Jūtos tik nogurusi. Un nedaudz vīlusies. Un daudz sasmēlusies pozitīvo emociju.
Šis posms bija kaut kas! Tāds piedzīvojums un pārdzīvojums! Un atkal pieļājām kļūdas, no kurām jāmācās!
Bet par visu pēc kārtas.
Vakar vakarā sagatavoju striķi, jo optimistiski cerēju, ka sešās stundās noteikti kādus kilometrus 18 nostaigāsim. Mhm! Kā tad! Nedaudz virs 12 km sanāca. Toties kas par kilometriem!
Saņēmušas karti nolēmām doties tajā virzienā, kur ir vairāk punktu. Un sākumā likās, ka viss būs lieliski, jo pirmos punktus diezgan ātri atradām. Un tad iestrēgām... 10 punktus neatradām, 9 punktus neatradām.. un vēl un vēl.. Kad karte ir 15 gadus veca un apkārt ir tikai mežs un purvi, kas pa šiem gadiem diezgan krietni mainījušies, tad sanāk tā, ka kādā brīdī starp punktiem klīsti teju divas stundas.
No otras puses tieši tā bija ļoti laba mācība - nākamreiz, kad būs veca karte, tad labāk nelīst mežā un purvos, ja vien neesam pārliecinātas par to, ka tiešām atradīsim visus punktus. Labāk ir doties uz apdzīvotāko galu, kur vismaz kādas mājas, ēkas ir vai ir bijušas, jo tādā veidā vismaz ir kāds atskaites punkts.
Jāatzīst, ka man šī bija pirmā reize, kad pieņēmām lēmumu vadīties stingri pēc azimuta tieši uz ziemeļiem, jo tur, ziemeļos, noteikti iziesim uz ceļa. Un patiesībā tieši tas, ka nesaproti īsti, kur fiziski atrodies, padarīja nedaudz depresīvas mūs abas ar Ilzi. Ir traki, kad ej un ej, bet maģiskā prizma tā arī nekur nav redzama.
Ja godīgi, kad braucu uz Brantiem, cerēju, ka būs smukā Raunas apkārtne, bet rezultātā bija meži, purvi un pavisam nedaudz pļavu. Brienot cauri vienam egļu mežiņam, Ilze pat konstatēja, ka tur pat sēnes neaug, cik tumšs un drūms ir.
Ja runājam par sēnēm, jāatzīst, ka pat es, kas parasti neredz nevienu sēni, redzēju tik daudz dažādu beku, gailenes, bērzlapes, cūcenītes... Ai, cik laimīgs būtu tētis tur nokļūstot!!! :)
Un daudz bija arī aveņu, jo daudz bija izcirtumu. Ogas sārtas, lielas...tā gribējās apstāties un pieēst pilnu punci, bet iemetu mutē tikai pārīti. Paskrējām garām arī mellenēm un meža zemenītēm.. Ak, cik priecīgas būtu manas garšas kārpiņas, ja es būtu apstājusies!:)
Vēl interesanti bija redzēt "dzīvu" aitu fermu Latvijā. Turklāt aitas staigāja brīvā vaļā - nekādu žogu! Visi - i lielie, i pavisam maziņie jēriņi kopā... Wī-Wī-Wī, ku` mīlīgi! :)
Ja jau par kustonīšiem, tad šoreiz piedzīvojām pamatīgu briežu kaulmušu uzbrukumu. Visu laiku vajadzēja kratīt nost no sevis, bet viņas tik līda un līda.. un pat nebaidījās no visiem tiem pretodu, pretērču līdzekļiem, ar kuriem biju dāsni sevi apslacījusi. :D Jācer, ka pārāk daudz kodumu nebūs un pārāk nekasīšos.
Vārdu sakot, šis posms bija riktīgi mežonīgais variants. Sākot ar to, ka tualete bija vienkārši ar melno plēvi norobežots laukums ar izraktām bedrītēm, beidzot ar to, ka klīsti pa mežainu un purvainu apvidu. Ak, jā! Ja par purviem, tad beidzot es piedzīvoju apzinātu brišanu pa purviņu un kārtīgu botu pārbaudi uz ūdensizturību. Nedaudz baisi un tomēr skaisti tie purviņi bija. Nezinu, kādēļ tie purvi mani nedaudz vilina. Varbūt tādēļ, ka zini, ka tur labāk nelīst.
Un pats galvenais - patikšana uz rogainingu nav pazudusi, bet tieši otrādi - sāk aizvien vairāk nostiprināties un gribas vēl un vēl! :) Un tas mani pašu ļoti priecē! :)