smth
Pēdējā pirms prom.. un "Fro" 
26th-Mar-2019 08:49 pm
0326

Šī bija traka diena, tomēr prieks, ka principā visu esmu izlaidusi no mūsu stāva ārā. Protams, nezinu, vai visu arī parakstīs un viss bez aizķeršanās aizies, tomēr vismaz savu ceļu dokumenti ir sākuši.
Vēl šodien pusdienslaikā aizgāju pakaļ savai otrai ērču encefalīta potei. Ja uz mežu gribu iet, tad nav variantu. Joprojām atceros to kundzīti, kas gulēja manā palātā ar encefelatītu. Baisi - guli un neko nevari, pat uz tualeti aiziet nē. Nē, nē, nē, neko tādu negribas piedzīvot.
Vakarā daļēji jau saliku koferi. Prinicpā salikt koferi vairs nav nekāda problēma. Galvenais, lai tīrās drēbes būtu skapī. Joprojām atceros pirmos komandējumus, kad uztraucos bez maz vai nedēļu pirms brauciena par to, vai viss nepieciešamais ir, ko ņemt līdzi un ko neņemt. Tagad lielākas pārdomas parasti ir tikai pirms Ženēvas, jo braucu uz ilgāku laiku un jābū gatavai gan siltam, gan vēsam laikam. Tiesa, šogad Ženēva būs jūnija vidū, līdz ar to ir diezgan liela iespējamība, ka nebūs nekādu aukstuma viļņu. Tiesa, ja braukšu uz ilgāku laiku, tad atkal būs jāņem sporta drēbes, lai var kādā pārgājienā aiziet. :)
Bet pirms tam vēl Ungārija priekšā. Neko vēl neesmu apskatījusi, līdz ar to nav skaidrs plāns, nav skaidrs, ko ņemt līdzi. Nē, nu peldkostīms obligāti jāņem, jo pirtis mūs gaida, bet par pārējo - vēl nekādas skaidrības nav. Bet vēl jau ir laiks.
Šovakar ar Jelenu no Lietuvas sarakstījāmies. Viņa izdomāja, ka mēs parīt vakarā varētu kopīgi aiziet paēst vakariņas kādā itāļu virtuves vietā. Forši! Dikti sen neesam tikušās, tāpēc ar nepacietību gaidu šo tikšanos.
Nu, un dienas īpašais ir Rīgas Krievu teātra izrāde "Fro". Izrāde par mīlestību, kaislību, apsēstību... un nedaudz arī Solveigām, kas gaida.. un Sprīdīšiem, kas dodas meklēt laimi un rakt to aprakto zeltu.. Par ģimeni, par darbu. Par dzīvi.

Atis Rozentāls par šo izrādi rakstīja:
Krievu rakstnieka Andreja Platonova (1899-1951) vārdam ir zināma perestroikas un Atmodas laika piegarša – kāds droši vien vēl atceras 20. gadsimta 80. – 90. gadu miju, kad vērās specfondu durvis un pieejami kļuva daudzi aizliegtie darbi. Platonova „Juvenilie ūdeņi” parādījās žurnālā „Avots”, bet izdevniecība „Liesma” izdeva vairākas Platonova grāmatas krievu valodā, tostarp aizliegto romānu „Čevengura”, kas pirmoreiz PSRS teritorijā tika iespiests 1988. gadā – gandrīz 60 gadus pēc sarakstīšanas. Pastāvošajai varai gauži nepatika tas, kādā veidā rakstnieks atainoja komunisma celtniecību. Lai arī jau pēc viņa nāves 1951. gadā daļu viņa darbu publicēja (arī latviski 1972. gadā izdots īsprozas krājums „Skaistajā un negantajā pasaulē”), Platonovs lielā mērā tomēr pieskaitāms disidentiskajiem rakstniekiem, kuru attiecības ar lielās padomju dzimtenes varas struktūrām, īpaši jau cenzūru, bija visnotaļ sarežģītas. „Fro” ir stāsts, kas nav aizliegts, tas ticis publicēts jau minētajā 1937. gadā, bet krājums kopumā saņēmis asu kritiku. Pats rakstnieks nav ticis represēts, toties 15 gadu vecumā apcietināts viņa dēls, kurš ieslodzījumā saslima un 1943. gadā mira.

Viesojoties Rīgā jau trešo reizi, Sanktpēterburgas Lielā leļļu teātra galvenais režisors Ruslans Kudašovs pēc divām bērnu auditorijai adresētām izrādēm “Mazās eglītes lielais ceļojums” un “Mazais princis” pievērsies izrādei pieaugušajiem, turklāt nevis lugai, bet īsprozas darbam, kas tiek stāstīts, ilustrējot runāto tekstu darbībā. Kādu brīdi to visu ar interesi vērojot, pēkšņi prātā iešaujas doma – izrāde taču ir veidota pasakas estētikā. Un Platonova stāsts faktiski to pieļauj.

Režisora izvēle ir neparasta un ļoti intriģējoša (viņam ir pieredze arī tik sarežģītu darbu kā „Eklesiasta” un Jevgeņija Zamjatina „Mēs” inscenēšanā). Platonovs savu stāstu saraksta 1937. gadā – visbaisākajā Staļina terora laikā, un tas uzrakstīts tā, it kā rakstniekam aiz loga būtu pavisam cita pasaule un valstī nevaldītu stingri noteikts sociālistiskā reālisma kanons. Laikā, kad valsts iedzīvotāju uzdevums ir pašaizliedzīgi celt sociālismu, ziedot dzīvību par komunisma uzvaru un atteikties no vārgulīgām jūtu izpausmēm, Jefrosiņja Jevstafjeva jeb Fro, ilgodamies pēc aizbraukušā vīra, pārtrauc apmeklēt dzelzceļnieku kursus, aizsūta vīram telegrammu, ka ir uz nāvi slima, bet pēc mīļotā atbraukšanas, cik saprotams, kādu laiku nelaiž viņu laukā ne tikai no mājas, bet arī gultas. Turklāt kādam kavalierim deju vakarā viņa vīzdegunīgi nosauc sevi par Fro un apgalvo, ka nav krieviete. Tas rakstīts laikā, kad “īstajā dzīvē” par tādiem jokiem varēja arī nošaut! Tātad – kāpēc ne pasaka?

Precīzi un tēlaini Platonova darbu būtību kādā esejā raksturojis dzejnieks Sergejs Moreino: „Andrejs Platonovs bezgalīgajās sabiedriskajās noliktavās smēlās tirānijas laikmeta negatīvo enerģiju un – ar neticamu spriedzi – pārveidoja to pozitīvajā.” ( http://studija.lv/) Laikmets stāstā ienāk vieglā, groteskā un rotaļīgā formā – iet Frosja gar izdedžu bedri, nolemj pievienoties strādniecēm, viņu uzreiz pieņem, tad viņas kādu laiku smagi strādā, lāpstodamas izdedžus, par ko arī samaksā. Gaidīdama vēstuli no vīra, Frosja iestājas darbā par pastnieci, bet tad atkal paziņo, ka tomēr uz darbu vairs neies. Frosjas tēvs, aizkustinošs dzelzceļnieks, kurš aizgājis pensijā, jo nav zinājis, kas tas ir, bet pēc tam aplaimots, jo pieņemts atpakaļ salīdzinoši vieglu darbu veikšanai, kādā brīdī naivi prāto, vai tikai viņa meita nav fašiste, jo tikai guļ un neatbild savam radītājam, kurš turklāt par viņu cenšas rūpēties.
Izrādes, tāpat kā stāsta izejas punkts ir Frosjas vīra aizbraukšana, kā teikts izrādes aprakstā, „celt komunismu vai vēl kaut ko” (latviski teātris šo teikumu pārtulkojis svinīgāk – „komunisma celtniecības vai kādu citu ideālu vārdā”). Jau no pirmā brīža, kad ieraugām stāsta varoņus, ir skaidrs, ka Jefrosiņja - Frosja – Fro ir atšķirīga no pārējiem proletāriešiem – pārējām sievietēm ir sarkanas kleitas un lakatiņi, bet Fro uzvilkusi tumšzilu žaketi un gaužām „buržuāzisku” cepurīti ar tīkliņu. Šķietami neizdevīgajā vīra Fjodora lomā Vitālijam Jakovļevam tomēr ko darīt ir pietiekami daudz – skatuves malā dzelzceļa kupejā Fjodors savās domās un teju poētiskākajos Platonova tekstos ir klātesošs, fiziski klāt nebūdams, un skatītājam kļūst skaidrs, kāpēc Fro savu vīru tā mīl, jo viņš ir sirsnīgs, emocionāls cilvēks.

Tāpat kā stāsts, arī izrāde riņķo ap Fro. Jekaterina Frolova, parasti spilgtu raksturlomu atveidotāja, ar slaidu lēcienu nonākusi mīlētājas lomā, izgaršo savas varones emocijas pilnā spektrā. Viņas Fro ir jauna, fiziski spēcīga, neprātīgi iemīlējusies savā vīrā, kura klātbūtni nav paspējusi pilnā mērā izbaudīt. Aktrise visā izrādes garumā notur skatītāju uzmanību, savu divdesmitgadīgo varoni atveidodama kā, iespējams, mazliet naivu, bet absolūti patiesu, savai mīlestībai ziedoties gatavu jaunu sievieti. Faktiski vīrs aizbrauc brīdī, kad jūtas joprojām ir galēji sakāpinātā punktā. Vīrieša un sievietes attiecību noslēpums ir tas, kas režisoru interesē pirmām kārtām, lai arī šis nav „sterili” lirisks, bet nedaudz atsvešinātā manierē risināts mīlasstāsts. Vīriešu un sieviešu pasaules Nikolaja Slobodjanika iekārtotajā spēles laukumā iezīmē pie dažāda garuma un platuma audekla gabaliem piestiprinātie dzelzceļnieku vimpeļi un rokdarbi, bet abu pasauļu saplūšanas simbols ir milzīgs vimpelis ar lokomotīvi, kam riteņi ir tamborētas sedziņas. Savukārt kostīmi stilizē padomju strādnieku apģērbu no propagandas plakātiem, savukārt kulminācijas skatā Fro un Fjodors tērpušies baltā apakšveļā. Režisors apzināti jauc pēdas, atainojamo laikmetu iezīmējot pastarpināti – piemēram, ar muzikālo tēmu, kam izvēlēts nevis kāds padomju hits, bet itāļu partizānu dziesma „Bella Ciau” (mūsdienu skatītājam, iespējams, vislabāk pazīstama no Gorana Bregoviča repertuāra).
Lielākā izrādes daļa paiet, Frosjai mēģinot kaut kādā veidā pārvarēt savas skumjas un ilgas. Viņa mēģina smagi strādāt, tiesa, uz skatuves sievu rosīšanās ar lāpstām arī risināta drīzāk kā spēle, ironiski atveidojot vienīgo brigādes vīrieti – brigadieri Alekseja Korgina izpildījumā kā slinku un miesaskāru vīreli, kurš, kamēr sievietes rok, nododas mīlas priekiem ar vienu no strādniecēm. Frosja savās jūtās ir vientuļa, jo ap viņu ir vai nu epizodiski sastapti cilvēki, vai savā dzelzceļnieku pasaulē iegrimušais tēvs (Platonovs, kurš pats dzelzceļa sistēmā sāka strādāt 15 gadu vecumā, tēva tēlu veidojis ar īpašu maigumu). Leonīds Lencs tēva lomā rada aizkustinošu un pārliecinošu veca strādnieka tēlu, kura lielākā laime un gandarījums ir tikt norīkotam kaut vai pavadīt salauztu lokomotīvi uz remontu. Režisora sacerētajā pasaulē cilvēki virpuļo viens otram garām, dejo ballēs, mācās kursos, bet nekādas sociālisma celtniecības romantikas tiešā veidā te nav. Šī ir nevis reālā, bet, iespējams, drīzāk Fro iedomu pasaule. Aktieru ansamblis (Olga Ņikuļina, Anastasija Timošenko, Jeļena Sigova, Jevgeņijs Čerkess, Aleksejs Korgins un Vadims Grosmans) pārliecina nevis ar īpašiem individuāliem sasniegumiem, jo daži aktieri paliek viņu ierasto spēles paņēmienu robežās, bet tieši ar saskaņotu spēli.

Izrāde kulminē negaidīti, vīrieša un sievietes ķermeņu saplūšanu seksuālā aktā attēlojot bezmaz kā kosmisku parādību, kurā Fro un Fjodors griež milzīgu riteni, un kādā brīdī tiek sasniegts orgasms, kuru attēlo salūta veidā. Reizē ironisks, tomēr arī nenoliedzami efektīgs risinājums, kurā režisors pret Fjodoru izturējies nedaudz zobgalīgi, rādot vīrieša acīmredzamo sagurumu pēc katras nākamās reizes. Kad Fjodors neatvadījies aizbrauc, vismaz izrādes versijā viņš, visticamāk, nogurst no seksuālās pārslodzes. Izrādes finālā režisors transformē vienu no stāstā pieminētajiem tēliem. Ja stāstā zēns no augšstāva ir vienkārši zēns, kurš ienāk pie Frosjas ciemos, izrādē viņš nepārprotami ir bērns, kuru Frosja gaida – viņā aizsākusies jauna dzīvība.
Pusotru stundu garais priekšnesums bez starpbrīža ir viens no retajiem M. Čehova Rīgas Krievu teātra iestudējumiem, kuru var skatīties vienā elpas vilcienā. Veiksmīgi izvēlētā forma ļauj izspēlēt notikumus kā lirisku komēdiju, tomēr spējot saglabāt viegli smeldzīgu noskaņu. Izrāde kā pasaka par savādu pasauli, kam nav īpaša sakara ar valsti, kurā tā tika sarakstīta. Iespējams, tieši tāpēc Rīgas Krievu teātris izrādes reklāmas materiālos uzsver pavisam citus akcentus – plakātā redzama sena gravīra ar Ādamu un Ievu, savukārt programmiņā publicēts Viktora Igo teksts „Vīrietis un sieviete”, kuru mūsdienās bez zināmas ironijas lasīt nav iespējams(„Vīrietis – ģēnijs, sieviete – eņģelis” vai „Vīrietis – tiesību kodekss, sieviete – evaņģēlijs”). Tomēr Igo visai garās salīdzinājumu virknes gala secinājums šķiet izrādes noskaņai visnotaļ piemērots, un tas skan: „Vārdu sakot, vīrietis ir tur, kur beidzas zeme; sieviete – tur, kur sākas debesis.”


Eh... nu, ko - rīt no rīta vēl tikai uz Saeimu un tad pusotra nedēļa prom...
Un, ja godīgi, tad šovakar jau no domas vien, ka jābrauc projām, sāk pietrūkt Ž.un māsiņas. Viņas tik mīlīgas ir, tā lien komunicēt. Triša no rītiem mani regulāri baksta ar savu purniņu, laiza seju, rokas. Pušai retāk uznāk tādi mīlestības uzplūdi, bet tomēr uznāk.. Mīļas viņas man ir! :)
This page was loaded Sep 16th 2019, 7:31 am GMT.