Šodien vēl nedaudz jūtu, ka vakar galva sāpēja, ka mugura bija stīva, tomēr ir daudz, daudz labāk. Vairāk nekā divus mēnešus nodzīvoju bez tādām lielām lēkmēm. Jā, ir bijuši mirkļi, kad galva iečinkstas, bet kopumā bija mierīgi un labi. Laikam jau piecu nedēļu maratons manu galvu šoreiz ietekmēja.
Izgulējos, lai gan visādi murdziņi rādījās. Vispār šorīt piefiksēju, ka jau laikam reizi trešo man ir tā, kā atbraucu uz laukiem, tā sapņojas visādi sapņi-dīvainīši.
Tomēr diena šodien bija jauka. Forši, ka atkal ir siltums atgriezies. Saulīte tā patīkami noglāsta - ziema gara, jāķer siltums. Nedaudz parosījos pa dārzu - izravēju piparus, uz komposta kaudzi aizsūtīju brokoļu, puķkāpostu un dažas kāpostu saknes. Dārzs pamazām kļūst tukšāks un tukšāks.
Savācu šo to no dārza. Pirmie ķirbji atbrauca uz Rīgu, nedaudz kabāču, biešu, burkānu un kāpostu, puravu un gurķu, un vēl, un vēl.. Neko daudz neņēmu, jo pavisam nedaudz atlicis līdz braucienam.
Ar mammu kopā novācām kliņģerītes. Tiešām sāku no sirds tās iemīlēt! Tā patīk tās lipīgās rokas! Un patīk smarža! Ideāli! Tik skaista arī tēja sanāk. Šķiet, ka šogad kļūšu par lielu kliņģerīšu tējas fanu! :) Pie reizes ar mammu arī paplānojām, kā nākamgad ko stādīt. Skaidrs, ka gar ielas malu būs samtenes. Tas krasts ar īrisiem un samtenēm šobrīd tik smuki izskatās, ka sapratām, ka nākamgad visa tā ielas mala varētu būt ar samtenēm. Pie staba blakus samtenēm, kur šogad bija pupas, varētu iesēt kliņģerītes. Arī smuks, spilgts pleķītis būs pāris mēnešu garumā. Vēl skaidrs, ka īrisi jāpārstāda, peonijas pāris krūmi jāpārceļ pie akas. Būs diezgan daudz darba septembrī. Bet tas ir forši, jo pēc tam būs smuki skatīties uz rezultātu. :))
Brauciens uz Rīgu sanāca diezgan nepatīkams. Ļoti daudz mašīnu, ļoti daudz dīvainīšu. Cerībā, ka dīvainīšu būs mazāk, nogriezu uz jauno ceļu. Bet tur arī dīvainīšu netrūka. Tiesa, labums bija viens - mazāk bija tādu, kas knapi vilkās.
Un vēl šodien ceļš sarūgtināja. Vienā vietā tieši ceļa vidū, uz baltās, sadalošās līnijas gulēja nobraukts kaķītis. Tik skumji palika, jo sapratu, ka kāds savu minku šodien nesagaidīs mājās. Un tad, protams, iedomājos par Duksi, par viņas pēdējām nedēļām, par to, kā vedām viņu iemidzināt... Ai, tāds puņķis un asara uznāca par to visu. Kaut kā hiperjūtelīga esmu kļuvusi. Par nobrauktiem ezīšiem, jenotiem un lapsiņām tā neraudu, lai arī ir skumji, bet nu kaķīši..
Nomierināju sevi ar domu, ka labi, ka maniem abiem šmurguļiem šobrīd viss ir kārtībā. Dzīve viņām ir izdevusies. Abas ir ar tik foršiem raksturiem! Turklāt šodien ir viņu dzimšanas diena! Tiesa, tā tāda dokumentos ierakstītā, bet nu - ja nezinam īsto datumu, tad dakteris izdomā foršu datumu, kas mūs ļoti apmierina. :D
Ja jau par kaķīšiem, tad, atbraucot, pamanīju, ka abas tiešām ir priecīgas, ka atkal esmu mājās. Pārdzīvo un skumst abas, kad kāds no divkājainajiem nav mājās. Viņas pieķērušās mums, bet mēs - viņām. ;)
Neskatoties uz sagurumu, šovakar vēl nedaudz parosījos mājās - izkrāmēju peķeles, veļu saliku mazgāties. Parīt-aizparīt būs jākrāmē koferi, līdz ar to pēdējais laiks izmazgāt to, kas jāņem līdzi. Vēl tikai jāsaprot, kas jānopērk, bet to arī rīt, parīt izdomāšu.
Bija labas brīvdienas, neskatoties uz to, ka migrēna bija atvilkusies. Silta saule, daudz garšīgu lietu, daudz foršu smaržu ārā! Vēl vasara!
Tagad atpūsties! Vēl trīs darba dienas un tad...atvaļinājums! :)