Pretmetu diena. Bijām gan tūristu, gan ne tūristu Kiprā šodien. Un tā visu dienu mijās emocijas.
No rīta nolēmām aizbraukt uz 3 raktuvēm, bet rezultātā bijām četrās - Sia, Kokkinogia, Kokkinoantonis un Alestos. Uz Sia raktuvju ezeram apkārt piegulošajiem ceļiem visur saliktas brīdinājuma zīmes, ka tur nedrīkst iet un draud sods. Mēs vien pa gabalu apskatījām, uztaisījām sarkanā ezera bildes un aizbraucām projām. Pēc tam meklējām Kokkinoantonis raktuves, bet pirmās atradām Kokkinogia, kas nebija mūsu plānos. Apskatījām arī šīs. Tehnika daļēji pamesta, izsisti stikli.. Drūmi. Un tik skaists vīģu koks tur auga! Un tik gatavas vīģes tur bija! Bet tā kā tā ir bijusi rūpnieciskā zona, baidījos šo vīģi likt mutē. :))
Nedaudz paguglējot, atradām arī ceļu līdz Kokkinoantonis raktuvēm ar brīnišķīgu sarkanu ezeru. Atkal žogs apkārt, lai pārgalvīgie nelīstu pārāk tuvu klāt. Tāds nereāls un vienlaikus arī sāpīgs skaistums. Visu to zemei nodarījuši cilvēki..
Ceturtās raktuves - Alestos raktuves man visvairāk patika:



Jā, bija diezgan pagrūts kāpiens līdz tām, bet tas nereāli skaistais ūdens un skati uz apkārtni! Man par prieku pa ceļam no augšas vēl vienu dambi/ūdenkrātuvi redzējām - skaista zila acs pelēko akmeņu un zaļo koku vidū. :) Tiesa, līdz šo raktuvju ezeram Inga nespēja uzkāpt - piekusa pavisam īsi pirms skaistuma. Bet var jau saprast, ka ikdienā pie šādas slodzes viņa nav pieradusi. Un labi vien bija, ka paņēmu līdzi resrves staigājamās sandales, jo Ingu šīs manas sandales reāli izglāba. :) Ar savām parastajām sandalītēm viņa jau sen būtu pateikusi, ka pietiek staigāt.
Kamēr vizinājāmies pa šīm raktuvēm, pamanīju, ka šajos reģionos ir ļoti maz nomas auto, tādēļ jutām vietējo ziņkārīgos skatus - tā teikt, ko šie te blandās?
Pa ceļam vēl netīšām uzdūrāmies visvecākajam olīvkokam Kiprā. Tiešām milzīgs un joprojām ražo! :))
Pēc tādas nogurdinošas dienas pirmās daļas aizbraucām uz Leukoziju/Nikosiju. Vispirms, protams, galvenais mērķis - Džeimija Olivera itāļu restorāna apmeklējums. Juris ir liels viņa fans, tādēļ skaidrs bija, ka savas 11 kāzu gadadienas pusdienas ēdīsim tieši šajā restorānā. Ja godīgi, bija garšīgi! :) Visi bijām apmierināti. ;)) Ja nu vienīgi es nedaudz pašķobīju degunu par to, ka nepamanīju ēdienkartē, ka burgerī būs karamelizēti sīpoli. :D Bet nu panna cota izglāba visu, jo tā bija izcila! :)))
Pēc tam devāmies pilsētu apskatīt. Sākumā braucām pa pilsētu. Viens no objektiem, ko bijām iezīmējuši, kā izrādījās vēlāk bija turku daļā, tādēļ navigators mūs veda uz robežas pusi. Kad attapāmies rindā uz turku daļu, sapratām, ka ar nomas auto tomēr negribam tur doties un pie iespējas apgriezāmies braucienam atpakaļ grieķu daļā. Protams, robežsargi metās mums klāt - nācās vien paskaidrot, ka mēs nemaz nešķērsojām robežu un nolēmām palikt grieķu daļā. :)
Nolēmām pastaigāt pa pilsētu kājām - akveduks, vieni no vārtiem, arhibīskapa rezidence utt. Ieklīdām arī pierobežas joslā. Dažis kvartāli pietiekami dzīvelīgi - ar kafejnīcām, cilvēkiem, bet daudzos vien pamestas mājas, izsisti logi. Neomulīgi.
Robežu šķērsojām kājām. Nedaudz pastaigājām pa tūristiem domāto tirdzniecības un kafejnīcu pilsētas daļu un tad ieklīdām rajonos, kur dzīvot vietējie un kur viņus tūristi īpaši bieži netraucē. Atkal kļuva nedaudz neomulīgi.
Pārāk ilgi tur neuzturējāmies, jo pamazām sāka tumst. Kad jau bijām iegājuši atpakaļ grieķu daļā, izskanēja vakara aicinājums uz lūgšanu.
Mājupceļš riktīgi pa tumsu bija, bet tā kā jau esam pieraduši pie satiksmes, īpašu problēmu nebija.
Mājās šovakar mums atkal bija vakars ar vīnu uz lodžijas. Pļāpas atkal par visu - sākot ar zvēriņiem, beidzot ar darbu.
Lieliskā ziņa - dabūjām apstiprinājum, ka rīt būs kur palikt līdz vakaram/naktij.