Tēta kaķi aizvien vairāk sāk pierast pie manis.
Zjaika-Mazjaika pa šo laiku jau tik ļoti pieradusi pie manis, ka pati klēpī lec.
Strīpiņš izaudzis liels un skaists runcis, garām kājām un ķermeni. Lai arī reizēm ļaujas glaudīšanai, tomēr ik pa brīdim pašņāc.
Pušiks nedaudz bailīgs joprojām, tomēr uz nekur tālu nemūk no manis. Ja dodu našķīšus, nāk klāt.
Bet mežonēns joprojām ir mežonēns. Tētim teicu, ka pa ziemu mežonēns ir jāmēģina kaut kā pie rokām pieradināt, lai var pavasarī sterilizēt.
Un, ja par kaķīšiem, tad šobrīd joprojām smaidu par aizvakar redzēto skatu. Zjaika-Mazjaika noķera peli, atnesa uz pagrabu un spēlējās mūsu acu priekšā. Brīdināju viņu, ka tā var peli pazaudēt. :D Tā arī notika - atvilkās Pušiks un gaidīja īsto mirkli, kad peli varēs paķert un skriet projām. :D Zjaika-Mazjaika krietnu brīdi sēdēja apstulbusi par tādu nekaunību, bet pēc tam aizvilkās uz tālo komposta kaudzi, cerot, ka noķers vēl kādu pelīti. Pasēdēja, pameklēja, bet nekā. Atvilkās sērīga mājās. :)