No rīta vēl steidzu visu uzrakstīt, izdrukāt, atrast informāciju.. Sagatavoties turpmākajai nedēļai. Tomēr, parunājot ar vienu, otro, trešo, saprotu, ka es vairs pat nezinu, kam gatavoties. Neviens nevar pateikt, kā būs. Neviens no nezina.
Es cerēju, ka šodien no rīta mums tomēr izdosies satikties un pārrunāt vismaz lielās līnijās to, kas notiks pirmdien, otrdien un trešdien. Bet nekā.. Un tas uzdzen vēl lielāku stresu.
Aizgāju uz frizētavu un cerēju, ka tur mani nedaudz atlaidīs stress, bet nekā.. Jā, ir smuka krāsa atkal, bet man nav par to pagaidām nekāda prieka. Pat ierasti foršā galvas masāža šoreiz kaitināja, jo gribējās ātrāk tikt projām. Viens no galvenajiem iemesliem - jākrāmē koferis, nesaprotot, kādi īsti laikapstākļi būs, līdz ar to jāgatavojas visam. Otrs..karstums. Sapratu, ka ilgstoši sēdēt zem tā frizieru pārklāja man ir grūti - sajūta, ka sirds pa muti izkāps. Patiesībā ar sintētiku šo lietu pamanīju jau diezgan sen. Nevaru parastās zeķes vai zeķubikses vasarā uzģērbt, jo karstumā sāk palikt slikti. Tāpēc arī vasarā izlīdzos ar tīkliņzeķēm. Un vasarā pamatā staigāju vai nu kokvilnas vai lina audumos, lai āda elpotu.
Mājās atvilkos nekāda. Nogurusi, pārkarsusi un.. miegaina. Sapratu, ka nekāda krāmēšanās nesanāks, ja nepagulēšu pāris stundiņas. Jau kuro piektdienu esmu pamanījusi, ka, atnākot no darba, liekos pagulēt. Pa nedēļu uzkrāto stresu un miega trūkumu piektdienas pēcpusdienā vienkārši izguļu.
Kad paguli, tad atkal sāc justies kā cilvēks. Labi, ka visas drēbes izmazgātas bija, līdz ar to diezgan ātri un viegli sakrāmēju koferi. Protams, kaitinoši ir tas, ka jāņem gan saulainiem un siltiem laikapstākļiem drēbes un apavi, gan lietainiem un vēsiem. Bet nekas.. nav jau pirmā reize ar pīpi uz jumta.