No rīta nespēju pamosties agri, lai aizietu uz jūru kopā ar Luetu. Tik forši būtu sagaidīt saullēktu pie jūras, bet miegs bija stiprāks par mani.
Mantas mierīgi sakrāmējām, jo izbraukšana no viesnīcas tikai 12.
No rīta vēl veikalos pēdējās levas iztērējām. Man tomēr nopirkām krēmu, ko biju noskatījusi iepriekš un vienu sejas mazgāšanas līdzekli. Arī šo to ēdamo un dzeramo paķērām. Pēdējā brīža pirkums - maizītes no filo vai citas līdzīgas kārtainās mīklas un sāļā siera. Pēc tam, jau ceļā esam, tās novērtējām kā ļoti gardas. Pat nedaudz žēl bija, ka paņēmām tikai pa vienai. :))
Uz Latviju ap pusdienām izbraucām.
Bulgārijas lauki joprojām patīk. Lauki apstrādāti. Viss tik smuki, sakārtots. Saproti, ka cilvēki cenšas, lai labāk dzīvotu.
Kad braucām, pamanījām, ka arbūzus ceļa malās jau tirgo, un piparus arī. Gribētos tos arī nopirkt un pagaršot, bet.. ar busu braucot, neviens tak neapstāsies, lai apmierinātu mūsu iegribas. Un pilnīgi skaidrs, ka arī pēc tam visi činkstēs par to, ka tualetes pauzes biežāk vajadzīgas. Arbūzus ēdīsim nākamreiz!
Rumānija. Čigānu ciemati, rumāņu ciemati. Nabadzība redzama. Zeme strīpās, līdz ar to var redzēt, ka daži gabali diezgan labi apkopti, bet daži.. eh... Neesmu pārliecināta, bet šķiet, ka redzējām arī dažus rīsu laukus. Neko citu ūdenī augam spilgti zaļā krāsā nevarējām iedomāties.
Lielākas pilsētas tīri labi izskatās. Vecās un jaunās mājas. Soliņi pie mājām. Turklāt attiecībā uz soliņiem pamanīju vienu īpatnibu. Gandrīz pie visām mājām miestiņos ir soliņš, kas ir iznests ārā no pagalma, tā lai var redzēt ielu. Un cilvēki tur vakaros sēž un vēro apkārtni. Arī pilsētās pie katras kāpņu telpas ir soliņi, lai ērtāk satikties ar kaimiņiem un apskatītu to, kas notiek ielās.
Bet vislielākais pārsteigums bija ciems Buzescu. Čigānu ciemats. Iebraucām un pamanījām, ka vienā ielas pusē deg automašīna, bet otrā pusē bariņš vīriešu un sieviešu pie atvērtas mašīnas (atvērtas bija gan durvis, gan bagažnieks, gan kapots) stāv un dzer. Turpat blakus stāv arī zirgs iejūgts ratos. Pēc kāda puskilometra stāvēja policijas mašīna, kas bija apturējusi smalkāku bmw un nemaz neinteresējās par to, ka tepat netālu deg cita mašīna. Kas īpašs šajā ciemā? Greznas, milzīgas mājas-pilis. Neizskatījās, ka tur kāds dzīvotu. Nē, nu varbūt dzīvo, bet ne visā mājā. Izskatījās diezgan vientuļas šīs pilis. Bet nu bagātajiem čigāniem taču gribas izrādīties, ka ir vareni.
Vēlāk, kad braucām garām citos ciematos esošajām šādām mājām pilīm (krietni mazākā devā), pamanīju, ka gaisam deg tikai vienā-divās istabās..
Bet nu jebkurā gadījumā skats bija tik savāds un nedaudz biedējošs. Arī tāda ir Rumānija.
Pēdējā vakara pietura šovakar pirms miega - braucot gar rumāņu-serbu robežu. Tik spoži spīd serbu pusē, bet rumāņu puse tumša. Ja mūsu nepilsoņi būtu ar vīzām, tad šautos jau cauri Serbijai uz Latviju, bet priekšā mums šonakt visa Rumānija.