Diena šodien nav forša, jo galva sāp. No rīta vēl tikai čīkstēja, bet ap pusdienslaiku sāka mocīt nelaba dūša. Iedzēru busi no simtnieces, cerībā, ka palīdzēs. Līdz RĪgai kaut kā tiku, bet daudz vieglāk tomēr nebija kļuvis. Tagad, vakarā, atkal šausmīgās sāpes atgriezās. Ir ļoti, ļoti grūti. Jāiedzer otra puse tabletes un jāiet gulēt. Jācer, ka tablete salikumā ar miegu tomēr izdarīs savu un rīt jutīšos kā cilvēks. Var jau būt, ka tā pirmā pustablete palīdzējā, bet atkal piespiedu poza automašīnā, uzmanības koncentrēšana trīs stundu garumā izdarīja savu. Reti man tā ir bijis, ka viena 50niece nepalīdz, bet šoreiz kaut kā tā viss sakrita.
Dienas prieks - zilais paklājs vecāku dārzā! Neskatoties uz to, ka pāris gadus atpakaļ tētis bija aizmāršīgs un šo dārza daļu nedaudz uzara, tomēr puķes strauji atkopās un atkal ir zils "krasts". Skaisti! Priecē mūsu pašu acis un sirdis, un arī kaimiņi visdrīzāk nav vienaldzīgi. :))
Atbraucu mājās un secināju, ka Ž. ir pamatīgi sakārtojis māju. Savas kastes smuki salicis pa plauktiem, dēļus novietojis tā, lai tie netraucētu. Super! Krietni brīdi viņu lūdzu to izdarīt, beidzot tas noticis! :))
Vakaru pavadījām kopā ar mammu. Paēdām vakariņas, papļāpājām. Abām ir neliels satraukums pirms rītdienas, tomēr cenšos domāt pozitīvas domas - viss būs labi!
Un vēl.. Šodien Zetai 90 gadi palika. Nākamsestdien brauksim pie viņas ciemos, ja viss būs labi. Ceru, ka būs! Aizdomājos, ka Zeta, ir laikam ir vienīgais mans radinieks, kas ir nodzīvojis tik ilgi. Vēl divus gadus atpakaļ viņa bija diezgan "sprauna", pati mierīgi augšā, otrajā stāvā, uz savu istabu varēja uzkāpt un nokāpt, vien tās trīcošās rokas traucēja paēst vai kaut ko smalkāku darīt. Prieks patiesībā par viņu! Veselību viņai un vēl daudzus gadus!