Norma, kas regulē virsstundu atlīdzību amatpersonām ar speciālām dienesta pakāpēm, neparedzot dubultu samaksu par darbu pārtraukuma laikā, ir neatbilstoša Satversmē iekļautajam vienlīdzības principam, šodien lēmusi Satversmes tiesa (ST).
Tiesā aģentūrai LETA skaidroja, ka lieta tika ierosināta pēc Administratīvās rajona tiesas pieteikuma. Tās tiesvedībā ir administratīvā lieta, kurā Ieslodzījuma vietu pārvaldes (IeVP) amatpersona ar speciālo dienesta pakāpi lūdz uzlikt pienākumu IeVP atlīdzināt tai zaudējumus, kuri esot radušies sakarā ar neizmaksātu piemaksu par virsstundu darbu, kad amatpersonai bija aizliegts pamest dienesta pienākumu izpildes vietu pusdienu pārtraukuma laikā.
Savā spriedumā ST norādījusi, ka likumdevējam no Pārskatītās Eiropas Sociālās hartas normām izriet pienākums nodrošināt nodarbinātajam par virsstundu darbu tādu atlīdzību, kas ir lielāka par viņam noteikto darba samaksu. Turklāt atbilstoši vienlīdzības principam likumdevējam jānodrošina, ka tādi nodarbinātie, kas atrodas vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos, par to veikto virsstundu darbu saņem vienādu atlīdzību.
ST spriedumā norādīts, ka dienesta pienākumu raksturs, no tā izrietošais speciālais darba laika organizācijas regulējums un ar amatu saistītie ierobežojumi ļauj secināt, ka amatpersonas ar speciālajām dienesta pakāpēm neatrodas salīdzināmos apstākļos ar citām amatpersonām un valsts institūciju vai privātā sektora darbiniekiem.
Apstrīdētā norma ir piemērojama tikai tām amatpersonām ar speciālajām dienesta pakāpēm, kuras veikušas virsstundu darbu laikā, kad tām nebija iespējams piešķirt pārtraukumu. Savukārt amatpersonām ar speciālajām dienesta pakāpēm, kuras veikušas virsstundu darbu jebkurā citā laikā, ir piemērojama norma, kas par attiecīgo virsstundu darbu paredz dubultu darba samaksu.
Attiecīgi ST spriedumā skaidro, ka atbilstoši vienlīdzības principam arī vienai un tai pašai personai, nonākot vienādās un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmās faktiskajās situācijās, jābūt pakļautai vienādai attieksmei. Ja divas faktiskās situācijas no tiesiskā viedokļa ir uzskatāmas par vienādām un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmām situācijām, tad likumdevējam atbilstoši vienlīdzības principam attiecībā uz abām šīm situācijām jānosaka vienāds tiesiskais regulējums.
ST secināja, ka pārtraukuma laikā amatpersona ar speciālo dienesta pakāpi tiek nodarbināta ārpus tai likumā noteiktā normālā dienesta pienākumu izpildes laika.
Atbilstoši Eiropas Savienības tiesas judikatūrai "darba laiks" un "atpūtas laiks" ir savstarpēji izslēdzoši jēdzieni un starpkategorijas starp tiem nav iespējamas. Noteicošais darba laika klasificēšanas faktors ir tieši nodarbinātās personas pienākums atrasties darba devēja noteiktā vietā, lai nepieciešamības gadījumā varētu nekavējoties veikt savus profesionālos pienākumus. Tā kā nodarbinātais šādā gadījumā nevar brīvi izvēlēties savu atrašanās vietu, jebkurš šāds laikposms ir uzskatāms par darba laiku, uzsver ST. Šādu darba laika klasifikāciju nevar ietekmēt attiecīgajā laikposmā veiktā darba intensitāte, ražīgums un apjoms vai tas, ka darba devējs nodrošina nodarbinātajam iespēju izmantot atpūtas istabu laikā, kamēr viņa pakalpojumi nav nepieciešami. Tātad "aktīvais dežūrlaiks", kad nodarbinātais uzturas darba devēja norādītā vietā, ir uzskatāms par virsstundu darbu.
Tādējādi ST secināja, ka amatpersonas ar speciālajām dienesta pakāpēm, kas veic virsstundu darbu pārtraukuma laikā, un amatpersonas ar speciālajām dienesta pakāpēm, kas veic virsstundu darbu citā laikā, atrodas vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos.
Saskaņā ar apstrīdēto normu amatpersonas ar speciālajām dienesta pakāpēm, kas veic virsstundu darbu laikā, kad tām nebija iespējams piešķirt pārtraukumu, saņem atlīdzību par šo virsstundu darbu atbilstoši tām noteiktajai stundas algas likmei. Turpretim amatpersonas ar speciālajām dienesta pakāpēm, kas veic virsstundu darbu citā laikā, par veikto virsstundu darbu saņem dubultu darba samaksu. Līdz ar to apstrīdētā norma nosaka atšķirīgu attieksmi pret personu grupām, kas atrodas vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos.
ST secināja, ka, nosakot amatpersonām ar speciālajām dienesta pakāpēm par pārtraukuma laikā veiktu virsstundu darbu tādu samaksu, kas ir vienāda ar tām noteikto stundas algas likmi, nevis dubultu darba samaksu, kādu tās ir tiesīgas saņemt par citā laikā veiktu virsstundu darbu, tiek nodrošināts vienīgi valsts budžeta līdzekļu ietaupījums.
ST arī norādīja, ka nepieciešamība taupīt valsts budžeta līdzekļus var attaisnot valsts atteikšanos piešķirt līdzekļus mazāk svarīgu tās funkciju veikšanai vai vispārēju taupības pasākumu ieviešanu ekonomiskās lejupslīdes apstākļos. Taču valsts budžeta līdzekļu ietaupījums nevar kalpot par leģitīmu mērķi atšķirīgai attieksmei pret personu grupām, kas atrodas vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos.
Konkrētajā gadījumā nav saskatāms nekāds leģitīms mērķis, kura dēļ vienai un tai pašai amatpersonu grupai par noteiktā laikā veiktu virsstundu darbu būtu nosakāma zemāka atlīdzība nekā par citā laikā veiktu virsstundu darbu. Līdz ar to Satversmes tiesa secināja, ka apstrīdētā norma neatbilst Satversmes 91.panta pirmajam teikumam, kas paredz, ka visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā.
No lietas materiāliem izriet, ka administratīvo tiesu lietvedībā ir vairākas lietas, kuru izspriešanā var būt nepieciešams piemērot apstrīdēto normu, turklāt ir iespējams, ka apstrīdētā norma tika piemērota vai ir piemērojama arī citās administratīvajās lietās.
Tādēļ ST apstrīdēto normu atzina par spēkā neesošu no personas pamattiesību aizskāruma rašanās brīža attiecībā uz visām personām, kuras savu tiesību aizsardzībai Administratīvā procesa likumā noteiktajā kārtībā vērsušās tiesā un attiecībā uz kurām administratīvais process tiesā vēl nav noslēdzies, kā arī tām personām, kuras savu tiesību aizsardzībai likumā noteiktajā kārtībā vērsušās tiesā un attiecībā uz kurām administratīvais process jau ir noslēdzies.