Pārsteidzošā kārtā ļoti labi izgulējos.Vecāku mājas trokšņi šoreiz itin nemaz netraucēja, un tas priecē. :) Forši, ka galva vairs nečīkst. Pēc vakardienas dikti baiļojos, ka galva būs pieteikusi pamatīgu streiku, bet šoreiz tiešām salīdzinoši viegli tiku galā ar migrēnas lēkmi.
Tā kā dienas sāk stiepties garumā, arī mani rīti šeit, pie vecākiem, sāk kļūt lēnāki, garāki. Ļoti daudz ar mammu runājām, jo sarunas pa telefonu ir kaut kas cits. Redzēju, ka mamma dikti pēta mani - pusotru mēnesi nebijām tikušās.
Kad beidzot sāka tuvoties pusdienslaiks, ar tēti aizslidinājāmies pakaļ pienam. Atkusnis dara savu - ceļi, jo īpaši grantinieki, kā slidotavas. Šoreiz braucām apkārt, jo gar upīti gan man, gan tētim visnotaļ neomulīgi ir braukt. Aizbraucām arī uz pilsētu. Tētis bija pārliecināts, ka gaļas veikals šodien strādā, bet izrādījās, ka nē. Labi, ka vismaz Sātys veikals strādāja un varēju šo to no svaigās gaļas un kūpinājumiem, cepinājumiem, gatavojumiem paņemt. Svētdienas tomēr ir riktigi tukšās dienas Sātys veikalā. Bet nekas, pavisam drīz, kad piektdienās sākšu braukt uz laukiem, varēs ātrāk tikt līdz Sātys veikalam un nopirkt dažādus labumus un gardumus. Ārkārtīgi gribētos aknu sieru un galvas sieru nopirkt. Tik sen nav ēsts ne viens, ne otrs. :)
Šoreiz diezgan daudz savācos dažādus labumus no pagraba un saldētavas, jo krietni patukšojām krājumus pusotra mēneša laikā. Turklāt kopš atkal gatavoju, vairāk ēdam no ledusskapja, saldētavas un plauktiem. Un tas priecē, jo savs tomēr ir savs.
Ceļš uz Rīgu...hmm.. šoreiz ļoti daudz domāju par Līgu. Patiesībā traki ir ar viņu. Kopš novembra beigām netiek uz pekām. Izdegusi, bet pati vēl nav gatava atzīt to. Vismaz man tā šķiet. Ļoti ceru, ka viņa satiks kādu, kurš spēs viņu uzrunāt, kurā viņa ieklausīsies, lai saprastu, ka tā kā līdz šim vairs nevar, ka ir jāatrod laiks sev utt.
Un vēl daudz domāju par vecākiem. Redzu, ka viņi patiešām ļoti priecājas katru reizi, kad atbraucu. Viņi gaida mani. Un redzu, ka viņi abi mulst, kad kārtējo reizi atbraucu ar lielām paunām, atvedu dažādus labumus viņiem. Bet man gribas viņus lutināt, gribas viņus iepriecināt. Savulaik viņi rūpējās par mums ar Ivaru, tagad ir pienācis mūsu laiks. :)
Un vēl šodien iepriecināja laikapstākļi. Gluži kā vakar saule un lietus mijās, tikai šoreiz otrādā kārtībā. Vakar lietus tuvāk Rīgai un saule tuvāk Latgalei, bet šodien - tuvāk Rīgai saule, bet laukos lietus. Tomēr ir tik forši, ka saule sāk spīdēt aizvien vairāk. Ir forši, ka dienas stiepjas aizvien garākas. Ilgojos pēc saules un siltuma.
Rīgā iebraucu jau tumsiņā pēc pieciem vakarā. Pavisam drīz ap tiem pieciem - sešiem vakarā tikai izbraukšu no laukiem uz Rīgu. :))
Ātri izkrāmējāmies, jo tikai daļu sanesām mājās. Tā kā naktis sola salīdzinoši siltas, ābolus, burkānus, bietes, kāpostus atstāju mašīnā, lai nevīst siltumā viss.
Ja godīgi, neskatoties uz to, ka cenšos pozitīvi uz visu skatīties, nejūtos labi. Deguns ķņud, kakls jūtelīgs, ir arī neliela temperatūra. Izskatās, ka tomēr esmu vēl kaut kādu vīrusu noķērusi. Nav labi, jo vēl pēc gribas neesmu īsti uz ķepām, tagad vēl vīruss.. Baigi negribas iedzīvoties kādos sarežģījumos. Cerēšu, ka tomēr tikšu ar šo visu veiksmīgi galā.
Tagad iedzēru zāles un iešu gulēt. Ceru, ka rīt būs labāk.