Naktī gulēju ļoti slikti. Iespējams, ka vakardienas nogurums pie vainas. Tikko aizmigu un laidos foršā miegā, atnāca Ž.un pamodināja mani, jo ieslēdza tv. Tagad varu pasmaidīt, bet naktī nemaz smiekls nenāca par to, ka tiklīdz viņš pie kāda kanāla aizkavējas, es sāku iemigt, bet, kad pārslēdz kaut ko citu, es atkal pamostos.. No rīta ap pieciem Puša nolēma, ka laiks ir ložņāt pa palodzi. Piecēlos, pabaroju abus šmurguļus un aizgāju gulēt. Kaķi kādu brīdi ļava gulēt. Ap septiņiem izmetu abas ārā no guļamistabas, jo pārāk uzstājīgi puķes uz palodzes mocīja. Kādu brīdī bija miers. Ap deviņiem Ž.bija jāmodina, jo mamma jāved pie ārsta. Kamēr viņu dabūju augšā... Viņš aizgāja, kaķus izmetot ārā no guļamistabas, beidzot varēju mierīgi pagulēt. Mhm! Kā tad! Triša pēc kādas stundas tādā histērijā iekrita aiz durvīm!! Tik žēli ņaudēja un skrāpēja durvis, ka nācās ielaist iekšā. Atkal nekāda gulēšana. Vārdu sakot - gulēju saraustīti un nepietiekami.
Kad piecēlos, sapratu, ka vakardienas aktivitātes tiešām atklājušas man daudz jaunu muskuļu. :D Par pārsteigumu man, augšstilbi nedaudz sāpēja. It kā es pietiekami daudz staigāju, bet laikam ne tie muskuļi tiek nodarbināti.. :) Roka, protams, arī sāp. Bet es, ja godīgi, par to visu priecājos, jo.. aktivitātes ķermenim ir vajadzīgas.
Negatīvais visā šajā stāstā ir tas, ka mana draudzene migrēna atnāca. Negulēšana, pārgurums un.. ūdens par maz. Tie ir galvenie iemesli, ko šajā reizē uzskatu par vaininiekiem. Labi, ka tagad, vakarā, pamazām sāk kļūt vieglāk. Jādomā, ka rīt viss būs kārtībā.
Vēl nepatīkami ir tas, ka šķiet, ka labās acs apakšējā plakstiņā ir iekaisums. Sāp un nedaudz apsārtis. Ž.visu dienu staigā un iespļauj man acī, bet es iedzēru vitamīnus cerībā, ka tā tāda viltus trauksme un nekāds miežgrauds man nav.
Vakarā noskatījos Nacionālā teātra izrādi "Zēns". Tā kā šodien ir pēdējā diena, kad to var arhīvā noskatīties, tad ar pārtraukumiem to arī izdarīju. Mamma jau svētdien brīdināja, ka izrādē ļoti daudz tiek runāts un nav nemaz tik daudz darbības. Viņa esot tikusi tikai līdz pirmā cēliena beigām. Ja jau mammai bija grūti skatīties, domāju, ka arī man nepatiks vai būs grūti. Bet atzīšos, ka izrāde ir baisa. Un laba. Bet tomēr baisa. Gan no savstarpējo attiecību skatupunkta, gan skatoties uz katru konkrēto cilvēku. Un tomēr.. Man patika šī izrāde, jo kārtējo reizi ir iespēja un vajadzība padomāt par sevi, cilvēkiem sev apkārt.

Silvijas Radzobes recenzija par šo izrādi:

"Zēns" Nacionālajā teātrī jeb "trīs vienā"

Latvijas Nacionālā teātra izrādē "Zēns", ko Elmārs Seņkovs iestudējis Jaunajā zālē, es jutos kā mājās. Ko ar to gribu teikt? Parasti skatītājs identificējas ar vienu (vai nevienu) personāžu un tad seko skatuves notikumiem no viņa perspektīvas vai arī paliek neiesaistītais un tad skatās no ārpuses jeb, kā pierasts teikt, no malas. Spāņu mūsdienu dramaturga Huana Majorgas velnišķīgi ironiskā luga (oriģinālnosaukums "Zēns no pēdējā sola") Edvīna Raupa labskanīgajā tulkojumā un tās aizraujošā interpretācija Nacionālajā teātrī ietver tik daudzas manas darba un domu dzīves tēmas un problēmas, ka neko aktuālāku ilgi neatceros redzējusi. Taču tas nebūt nenozīmē, ka izrāde paredzēta tikai pedagogiem un mākslas kritiķiem. (Kaut gan tiem – jo īpaši.) Par izrādes ideālo skatītāju aicināts kļūt ikviens, kuram ir humora izjūta un kurš gatavs uz sevi palūkoties bez rozā brillēm. Jo katrs taču ir gājis skolā, kontaktējies ar citu paaudžu pārstāvjiem un kādu grāmatu jau arī būs izlasījis, kā arī noskatījies teātra izrādi vai filmu.
Nemainīgais spēlestelpas iekārtojums, ko izteiktā "nabadzīgā teātra" estētikā radījusi scenogrāfe Evija Pintāne, man sākotnēji šķita pārmēru nabadzīgs un pat tāds kā haotisks. Telpā izkārtotas vairākas darbības ligzdas – galdiņš, pie kura sēžot Ivara Pugas atveidotais literatūras pasniedzējs Hermanis labo koledžas skolēnu darbus, kartona kastu kaudze ar modernās mākslas priekšmetiem, kurus iekšā un ārā saiņo Ināras Sluckas Hermaņa sieva Huana, pa labi sols, uz kura palaikam sēž Kārļa Reijera Rafa, viņa tēvs (Juris Hiršs) un māte (Zane Jančevska). Kā arī četri videoekrāni, kuri atsevišķos brīžos izgaismo Rafas ģimenes un galvenā varoņa Klaudio – šajā lomā Uldis Siliņš – seju. Taču, noskatoties Fransuā Ozona filmu "Mājā", kas uzņemta pēc šīs pašas Majorgas lugas un kur dominē reālistiski ārtelpu un iekštelpu interjeri, sapratu, ka lugas materiālam atbilstošāka ir Pintānes un Seņkova izstrādātā telpas koncepcija, ko iespējams uztvert kā tapšanas procesā esoša mākslas darba iekštelpu, kura vienlaikus ir un arī nav, jo tā eksistē (tikai) topošā rakstnieka Klaudio iztēlē.
Klaudio ar turpinājumiem sacer stāstu par sava klasesbiedra Rafas mājas dzīvi, tā ģimeni, kurā iekļūst ar viltības palīdzību. Hermanis, vīrs pāri pusmūžam, kuru izsmēluši un depresijā noveduši stulbie un slinkie skolēni, burtiski atdzīvojas, lasot Klaudio talantīgos tekstus. Viņu aizrauj iespēja kļūt par zēna mentoru, viņa Skolotāju. Jo vairs neiedvesmo ne tikai darbs, bet arī ģimenes dzīve. Ar sievu Huanu, kura strādā modernās mākslas salonā, attiecības kļuvušas formālas. Huanas tēls autoram vajadzīgs divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, Huanu interesē objekti ar seksuālu dabu, ļaujot spriest, ka šādā veidā sieviete varbūt pūlas kompensēt zudušās intīmās attiecības ar vīru. Otrkārt, Huanas projekti, piemēram, verbālās gleznas, ļauj autoram groteski attēlot modernās mākslas, viņaprāt, pilnīgo bezjēdzību. Slucka Huanu tēlo ar atturīgu, gaumīgu grotesku.
Saistoši vērot, kā Puga atklāj Hermaņa pakāpenisko "otrās elpas" atgūšanu – īdzīgie vaibsti izlīdzinās, indīgi nicinošās runas intonācijas kaut kur pagaist, mūsu priekšā nostājas aizrautīgs, dedzīgs cilvēks. Kurš, ak vai, runā to, ko domā. Bez izlikšanās, aplinkus gājieniem, spēles. Bez visa tā, ko tik lieliski pieprot un izmanto viņa skolnieks. Ulda Siliņa zēniskais Klaudio, kurš veras skolotājā ar nevainīgām jēra acīm, zibenīgi mainās, tikko Hermanis novēršas. Viņa skatiens iegūst lāzeram līdzīgu spēju caurdurt sarunas biedru, bet vieglā vīpsna lūpu kaktiņos neatstāj šaubām vietu: tas ir viņš – un nevis Hermanis –, kurš vada viņu abu attiecību spēli. Taču šīs attiecības nebūt nav tik vienkāršas, kā sākotnēji varētu likties. Abi aktieri nospēlē pat ļoti sarežģītu duetu. Klaudio manipulē ar skolotāju, pārbauda savas personības un talanta fascinācijas mērogu. Pat uzvedina skolotāju pārkāpt likumu un, kad tas noticis, vienlaikus priecājas par savu ietekmi un nicina Hermani par tā cilvēcisko pieķeršanos sev.
Hermaņa un Klaudio diskusijas par tā sacerētajiem tekstiem atklāj ne tikai skolotāja un skolēna, bet tikpat lielā mērā – vai pat vēl vairāk – kritiķa un mākslinieka attiecības. Tiek salīdzinātas divu tipu zināšanas: Hermanis zina literatūras vēsturi, teoriju, viņa erudīcija nav apšaubāma. Klaudio no tā visa nezina gandrīz neko. Bet viņa talants toties zina to, ko nezina skolotājs: mākslinieka prieku un brīvību iet savus ceļus, kas var būt pilnīgā pretstatā jebkuram teorētiskam kanonam. Hermanis, lai arī ne īpaši cienīts, ir Klaudio vienīgā autoritāte: katram māksliniekam vajadzīga publika. Skolotāja atzinība un interese skolniekam nozīmē ļoti daudz, to dēļ var pieciest arī garlaikojošās pamācības. Taču diskusijā par ābolu, kas Klaudio darbā funkcionē kā vitalitātes un mīlestības izteicējs, bet ko Hermanis uzskata par triviālu simbolu, varoņu attiecību temperatūra krasi mainās – tā kļūst par emocionālā ziņā ļoti aizkustinošu izrādes kulmināciju. Klaudio izkrīt no allažīgā gudrinieka (lasi – pārgudrinieka) lomas – kļūst par to, kas reāli ir, jūtīgu, neaizsargātu un vientuļu pusaudzi, vēl gluži bērnu, ko ir nodevis – jo savās sastingušajās pārgudrībās aizdziedājies – viņa skolotājs, viņa publika, viņa kritiķis: viss vienā personā. (Ļoti nopietns brīdinājums visiem trim iepriekš minētajiem...) Ir tik saistoši sekot, kā Puga spēlē katram pedagogam pazīstamos stāvokļus: aizrautību ar savu audzēkņu talantiem, emocionālu atkarību no tiem (kā audzēkņiem, tā talantiem), nevarīgo, vienlaikus aizkustinošo un smieklīgo vēlēšanos atgūt savu cilvēcisko neatkarību...
Nav šaubu, ka Majorga ļoti labi pazīst itāļu modernista Luidži Pirandello dramaturģiju. Ne tikai Latvijā vairāk mazāk zināmo lugu "Seši tēli meklē autoru", bet visu šī autora teātra triloģiju, kur ietilpst arī "Šovakar mēs improvizējam" un "Katrs pa savam", jo spāņu dramaturga rokraksts ir izteikti "pirandellisks": blakus darbojas reālas un fikcionālas jeb izdomātas personas, kuras darbības laikā tiek sacerētas. Tā "Zēnā" Hermanis, viņa sieva Huana un Klaudio ir cilvēki ar miesu un asinīm, bet Rafa un viņa vecāki ir literāri tēli, kurus "darbina" Klaudio fantāzija. Majorgas stils, salīdzinot ar Pirandello, ir vieglāks, rotaļīgāks, asprātīgāks. Un kaut kādā mērā arī sarežģītāks, jo viņa lugā reālās personas jeb šķietami reālās lugas finālā arī kļūst par iluzoriem tēliem, jo tiek iekļautas stāstā.
Seņkovs savā izrādē "dzīvei" un "mākslai" daudzās ainās ļauj maksimāli satuvināties, pat sajaukties, kļūt vienai no otras neatdalāmām, vienlaikus režisors izmanto vienkāršus, bet pārliecinošus paņēmienus, lai tomēr nepārprotami iezīmētu to atšķirību. Rafas ģimene darbībā iesaistās tikai tad, kad vai nu Klaudio, vai Hermanis lasa par šo ģimeni sacerēto tekstu, pārējā laikā viņi puskrēslā nekustīgi sēž cits citam blakus uz sola. Atsevišķās ainās šo personāžu iluzoritāti uzsver viņu atdzīvojušies portreti videoekrānos. (Videokoncepcijas autore ir Pintāne, videomontāžu veikusi Linda Ģībiete.) Ainas Rafas mājās uztur detektīvam līdzīgu spriedzi, kad Klaudio komentē, kā, riskēdams tikt atmaskots, viņš izspiego šīs ģimenes noslēpumus. Siliņa Klaudio intonācija šajās ainās ir galēji lietišķa, uzsvērti neitrāla; kontrasts starp intonāciju un stāsta saturu rada spēcīgu ironijas lādiņu. Savukārt jautrus brīžus rada vienas un tās pašas Rafas ģimenes ainas izspēlēšana atšķirīgās versijās, kad Hermanis ir nokritizējis jauno autoru un ieteicis kā labāku citu tēlojuma tonalitāti vai notikumu pavērsienu. Ironiska spriedze nobriest arī situācijās, kad skolotājs jūsmo par Klaudio veiklajām manipulācijām ar Rafas ģimeni, pat neiedomādamies, ka pats jau sen ir sava skolnieka visgrandiozākās manipulācijas upuris.
Rafu un viņa tēvu Klaudio tēlo jūtami kariķēti, kā aprobežotus mietpilsoņus, kurus interesē tikai sports, kola un pica pie televizora. Tēvu vēl raksturo nereālu peļņas plānu kalšana un meitumājas apmeklēšana, bet dēlu – dekoratīva aizraušanās ar filozofiju vikipēdijas līmenī. Juris Hiršs un topošais aktieris, 3. kursa students Kārlis Reijers savas lomas atveido ar smalku ironiju. Rafa-tēvs ir labsirdīgs muļļa, kurš nesekmīgi pūlas uzdoties par izlēmīgu ģimenes galvu, bet Rafa-dēls atgādina rotaļīgu labradora kucēnu, kuru sajūsmina paša muskuļu brīvās spēles prieks, bet kuram galīgi nav pazīstamas intelektuālas kustības. Pret ģimenes māti Klaudio intonācija sākotnēji ir uzsvērti neitrāla, tā kļūst aizvien siltāka. (Jančevska Esteres lomā ir ļoti apvaldīta, lakoniska, nedaudz nomākta, nedaudz noslēpumaina.) Līdz saprotam, ka Klaudio ir Esterē iemīlējies. Citiem vārdiem, mākslinieks iemīlējies sievietē, kuras... nav, iemīlējies savā iedomu tēlā. Ainā, kur Hermanis kritizē Klaudio stāsta epizodi par ābolu, ko pamīšus ēd Estere un Klaudio, videoekrānā blakus Rafas ģimenei redzams arī Klaudio. Viņam pār vaigu rit asara. Var jau domāt, ka tā ir mākslinieka reakcija uz nepelnītu kritiku. Bet visdrīzāk – Klaudio izmisums par realitātē neiespējamo mīlestību. Fakts, ka stāsta autors redzams ekrānā blakus saviem tēliem, liecina, ka viņš ir "iegājis" stāstā, mākslā. Bet situācijas traģiku rada fakts, ka viņš tur nevar palikt.
Nacionālā teātra izrāde "Zēns" piedāvā trīs vienā: detektīvu, ironisku komēdiju, psiholoģisku drāmu. Turklāt – visizsmalcinātākajā formā. Ar dzīviem un saistošiem aktieru darbiem.
Būtiski piemetināt, ka izrādei vairāki ir tēlotāju sastāvi – Rafu atveido arī Jurģis Spulenieks, bet Klaudio spēlēs Latvijas Kultūras akadēmijas students Igors Šelegovskis.

Un vēl maziņš prieciņš šodien. Saņēmu savu Revolut karti. Sākšu testēt lietošanā. ;)