</a>

Nedaudz savādāka sestdiena, jo rīts sākās ar Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra izrādi "Karalis Līrs". Trīs mēnešus atpakaļ redzēju Satirikona versiju, šodien mūsu pašu, rīdzinieku, redzējumu. Satirikona versijā uz skatuves bija tik daudz kaislību, emociju, bet mūsējais - tāds it kā nedaudz mierīgāks variants. Un jāatzīst, ka tieši ar šo nosacīto mieru izrāde mani paņēma. Ne visam ir jābūt acīmredzamam, lai spētu saprast notiekošo. Man šāds V.Kairiša redzējums tomēr ir tuvāks.

Un Ata Rozentāla viedoklim šoreiz tikai daļēji piekrītu. Tomēr atsevišķas lietas viņš ir diezgan precīzi norādījis:
Klusums, kāds valdīja skatītāju zālē, un enerģija, ar kādu pirmizrādes publika aplaudējot rāvās kājās, liecina, ka Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra skatītājs šādu izrādi bija gaidījis, jūtas bagātinājies un pateicīgs. Dodot zaļo gaismu režisora Viestura Kairiša iecerei, teātris apliecina atvērtību Latvijas režisoru iesaistīšanai iestudējumu veidošanā (šosezon te veiksmīgi strādājis arī Elmārs Seņkovs) un ieinteresētību radīt iestudējumus, kas skatāmi nevis kaut kādā atsevišķā, tikai šim teātrim raksturīgā zīmju sistēmā, bet Latvijas teātra tendenču kontekstā.

Cita lieta, ka pastāv plaisa starp paša teātra mākslinieku sociālajos tīklos sacelto priecīgo ažiotāžu un to, ko redzam uz skatuves. Jā, tas ir profesionāls darbs, ir panākts vienots ansamblis, ir dota iespēja Jakovam Rafalsonam nospēlēt būtisku lomu viņa karjerā. Taču brīžiem, skatoties iestudējumu, liekas, ka tā lielākā vērtība ir iespēja dzirdēt Borisa Pasternaka izcilo tulkojumu, tekstu, kam piemīt enerģētika arī tad, kad uz skatuves tās trūkst.

Viedais rēgs

Trīs vienādas gleznu reprodukcijas – Kloda Lorēna ainavas ar milzīgiem cipariem, kas apzīmē sadalāmās valsts daļas. Tāds ir scenogrāfa Reiņa Dzudzilo dotais starta punkts, un vēlāk, kad audekli krīt, atsedzas baltas muzeja sienas un zaļā izeju apzīmējošā plāksnīte virs vienīgajām durvīm. Ar durvju izmēru scenogrāfs vēlāk spēlēsies, bet izejas zīmīte brīžiem mirgos kā uguntiņa tālumā – tikai izejas jau nav. Ceļš jānoiet katram līdz galam.

Izrādes forma ir nevainojama, taču kļūst par šīs koncepcijas klupšanas akmeni – lai iekļautos formā, aktieri pārvēršas par šaha figūrām, kas veic uzdevumus konkrētā zīmējumā. Taču dzīvības šajā pasaulē nav. Šekspīra sižetā plosās kaislības, bet neredzamā siena starp skatuvi un zāli neizkūst. Aktierspēles apvaldītība ļauj veidot vienotu ansambļa izjūtu, bet viņu radītie tēli nav dzīvi cilvēki pat tad, ja, iekožot rokā, plūst asinis. Ir varoņi, kuru leļļu daba akcentēta tik uzsvērti, ka, piemēram, Maksima Busela Osvalds soļo kā sargkareivis, augstu cilājot kājas (aktierim šajā sezonā ir visai savdabīgi uzdevumi – Mēdejā vicināt karodziņus, Karalī Līrā – sist bundziņas).

Lomu zīmējumi ir interesanti tieši šai teorētiskajā līmenī. Piemēram, varas un ietekmes saistība ar apģērbu. Kordēlijai krītot nežēlastībā, Gonerila un Regana kā vārnas metas viņai virsū un norauj apģērbu, atstājot māsu trīcam apakškreklā. Jo tuvāk izrādes beigām, jo pašām māsām apģērba kļūst arvien mazāk. Savukārt Glostera ārlaulības dēls Edmonds, kurš izrādes sākumā kā muzeja eksponāts sastindzis gluži kails, pakāpeniski «pieaudzē» sev goda kārtu, un kravates sasiešana apzīmogo viņa statusa galīgo nostiprināšanos.

Izrāde acīmredzot apzināti veidota, lai neatbildētu uz jautājumiem, kāpēc notiek tas, kas notiek. Sākusies ar rituāla iezīmēm, kad pie mātes līķa māsas ar glaimiem izprasa no tēva labākos zemesgabalus, notikumu gaita nenovēršami virzās uz likteņa nolikto finālu. Sākotnēji nevainīgie meitu un tēva konflikti par svītas lielumu un uzvedību un tālākā attīstība līdz viņa pilnīgai izdzīšanai saasinās pakāpeniski. Taču, salīdzinot ar oriģinālu, Kairiša versijā būtiski ir transformēta sirdsapziņas, proti, ksta loma. Izrādē šos brīžam asos tekstus izrunā mirušās sievas gars, kuru dzird un redz tikai Līrs. Gaļina Rosijska, tērpusies melnā kleitā ar šķidrautu, ksta zobgalības izsaka apcerīgi gurdenā tonī, turklāt mikrofonā, kam pēc ieceres laikam taču jāakcentē, ka runā gars.

Bez negaisa

Režisors vairākkārt pirms izrādes uzsvēris, ka iestudē izrādi par cilvēces aklību, taču atsakās no tās autora akcentētās robežšķirtnes, kas daudz ko saliek pa vietām un kas bieži vien iestudējumos kļūst par būtiskāko emocionālā kāpinājuma punktu. Runa ir par negaisa ainu, kura nezinātājam izrādē var paiet garām, jo nekādi netiek akcentēta. Šādā scenogrāfijas ierāmējumā, protams, nav iespējams butaforisks vētras risinājums, taču režisora izvēle to neatrisināt nekādā veidā arī ir diskutabla.

Jakova Rafalsona darbs titullomā ir nopietns, un aktieris pārliecinoši raida tekstu zālē. Taču īstu apskaidrības, patiesības un cilvēcības mirkli Līram režisors atvēl tikai pašās beigās, kad tēvs pie mirušās meitas ķermeņa ieskatās zālē un rodas sajūta, ka skatiens trāpa katru skatītāju. Savukārt viesaktieris Gundars Āboliņš Glostera lomā lielā mērā cenšas turēties ansamblī un spēlē, varbūt pat par daudz valdot sava varoņa emocijas. Saprast, kas īsti notiek ar Glosteru un kāpēc viņš tik viegli ļaujas apmānīties, ir grūti. Kirila Zaiceva darbs Edmonda lomā ir godprātīgs, un savā līdzšinējā karjerā viņš nospēlē labāko lomu, tomēr emociju izpausmēs ļoti jūtams pieredzes trūkums. Tās vairāk ir Aleksandram Maļikovam kā Edgaram, taču arī viņa tēlojums neatbild uz jautājumu, kāpēc Edmonda meli tik ļoti viegli sasniedz mērķi.

No meitām pārliecinošāko iespaidu atstāj Danas Čerņecovas Regana – vijīgā sadiste ar dzelžainu apņēmību. Jekaterinas Frolovas Gonerilā akcentēta viņas seksuālā nepiesātinātība, bet Janas Ļisovas Kordēlija veic lugā ierakstītās funkcijas – ir piemīlīga un godīga, bet, kā tas bieži gadās, lielā mērā paliek māsu ēnā. Diemžēl tikai patētiskas teksta runāšanas līmenī paliek Leonīda Lenca Kents, kaut gan aktierim ir daudz jaudīgāks dramatiskais potenciāls.

Apzināta režisora izvēle ir izrādes nesteidzīgums. Skanot Artura Maskata mūzikai, kas brīžam izdziedāta eņģeliskās balsīs, pirmais cēliens rit stundu un piecdesmit minūšu, bet izrādes kopgarums ir ceturksni virs trim stundām. Tas no skatītāja prasa dzelžainu koncentrēšanos. Taču efekts, kāds tiek sasniegts, ir gluži pretējs tam, par ko intervijā pirms pirmizrādes runāja Jakovs Rafalsons. Viņš minēja metaforu par caurumu dedzināšanu, fokusējot saules starus ar palielināmo stiklu. Tas, kas sanācis, drīzāk ir sasaldēšana. Pasaule, kurā dzīvo Šekspīra varoņi, ir ledaini auksta, tajā nav jūtu. Un mazā siltuma saliņa Kordēlija nav spējīga piesildīt ēku ar bezkaislīgi baltajām sienām.

Savukārt Mārītes Gulbes laikam labāk atspoguļo manas domas par šo izrādi
Viestura Kairiša “Karalis Līrs” sākas ar izteiksmīgu mizanscēnu, kas piesaka pasaules kārtības maiņu. Uz skatuves scenogrāfs Reinis Dzudzilo uzbūvējis baltu, neitrālu pasaules modeli un pie vienas no sienām iedegta zaļa cilvēka ikoniņa, kas apzīmē izeju. Šī izeja ar varoņiem spēlēsies kā kaķis ar peli – pietuvosies un attālināsies, saruks un liks cilvēkiem teju rāpot. Baltā telpa ir neitrāls fons, kur izspēlēt darbības vietas maiņu, bet paralēli tā ir arī Līra iekšējā telpa, kas atgādina “Pēra Ginta” apziņas labirintu režisora iestudējumā Nacionālajā teātrī. Ieslēgts pats savās domās un pārdzīvojumos, Līrs izies iekšējo ceļu, kas beigās viņu aizvedīs pie bērnišķīgas nevarības, bet vienlaikus arī bērnišķīgi nekļūdīgas patiesīguma izjūtas.

Izrādes sākumā melni ģērbti kungi pastaigājas gar Kloda Lorēna ainavas gleznojumu. Milzīgā, harmoniskā barokālā ainava izpletusies pa vairākām sienām. Gleznā notvertais laikmets šai brīdī it kā jau kļūst par pagātni, uz kuru lūkojamies caur muzeja prizmu. Ainava iezīmēta ar trim lieliem skaitļiem kā izsoles katalogā – karalis Līrs nolēmis sadalīt varu un valsti savām trim meitām. Iegrimis ainavas vērošanā, ar muguru pret skatītajiem stāv arī kāds kails cilvēks, Glostera dēls Edmonds. Tēvs viņu noskata vērtējoši un atsvešināti – kā skulptūru, kā objektu. Ārlaulībā dzimušais Edmonds ir nepiederīgs šim sabiedrības lokam, kails, bez statusa atribūtiem, ko iemieso apģērbs.

Bet pasaules modelis mainīsies. Kad valsts ir sadalīta, ainava noslīd, atklājot kailas sienas. Telpa pārvēršas par baltu labirintu. Plānā kultūras kārtiņa ir pazudusi, un parādās cilvēka daba visā savā nepievilcībā. Vecā kārtība ir beigusies, sākas intrigas un kari. Šīs situācijas esenci izsaka Glosters: “Tāds mūsu laikmets, kad aklos trakie ved.” Statusu baudījušie (Līrs, Glosters, Edgars) pamazām zaudē savu drēbju kārtu, līdz izrādes beigās paliek baltos apakškreklos. Bet kailais Edmonds tieši tagad, vecajai sistēmai krītot, redz pienākam savu laiku un pamazām vairo savu ietekmi. Tai augot, Edmonds pakāpeniski iegūst arī pilnu apģērba komplektu.

Kirila Zaiceva Edmonds – vizuāli perfekts kā Apolons – iemieso iestudējuma pesimistisko konceptu: lai cik glīta būtu ārējā virskārta, cilvēka un sabiedrības daba pamatā ir plēsonīga, glaimus mīloša, un tā nemācās no kļūdām. Edmonds pilnā mērā iemieso Darvina tēzi, ka šajā barības ķēdē valda stiprākais un viltīgākais.

Izrādes priekšplānā ir Jakova Rafalsona karalis Līrs, bet tiklab arī Gundara Āboliņa spēlētais Glosters, jo Šekspīra lugā tēli un situācijas spoguļojas viena otrā, un Līra likteni, aklību, kļūdīšanos atkārto arī Glosters. Galvenie varoņi ir vīri, kas paši vainīgi savā liktenī, viņu paštaisnums un iekšējais aklums, pieglaimošanās un liekulības sistēma, kuru viņi uzcēluši, vēršas pret viņiem pašiem. Rafalsona Līrs uzsāk pārbaudījumu ceļu kā augstprātīgs, paštaisns vīrs, kas ātri iekarst dusmās. Tad viņa ceļā rodas pārbaudījumi, kas liek piedzīvot pazemojumu un pazemību, nožēlu un sāpes. Pamazām jukušā vīra runā ieskanas ļoti patiesas intonācijas, kad cilvēks sāk runāt par būtisko un vērtīgo. Pēdējo tekstu Līrs norunā, skatoties zālei acīs.
Āboliņa Glosters daļēji ir komisks Līra dubultnieks, mizanscēnās īpaši uzsvērta viņa lētticība un vientiesība, komiskās bailes, kuras aktieris izspēlē nedaudz teatrāli. Glostera tēls, manuprāt, izdalās no kopējā ansambļa. Rodas sajūta, ka te ir kāda disonanse – vai nu atšķiras aktiera un režisora priekšstats par varoni, vai lomas zīmējums ir realizēts tikai daļēji, taču starp komiskajiem un dramatiskajiem lomas triepieniem ir īsa distance, neizdodas rast līdzpārdzīvojumu.

Spoguļattēla principu Kairišs izmanto arī mizanscēnās. Režisora ieviestajā bēru ainā, kad pie Gaļinas Rosijskas karalienes zārka Līrs sadala mantojumu un spontānās dusmās nolād Janas Ļisovas Kordēliju, mirusī karaliene izstiepj roku un atraisa karaļa apkaklīti, kā vēlēdamās atvēsināt un apstādināt karstgalvi. Šo karalienes žestu un vēlāk viņas garu redz tikai Līrs, te aizsākas karaļa neprāts. Šī pati bēru mizanscēna atkārtojas finālā, tikai melnais drapētais podests jau ir hipertrofēti garš, tas aizpilda visu telpas vidusdaļu. Uz podesta guļ mirusī Kordēlija un atkārto mātes žestu, mierinoši pieskardamās tēvam. Tagad Līra zaudējumu saraksts jau ir kļuvis daudz garāks. Viņš ir zaudējis visu – varu, godu, prātu, cilvēkus, kurus mīlējis. Par šo maksu ieguvis apskaidrību vai sapratni par lietām, bet ir jau par vēlu. Izpratne un nožēla nevar mainīt notikušo. Viss ir nenovēršami sagruvis. Āksta lomas tekstu Kairišs ir piešķīris karalienes tēlam, te ir vēl viena paralēle starp Kordēlijas un karalienes tēliem, jo sirdsapziņas vai patiesības balss izrādē izskan caur sievietes muti.

Šosezon sadarbībā ar Vladislavu Nastavševu (“Mēdeja”), Elmāru Seņkovu (“Krietnais cilvēks no Sečuānas”) un Viesturu Kairišu Rīgas Krievu teātra trupas aktierspēle attīrīta no pārmērīgā skaļuma un ārišķīgās žestikulācijas, kas ansamblim bija raksturīga iepriekšējo sezonu iestudējumos. Slāpētais temperaments virzīts dziļumā, uz precīzāku un ansambliskāku spēli. Kaut gan pozitīvie tēli (Leonīda Lenca Kents, Aleksandra Maļikova Edgars, Janas Ļisovas Kordēlija, Vitālija Jakovļeva Glosters) uz kopējā zīmējuma izskatās blāvāk nekā “ļaunuma puķes”: Jekaterinas Frolovas temperamentīgā, seksuālā Gonerila un Danas Čerņecovas ārēji atturīgā Regana, kas pamazām pārvēršas par monstru. Ar simbolisko grēka ābolu rokās, kurā Regana nevis iekožas, bet perfekti nošķeļ ar nazi pa šķēlītei, aktrise atklāj savas varones sadistisko, pat maniakālo dabu. Tikpat bezkaislīgi vai, tieši otrādi, saldkaisli viņa izkož un kā ogas izspļauj Glostera acis.
Estētisks baudījums ir Borisa Pasternaka kvalitatīvais lugas tulkojums, loģisks un mērķtiecīgs ir teksta un lomu īsinājums, izsmalcināta ir Artura Maskata mūzika. Visi ir profesionāļi un ar gaumi apveltīti mākslinieki. Tomēr rāmais izrādes ritms bez kāpinājumiem, garais pirmais cēliens, tikai pāris spilgtas un atmiņā paliekošas mizanscēnas periodiem rada iespaidu, ka aktieri spēlē “tikai” tekstu, nerodas enerģētisks pieslēgums notiekošajam. Dominē vārda teātris un telpas koncepts. Šis “Karalis Līrs” liekas daudz būtiskāks M. Čehova Rīgas Krievu teātra sezonas, nevis režisora paša iestudējumu kontekstā. Gan Nastavševa, gan Seņkova, gan Kairiša klātbūtne šosezon pamatīgi mainījusi iespaidu par teātri, tā repertuārā ir ienākusi mūsdienīga forma kopā ar dziļu saturu, konceptuāls vizuālais tēls un interesanti uzdevumi ansamblim.

Pēc teātra rīta, uzcepu milzu kaudzi biezpiena plāceņu. Aizvien pamatīgāk manos brīvdienu rītos sāk iedzīvoties pankūkas vai biezpiena plāceņi. Brīvdienu rītu īpašā burvība! Un šoreiz īpaši burvīgais bija brokastu rīts ar kapučino! :) Joprojām nespēju pārstāt priecāties par jauno virtuves aparātu! :D Nez, kad man apniks kapučino?? :)
Dienas lielāko daļu lasīju. Nedaudz palasīju žurnālus, vairāk centos pievērsties 'savai moku grāmatai" par Aspaziju un Raini. :) Nu, grūti man ar to iet, bet spītība neļauj padoties!
Vēl atkal sevi piesiedu spēlēties ar kaķiem. Ja viņas nedzenāsim, svars riktīgi nāks klāt. Vajag taču tos divus miega maisus padzenāt! Ja dzenāju es viņas abas, tad Triša mazāk iekausta Puņdži-Muņdži. :) Tiesa, spēlēties ar viņām ir diezgan sarežģīti, jo gribas abas vienlaikus iesaistīt, bet nesanāk, jo vienai labāk patīk viena veida rotaļas, otrai - cita veida. :))

Bija laba, mierīga, nedaudz dīkdienīga sestdiena. Ir laba sajūta, jo nedēļas nogurumu esmu izgulējusi, vakar izstaigājusi un šodien mierīgi izdzīvojusi. Ļoti negribas izdegt..