</a>

Visu dienu seminārs. Sākumā biju skeptiska pret tēmu, pasākuma organizatoriem, bet dienas beigās sapratu, ka visa diena ir pagājusi vienā elpas vilcienā.
Jā, varbūt mana darba ikdiena nav saistīta ar "uz personu vērstu domāšanu un plānošanu", bet dzirdētais lika aizdomāties. Ir lietas un metodes, kas varētu būt noderīgas manā darba dzīvē. Ir lietas, ko droši var piemērot arī attiecībās ar blakus esošajiem cilvēkiem.
Patiesībā tiešām ļoti vērtīgs pasākums sanāca.
Un vēl viena lieta, par ko aizdomājos. Tomēr ir labi, ka izaugu tur, kur blakus (kaimiņos) dzīvoja cilvēks ar GRT, skolā mācījās meitene ar īpašām vajadzībām. Tas ļāva pieņemt savādāko. Ja tie "savādākie" ir blakus, nevis mežā, pilnīgi savādāk pret viņiem attiecies.
Un vēl pēc šīs dienas sapratu, ka laikam tomēr labi, ka nekļuvu par ārstu. Baidos, ka sēdētu un raudātu par katru pacientu, kuram nevaru palīdzēt. Jo vecāka, jo jūtelīgāka kļūstu.
Un vēl saistībā ar šīs dienas semināru. Vienā no vingrinājumiem bija jāuzraksta, kā izskatās labā diena, kā izskatās sliktā diena. Tā kā pēdējos gados ļoti cenšos praktizēt "laimes sajūtu", tad sapratu, ka sliktās dienas ir tās, kad ir piezagusies mana draudzene migrēna, kad pati vai kāds no tuvajiem ir nopietni saslimis, kad kāds tuvais nomirst.. Viss pārējais ir tādi pārejoši kreņķi, kurus cenšos vieglāk laist pāri. Un labas dienas vienmēr tomēr sākas ar izgulēšanos. :) Ja esi izgulējies, tad prāts jau ir priecīgāks un gaišāks. Ja vēl uzspīd saule, tad vispār forši! :)
Diena bija interesanta. Un emocionāli nogurdinoša. Un uzzināju daudz par saviem kolēģiem (viņu "cilvēcisko pusi").