgi infekciju slimību uzliesmojumi. Un vēl ir lieliski, ka tomēr šīs Latvijas 100gades ietvaros diezgan daudz dažādus radio raidījumus par vēsturi esmu noklausījusies - bilde veidojas pilnīgāka, labāk saprotu notikumus un dažādu cilvēku izvēles.
Jebkurā gadījumā par šo izrādi varu teikt - Guna Zariņa ir izcila! Arī Daudziņš un Keišs savās lomās bija pārliecinoši. Noteikti bija vērts noskatīties, neskatoties uz to, ka temperatūra un klepus mocīja mani. Un, vēl es sapratu, ka man vairs nav nekādu problēmu atnākt uz teātri vienai. Atceros savas pirmās reizes, kad vajadzēja krietni saņemties, lai piespiestu sevi aiziet uz izrādi, jo likās, ka tas taču ir bez maz vai nepieklājīgi iet uz teātri vienai. Bet tad Nacionālajā teātri, skatoties pēdējo "Lū-labais enģelis" pēdējo izrādi, man blakus sēdēja kundz gados. Kaut kā sākām pļāpāt ar viņu pārtraukuma laikā, jo arī viņa bija viena. Un tad sapratu, ka patiesībā tas nav nekas īpašs, ka nāc viens un tādēļ nav jākautrējas. Katram ir savas intereses, un, ja tajā brīdī tavas intereses nesakrīt ne ar vienu citu, ir jādara tieši tas, ko pats vēlies. ;) Ja gribi noskatīties izrādi - ej! Negribi - neej. Turklāt, ejot vienai uz teātri, ļoti bieži saskaries ar tik brīnišķīgu lietu kā netīšām noklausītās sarunas. Šovakar man gadījās jauniešu pāris, kas ne tik ilgi ir kopā. Meitene šausmīgi pārdzīvoja par to, ka auto joprojām nav salabots, par to, ka kāds ir uzņēmies to labot, bet tā arī neatrod laiku to izdarīt. Varēja just viņas sašutumu. Jauneklis diezgan rāmi to uztvēra - ir tā, kā ir un jācer, ka tomēr drīz viss tiks salabots. ;>

Nu, un nedaudz no citiem avotiem par šo izrādi.
No Jaunā Rīgas teātra mājas lapas par izrādi:
"Režisors Vladislavs Nastavševs: "Romānā aprakstītie notikumi norisinās tieši pirms 100 gadiem. Tā trauksme, kas bija jūtama toreiz, šķiet, atkārtojas arī tagad. Liela tēma ir vēstures zināšana, apzināšanās un spēja redzēt notikumus vēsturiskā kontekstā. Līdz ar to ļoti aktuāls kļūst laika jautājums un vēstures, īpaši politiskās vēstures diktāts. Mēs visi esam spiesti dzīvot laika troksnī, kā to sauc Mandelštams, tajos apstākļos, kas mums ir radīti. Politika un vēsture ienāk mūsu privātajās dzīvēs, gribam mēs to vai nē; mūsu dzīves tiek pakļautas politikai un vēsturei. Bieži vien mums nepatīk tas, kas notiek apkārt. Ja nespējam piekrist un just līdzi valdības diktātam, vienalga, vai tā būtu demokrātija, kapitālisms vai komunisms, mēs no tā abstrahējamies, rodas plaisa starp to, kas notiek ap mums, un to, kā mēs šo realitāti izjūtam. No šīs plaisas, no nespējas just līdzi notikumiem, rodas kritiskā domāšana, no tās savukārt – cinisms.
Nav mazsvarīgi, ka romāna darbība norisinās Maskavā. Ja palasām mūsdienu Krievijas opozicionāru izteikumus sociālajos medijos vai sekojam līdzi tādiem medijiem kā Эхо Москвы, Настоящее время, Медуза – viņi ir mūslaiku ciniķi, un nekas nav mainījies. Es kā cilvēks, kā mākslinieks jūtu līdzi, bet ne vienmēr varu viņiem līdz galam piekrist, jo tajā visā ir arī daudz naida un negatīvu emociju. Pat ja viņiem ir taisnība (un viņiem ir taisnība), viņi gribot negribot posta savas dzīves. Bet nerunāt patiesību arī nedrīkst. Tādā ziņā Marienhofa romāns ir ļoti aktuāls. Arī latviešos šis cinisms ir. Un vispār tas ir aktuāli jebkuram domājošam cilvēkam – jautājums ir par dozēšanu."

Anatolijs Marienhofs (1897–1962) bija viens no imažinisma virziena aizsācējiem krievu literatūrā. Imažinisms uzskatāms par vienu no pēdējiem ietekmīgajiem krievu avangarda literatūras virzieniem, kam raksturīgs tēls kā literāra darba pamats, kas prevalē pār saturu, tīša provokācija, apzināti izaicinoša izturēšanās, amorālums un cinisms kā filozofiska sistēma. Lielākā imažinistu grupa darbojās Maskavā no 1919. līdz 1925.gadam, līdz ar Anatoliju Marienhofu tā centrālās personas bija arī Sergejs Jeseņins un Vadims Šeršeņevičs. Imažinistiem bija savs manifests, viņi aktīvi iesaistījās Maskavas kultūras dzīvē, rīkojot populārus dzejas vakarus, izdodot daudzus atsevišķu autoru un autoru kolektīvu darbu krājumus un imažinistu žurnālu un šiem nolūkiem nodibinot vairākas izdevniecības. Imažinisti iemantoja arī savu tiesu skandalozas slavas ar dažādiem provocējošiem izlēcieniem – Maskavas ielu "pārdēvēšanu", "literatūras tiesām" u.tml.

Romāns "Ciniķi" sarakstīts 1928.gadā un publicēts Berlīnes izdevniecībā "Petropolis-Verlag" (Padomju Savienībā romāns pirmoreiz izdots tikai 1988.gadā). "Ciniķi" un arī nākamais romāns, "Gludi skūtais cilvēks", kas izdots turpat Berlīnē divus gadus vēlāk, sagādāja autoram pamatīgas nepatikšanas ar varas iestādēm – viņš tika pakļauts vajāšanai. 1932.gadā izdotajā "Literatūras enciklopēdijas" VI sējumā Marienhofa daiļrade raksturota kā "viens no buržuāziskās mākslas pagrimuma produktiem pēc proletāriskās revolūcijas uzvaras". Romāni "Ciniķi" un "Gludi skūtais cilvēks" rakstā nav pieminēti."

Un laikam vislabāk šoreiz patika Annas Andersonas recenzija satori.lv:
Intervijā pirms iestudējuma "Ciniķi" pirmizrādes Jaunajā Rīgas teātrī režisors Vladislavs Nastavševs stāsta, ka imažinista Anatolija Marienhofa 1928. gadā Berlīnē publicēto romānu izvēlējies iestudēt, jo saskata tajā līdzības ar mūsdienām. "Ciniķi" tiešām ir laikmetīgs romāns, pirmkārt jau oriģinālās formas ziņā, kur, izmantojot kino raksturīgo montāžas paņēmienu, galvenā varoņa Vladimira pārdomas un spilgti, nereti kontrastējoši tēli saaužas ar bezkaislīgi informatīvām, teikumu garām atkāpēm, kas ieskicē tikko dzimušās padomju realitātes sākumā komiski absurdos, bet vēlāk traģiskos vaibstus. Var teikt, ka šī 20. gadsimta sākumam avangardiskā forma, kuras sadrumstalotība romānu nostāda kaut kur starp prozu, dzeju un dramaturģiju, šodien ir īsti vietā. Lai gan "Ciniķu" tapšanu pavadīja daudz trauksmaināki vēstures pagriezieni, šķiet, 21. gadsimta informācijas uztveres ātrums un veidi – tvitera 140 zīmes, sociālo tīklu attēlu plūsmas, ziņu lentes –, kā arī apjukums un atsvešinātība, kas tiek piedēvēta mūsdienu informācijas laikmetam, sniedz "Ciniķiem" jaunu, pārdomu vērtu kontekstu.

Monikas Pormales scenogrāfija veidota kā pasaule pasaulē – Olgas un Vladimira dzīve rit uz, ap un zem galda, ko ieskauj tumša skatuves mute kā zīme viņiem svešajai un naidīgajai pēcrevolūcijas realitātei, kas viņus rausta neredzamiem diegiem. Galds pārtop te par skatuvi, uz kuras Olga un Vladimirs izspēlē savu attiecību stāstu, te par gultu, te sekcijas un dzemdību galdu, uz kura guļ gan sprāguša zirga skelets (slims, mirstošs un miris zirgs ir caurviju tēma arī romānā), gan (burtiski) dzimst jaunā padomju buržuāzija Jevgeņija Isajeva spēlētā NEP darboņa Dokučajeva personā. Jaudīgs scenogrāfijas elements ir skatuves dibenplānā novietotais skaņas pastiprinātājs, kas kā milzu acs noraugās uz melnajā tukšumā izgaismotās saliņas iemītniekiem un brīžiem pārtop spilgtā prožektorā, lai, pulsējot Vara Piņķa spēlēto bungu ritmā, aicinātu Olgu izrauties no realitātes žņaugiem un nodoties izmisīgai dzīru dejai mēra laikā, savukārt zirga skelets darbojas kā pastāvīgi klātesošās nāves simbols (ņemot vērā, ka zirga tēls mākslā bieži saistās ar spēku, auglību un brīvību, arī seksualitāti, "Ciniķos" dzīvnieka skelets nolasāms gan kā metafora badam un nāvei, kas plosās Krievijā, gan signalizē par Olgas pašiznīcināšanos – vienā no ainām viņas un Sergeja dzimumakts, caur kuru viņa pirmoreiz nodod savu un Vladimira mīlestību, atveidots, Olgai jājot uz skeleta).

Izrādes varoņi eksistē it kā izolēti no pārējās pasaules, un iestudējuma telpiskais risinājums liek domāt par citu Nastavševa darbu – "Asinskāzām" (līdzīgi kā tajā, arī "Ciniķos" iziešana ārpus šīs saliņas nozīmē nokļūšanu nāves teritorijā, kurā finālā labprātīgi izvēlas doties Olga). Signāli no šīs – citādās un svešās realitātes – uzmācīgi ielaužas caur nelielu radioraidītāju, kas translē īsas, bet spilgtas informācijas druskas par pēcrevolūcijas Krievijā notiekošo, kur absurdi komiskas epizodes pamazām nomaina bezkaislīgi pasniegti fakti par bada izraisītiem kanibālisma gadījumiem. Tās, sākotnēji šokējošas, ar laiku varoņu un skatītāju uztverē kļūst par fona troksni, un šajā aspektā izrāde trāpa desmitniekā – diagnosticē mūsdienu cilvēka neizbēgamo nocietināšanos pret traģiskajām ikdienas ziņām, kas pieņēmušas pavisam kodolīgu formu, nereti virsraksta vai tvīta garumā. Zīmīga vieta izrādē atvēlēta grāmatām, kas, darbībai sākoties un beidzoties, stāv izsvaidītas pa galdu, liekot domāt par izrādi kā Vladimira atmiņu vēstījumu, kurā darbojošās personas ir tikai viņa atmiņu ēnas, kā arī kļūst par vienu no aizejošā laikmeta simboliem, jaunajā realitātē lieku, bet tāpēc divtik mīļu un vērtīgu.

Lai arī tiek iezīmēts sociālpolitiskais un laikmetīgais konteksts, izrāde pamatā tomēr ir par mirstošu mīlestību. Kamēr ārpusē iestājas jauns laikmets, Vladimira un Olgas dzīvē, vismaz sākotnēji, dramatiskākie notikumi ir aizcietējums un fakts, ka jaunajos apstākļos pilsētā vairs nebūs nopērkama sarkana lūpukrāsa. Pamazām pret izdzīvošanai nepieciešamo tiek iemainīts viss – arī mīlestība. Viļa Daudziņa Vladimira acu priekšā brūk gan vecā pasaules kārtība, gan Olga, taču Vladimirs to izvēlas novērot aiz asprātību un runas plūdiem, aiz kuriem tik ļoti vairs nav redzams arī viņa vājums un nespēja adaptēties. Šajā sakarā nevar nepieminēt citu Daudziņa tēloto intelektuāli – Fransuā izrādē "Pakļaušanās" –, jo abiem intelektuālisms, labprātīga izolēšanās un eksperimenti ar morāles normām ir vienlaikus protests un pašaizsardzības mehānisms pasaulē, kurā individuālisma kultūras vietā nāk kolektīvisms un zināšanas sagādā vairāk ciešanas nekā prieka.

Guna Zariņa Olgu atveido koncentrēti un nospriegoti, veidojot kontrastu ar sevī apmaldījušos Viļa Daudziņa varoni un tikai brīžiem ļaujot nojaust kaut ko vairāk par motīviem, kas viņu ved arvien tuvāk punktam, no kura nav iespējama atgriešanās. Olga nav jauns tēls Nastavševa izrāžu varoņu galerijā – fatāli pievilcīgas sievietes, kas caur morālu pašiznīcināšanos izaicina un atmasko absurdu, patriarhālu pasaules kārtību, ir arī Jūlijas jaunkundze, Mēdeja un – "Ciniķu" kontekstā visspilgtāk – Nastasja Fiļipovna "Idiotā". Zariņas varone ar vienīgajām sev piederošajām un jebkuros laikos konvertējamām precēm – savu skaistumu un ķermeni (respektīvi, baudu) – stoiski un bezkaislīgi lauž sev un Vladimiram ceļu arī padomju varas apstākļos, kamēr Viļa Daudziņa Vladimiram patiesībā pieder tikai jaunajos laikos pilnīgi nederīga valūta – zināšanas un grāmatas, no kurām slaucīt putekļus (1991. gadā uzņemtajā romāna ekranizācijā abi iepazīstas tirgū, kur Vladimirs vērtīgu grāmatu ietirgo pret paciņu ēdiena, kamēr Olga mielojas ar tikko iegādātām ķiršu liķiera konfektēm). Tāpat Olga ir valdzinoša mīkla trešajam trijstūra punktam – pārliecinātajam boļševikam Sergejam, kura atveidotājam Andrim Keišam šoreiz ticis grūts uzdevums: tikpat kā bez vārdiem nospēlēt iekšējas pārvērtības no stoiska jaunā laikmeta cēlāja līdz mīlošam, bet pieviltam vīrietim. Andris Keišs to izdara niansēti un pārliecinoši.

Ir redzams, ka romāna teksta skatuviskā forma nav nākusi viegli (par to liecina arī būtiskā izrādes saīsināšana kopš pirmizrādes). Režisors ir mēģinājis atrast imažinismam raksturīgajai tēlu plūsmai atbilstošu izteiksmi un no romāna sadrumstalotā naratīva izveidot plūstošu vēstījumu, taču tas kļūst arī par izrādes vājo punktu. Marienhofa romāna tēlu kolāžā katra patstāvīgā elementa jaudu ļauj novērtēt vēstījuma izkliedētā struktūra, taču izrādes nerimtīgajā teksta plūdumā atsevišķas spēcīgas metaforas un tēli dažbrīd nogrimst. Vienlaikus izrādes teksts kļūst par interesantu pārdomu objektu, īpaši ņemot vērā Alvja Hermaņa izteikumu [1], ka Jaunā Rīgas teātra nākotnes virzienu viņš redz izrādēs, kurās "cilvēki atgriežas līdzīgā stāvoklī, kāds ir, lasot Tomasa Manna "Burvju kalnu", – nesteidzīgi, detalizēti". Domāju, ka šo var saukt gan par režisora Vladislava Nastavševa, gan Jaunā Rīgas teātra soli pretī tam.