Galva vēl no rīta turpināja dīkt, tāpēc iedzēru brīnumtabletīti un aizgāju atkal gulēt. Nedaudz palīdzēja. Vēl jau īsti ok nav arī šobrīd, bet nav vairs traki.
Deguns un kakls liecina, ka saaukstēšanās ir klāt. Nu, ražīgs man ir bijis komandējums.. Diemžēl.
Dienas lielākais prieks - izrāde "Liepāja - Latvijas galvaspilsēta" Nacionālajā teātrī. Izrāde ir par īso laika posmu, kad Latvija ir tikko dibināta, bet tās brīvība vēl jāaizstāv. Brīvības cīņas, kuru laikā Liepāja uz mirkli kļūst par Latvijas galvaspilsētu, kad šeit ostā uz kuģa "Saratov" patveras Kārļa Ulmaņa Pagaidu valdība, ilgst no 1918. līdz 1920.gadam. Notikumi no cilvēka parastā skatu punkta. Atzīšos godīgi, kādā brīdī fakti un edītes ap šiem faktiem sāka garlaikot. Bet beigās, kad uz visu bija jāpaskatās no cita - sava - skatupunkta, sapratu, ka tomēr izrāde man patīk. Jā, pirms simts gadiem lielas un mazas traģēdijas notika gan valstu, gan katra cilvēka dzīvē. Un pretstatā - par ko varēs spriest tās paaudzes, kas dzīvos simts gadus pēc mums? Tas, kas izskanēja no skatuves, protams, nav nekāda kalnu bīdīšana, bet no otras puses - arī globālā sasilšanas problēmas risināšana, atkritumu mazināšana liecina par to, ar ko mēs dzīvojam. Ir labi, ka viss ar mums ir labi, ka galvenais vairs nav izdzīvošana, bet kvalitatīva savas dzīves telpas un dzīves kopumā nodrošināšana.
Līdz ar to šobrīd varu droši teikt - man izrāde patika.
Nu, un nedaudz no kritiķu mutes par šo izrādi. Šoreiz Zanes Radzobes viedoklis:
Starp divām valstīm

Valtera Sīļa iestudētās Rasas Bugavičutes-Pēces teatrālās esejas Liepāja – Latvijas galvaspilsēta sākums savā elegantajā vienkāršībā sauc atmiņā slaveno futūristu performanci Un vairāk neviena suņa. Priekškars paveras, aktieri, sastājušies kārtīgā rindā, nosauc vēsturisku Latvijas neatkarības proklamēšanā būtisku personību vārdus un paklanās, priekškars aizveras. Atšķirība tikai tā, ka 20. gadsimta sākuma Romā skatuvei pāri pārskrēja viens suns un izrāde beidzās, kamēr liepājnieki priekškaru tomēr atver vēlreiz un sāk spēlēt. Šoreiz tikai pavisam citus personāžus un citu 1918. un 1919. gadu. Šo sākumu man gribas interpretēt kā iestudējuma kodu, piemēram, jautājumu “kas ir valsts?” un arī konceptuālu atbildi – ne jau politiķi vai sabiedriski darbinieki, bet ierindas pilsoņi, kuri neko neizlemj, taču ar kuriem vēsture notiek, vienalga – grib viņi to vai ne. Lai gan vienlaikus jāatzīstas, ka Valtera Sīļa pozīciju pēc izrādes noskatīšanās tā arī skaidri formulēt nespēju.

Bet vispirms – par kontekstiem. Liepāja – Latvijas galvaspilsēta ir pirmā Liepājas teātra pirmizrāde simtgades sezonā. Un, lai cik ļoti atgrūstu ideja, ka visam, kam vien kāds sakars ar Latviju (no filmām līdz saldējumam, līdz tualetes papīram), šogad jāpiekabina birka #LV100, jāatzīst tomēr, ka šī iestudējuma kontekstā valsts jubileja savu iespaidu atstāj. Noteikti – tajā, kā izrādi uztveram (par to mazliet vēlāk). Droši vien arī tajā, kā izrāde iecerēta.

Rasas Bugavičutes-Pēces luga vēsta par laika posmu no 1918. gada novembra, kad tiek proklamēta neatkarīga Latvijas valsts, līdz 1919. gada jūlijam, kad Kārļa Ulmaņa vadītā valdība pēc vairāku mēnešu pārtraukuma pamet kuģi Saratov un atgriežas Rīgā. Pa vidu rit dzīve Liepājā, ko Bugavičute-Pēce rekonstruējusi pēc Sīļa izrādēm raksturīgās shēmas: fakti (šajā gadījumā ņemti no sava laika preses izdevumiem) tiek apdarināti etīdēm, aktieriem iztēlojoties, ko tas nozīmētu – just un rīkoties kā tā laika cilvēkiem. Tāda vēstures atdzīvināšana. Un savāktie fakti iestudējumā patiešām ir ļoti interesanti un krāsaini. Avīzes ziņo par dažādām krāpniecības shēmām (kā vilto maizi, kā vilto pienu); apraksta bezdarbu, badu un salu, kas liek Liepājas iedzīvotājiem un tajā sabēgušajiem bēgļiem sirot pa pilsētu un tās tuvējo apkārti resursu meklējumos; stāsta par tīfa epidēmiju, ziņo par badā mirušajiem karagūstekņiem, izmisušām sievietēm, kas taisa histērijas un pašnāvības, aizejošās vācu armijas daļas pavadot; raksta par pilsētā tīši un netīši izmētātajām granātām, psihiskām saslimšanām, narkomānijas gadījumiem, atsevišķiem ar jauno valsti saistītiem pasākumiem – publiskām bērēm, vervēšanas uzsaukumiem, vācisko apvērsumu. Un tā tālāk. Aina, lai arī ne pārsteidzoša (galu galā – rit karš), veidojas visai drūma. Pat ja tā (atvainojiet loģikas mežģi) arī pacilā kā talantīgi veidota teātra izrāde.
Sīlis iestudējumā nodarbinājis vai visus t. s. jaunā Liepājas kursa aktierus – Edgaru Ozoliņu, Sandi Pēci, Rolandu Beķeri, Agnesi Jēkabsoni, Aneti Berķi, Mārtiņu Kalitu, Kasparu Kārkliņu, Gati Maliku, Ilzi Trukšāni, Lauru Jerumu –, un viņi spēlē aizrautīgi. Labai daļai trupas piemīt izteiktas raksturotāju dotības, teju visi apveltīti ar lielisku humora izjūtu, daļa dzied, visi dejo. Mazās ainiņas, kurās aktieri iejūtas dažnedažādās lomās, piedāvā dažādās emocionālās intonācijās izstāstītus kara ikdienas nogrieznīšus. Daži ir traģiski – nāves ir nežēlīgas un bezjēdzīgas; citi sentimentāli (šeit gan mana gaume ne vienmēr sakrīt ar Bugavičutes-Pēces didaktisko vaimanāšanu, bet gaumes jau patiešām ir individuāla lieta); daļa – komiski līdz asarām.

Par skatītāju favorītiem kļūst, piemēram, brīnišķīgi absurdais simtgadīgā ostas sarga dialogs ar 21. gadsimta vērotāju no malas Gata Malika personā. (Tā ir Liepājas – Latvijas galvaspilsētas specifiska iezīme: vēsturiskos notikumus allaž vēro un nereti komentē kāds no malas; mūsdienu cilvēks, aktieris paštēlā.) Kamēr Maliks mēģina nesekmīgi pievērst večuka uzmanību viņu sarunas laikā aktīvi notiekošajām zādzībām, Liepājas vecākais iemītnieks, apbruņots ar dzīves pieredzi (viņam reiz nozagts kuģis, ko tur par dēļu galiem satraukties!) un rokas apsēju, uz kura skaidrā latviešu valodā rotājas burtu kombinācija “LOP” (jeb Liepājas ostas policija), neļaujas izprovocēties un par vienīgo vērā ņemamo karu atzīst Lielo Tēvijas, tas ir – karu pret Napoleonu.

Brīnišķīgi asprātīgas ir arī pašam teātrim veltītās ainas – Otīlijas Mucenieces plāni Liepājas teātra attīstībai, ekspresionistiskais repertuārs, ko viņa gatavojas sarūpēt, pārspīlēti groteskais izrādes fragments un citētā recenzija, kas, jāatzīst, parāda sava laika kritikas profesionālās spējas viscildinošākajā gaismā. Vai, piemēram, dziļas ironijas piepildītā dubultdziesmiņa, ko vakara ievadā un noslēgumā izpilda Rolands Beķeris. Izrādes komponists ir Reinis Sējāns, izmantoti arī vēsturiski Latvijas Nacionālās digitālās bibliotēkas audio arhīva materiāli, tāpēc iestudējums ir arī muzikāli spilgts. Konkrētajā piemērā Beķeris vispirms izdzied 20. gadsimta sākuma utopiskos sapņus par dzīvi pēc simts gadiem (cilvēks lidos, visas vecmeitas būs apprecētas), bet pēcāk – šī sapņa mūsdienīgu tulkojumu (ēdīsim tikai laimīgo vistu olas, priecāsimies par otra panākumiem)…

Ja tam visam pievieno asprātīgo Uģa Bērziņa scenogrāfiju, kas ar low tech (vecā tipa spoguļu projektors, video kamera utt.) palīdzību skatuves telpu transformē zibenīgi, skaidrs, ka vakars teātrī, ja teātri uztveram tikai kā estētisku parādību, ir izdevies par simts procentiem.

Tomēr vakara izskaņā simtprocentīga sajūsma nepārņem, un es tā arī neesmu spējusi izlemt – labi tas vai slikti. Sīļa sociālkritiskā attieksme pret mūsu laika sabiedrību nav ne jaunums, ne noslēpums, un, ja tai pievieno neizbēgamo simtgades kontekstu, jautājums uzprasās pats no sevis: bet ko tad iestudējums pasaka par valsti, kuras dzimšanu, starp citu, iestudējums min tikai garāmejot? Skaidrs, ka jebkura izrāde par vēsturi top konkrētā laikā un apstākļos, un Liepāja – Latvijas galvaspilsēta, dabiski, kļūst par asi uzstādītu jautājumu šodienas Latvijai: vai bija tā vērts? Atbilde droši vien katram būs dziļi individuāla; piemēram, Sīlis programmiņā rakstījis, ka nav nekā labāka par demokrātiju, vienlaikus jautājot – bet vai mēs brīvību novērtējam? Un tālāk: “Ja es dzīvotu pirms simts gadiem? Noteikti es būtu bijis priecīgs par to, ka mums ir sava valsts. Cik stiprs es būtu nākamajās dienās pēc šī notikuma? Tas ir jautājums, uz kuru godīgi atbildēt ir ļoti grūti.” Atklātāk runāt droši vien nemaz nav nepieciešams, un es Sīli ļoti cienu, pirmkārt, par neļaušanos urrā-patriotisma idiotiskajam valdzinājumam, ko 2018. gads neizbēgami nes sev līdzi, un, otrkārt, par godīgumu. Vēsture patiešām nav vienkārša, un arī tagadne tāda nav. Vienlaikus spēj pastāvēt gan cildenākais un svētākais, gan zemiskākais – viens otru neizslēdz. Un arī viss pārējais pa vidu, protams.
Un tomēr neko nespēju sev padarīt, emocionāli man tomēr šķiet, ka Sīlis šoreiz jautājumu uzstādījis pārāk kruti. Un runa nav tikai par to, ka man Latvijas simtgade patiešām ko nozīmē. (Arī šī, līdzīgi kā gaume, jau ir dziļi intīma lieta.) Drīzāk uzmanīgu dara iestudējuma līdz galam neizskaidrojamā disproporcionalitāte – fakts, ka viss ir slikti (no sākuma līdz pat beigām), un jautājums, kā vārdā tiek ciests, nekur izrādē tā arī netiek uzdots. Šādā kontekstā pieeja “mūsdienu cilvēks iejūtas vēsturē”, manuprāt, tomēr nav absolutizējama: dažādiem laikmetiem, apstākļiem un cilvēkiem tomēr mēdz būt ļoti atšķirīgas perspektīvas, kuras ne vienmēr tik vienkārši pārsviest pāri, teiksim, simtgadei. Kaut vai tikai šī darba kontekstā: diez vai ir gluži adekvāti latviešu pusaudžus un jauniešus, kas masveidā pieteicās brīvprātīgajos, lai atkarotu Latvijas zemi, rādīt tikai kā nobijušos pacifistus vai nozombētus muļķīšus, kam nav daudz maz reālistiska priekšstata par sagaidāmo pretinieka pārspēku. 21. gadsimta karu iedomājoties, droši vien, saprotami; 20. gadsimta sākumā… Ne jau visi kari ir vienādi; gribot negribot, to, kā mēs skatāmies uz vēsturi, tomēr ietekmē arī mūsu zināšanas par tās iznākumiem. Citiem vārdiem sakot – kara laika attēlojums rāda ne tikai sadzīviskas kara ikdienas likumsakarības, bet tikpat lielā mērā arī to, kā vērtējam tā sekas: ieguvumus un pametumus.

Sīlis parasti vēsturi apskata no dažādām pusēm, tāpēc ēnu un pāreju trūkums šoreiz pievērš īpašu uzmanību. Kādā brīdī man sāka likties, ka, iespējams, tas skaidrojams ar godīgu pārpratumu: izrādes veidotāju uzskatu, ka viņu skatītāji zina jel ko par Latvijas vēsturi Brīvības cīņu laikā, vai – vēl vairāk – ka šīs zināšanas ir apdvestas ar varoņeposiem raksturīgo pārspīlēto heroismu.

Ja tā būtu, es saprastu, kāpēc ar tādu spēku jāmetas šķaidīt klišejas un pieņēmumus. Tikai realitātē jau nekādu klišejisku pozitīvo priekšstatu par brīvības cīņām Latvijas sabiedrībai nav; labi ja, atvainojiet manu dzīves vērojumu diktēto cinismu, Latvijas sabiedrība vispār atceras, ka tādas Brīvības cīņas eksistēja un Latvijas neatkarība saistīta ar ko vairāk nekā fotoattēlu uz Nacionālā teātra skatuves. Un tā nu man atliek secinājums, ka ļoti drūmais Sīļa skatījums ir tiešs komentārs par Latvijas valstiskuma idejas lietderību?

Ar to es negribu teikt, ka mākslai nebūtu tiesību pakļaut Latvijas ideju apšaubījumam. Idejas jau tāpēc ir domātas, lai tās apšaubītu; vērtīgās izdzīvo. Man tikai gribētos skaidrāk saprast, vai šis iestudējums Latvijas ideju patiešām apšauba, vai arī pārdomas, kuras tas raisa, saistītas drīzāk ar balansa trūkumu dramaturģiskajā materiālā un režijas pieejā. Lai nu kā – pārdomu ir daudz."

Un vēl, ja par teātri. Vakar Ivars atmeta sarakstu ar izrādēm, kas viņam ir pieejamas. Sapratu, ka lielu daļu esmu redzējusi, tomēr virkne izrāžu ir tādas, kuras labprāt noskatītos. Ceru, ka tuvākajā laikā man būs daudz teātra vakaru. :)