smth
raiba, raiba diena 
11th-Jan-2019 10:30 pm
0111

Šodien tiešām bija ļoti raiba diena.
Tā kā šodien man ir īsā darba diena un gaidīju kurjeru ap pusdienām atbraucam, varēja nedaudz ilgāk pagulēt. Tomēr ir forši piecelties tuvāk astoņiem, nevis sešos no rīta. :)
Lēnā rīta kafija un darbs pidžamā, sēžot dīvānā. Lieliski! Tomēr ir forši tā bez steigas sākt rītu. Īpaši priecājos par šo nesteidzīgo rītu arī tā iemesla dēļ, ka aiz loga tāds sniegputenis. Auksti nav, bet sniegs un vējš nemaz nevilināja ārā.
Kad piezvanīja kurjers, tomēr bija jāiet ārā pakaļ pakām. Tēta un mūsu kaķīšiem atnāca barība. Pamatā jau tētim pasūtīju, lai viņš savu piecu kaķīšu komandu var barot, bet arī manām skaistulēm konservi un sausā barībā kādam laikam pietiks.
Pēc paku saņemšanas posos uz Pepsi boulinga centru. Paši sametāmies un aizgājām kolektīvi uzspēlēt boulingu. Tā kā Mārai bērni slimi, Līga pati pie manuālā terapeita aizgāja un turklāt no mājām strādāja, bet Astra negribēja iet, tad aizgājām mēs tikai trijatā - boss, es un Jolanta. Es, ja godīgi, īpaši neiespringu uz rezultātiem, jo svarīgākais, manuprāt, bija forši un aktīvi pavadīt laiku. Un pavadījām tiešām labi! Divas stundas spēlējām trijatā, bet pēdējo pusstundu - divatā ar Jolantu. Beigās jau biju pamatīgi nogurusi. Pirksti apdauzīti, roka nogurusi. ;) Smējos, ka rīt pēkšņi atcerēšos par daudziem muskuļiem, par kuriem iepriekš jau biju aizmirsusi.
Sapratu vienu, ka patiesībā jāiet tomēr ik pa brīdim aiziet padauzīt keģļus. Aktīvi pavadīts vakars ārpus mājās taču ir forši. Nu, un, protams, bumbas mešanas iemaņas tiks attīstītas. :D
Mājās devos kopā ar Jolantu kājām. Lai arī bija jābrien pa sniegu, tomēr pilsēta sniegā ir riktīgi skaista!

lacuks

Tā kā ikdienā nesanāk līdz Vecrīgai aiziet, izmetām nelielu loku, lai apskatītu egles un citus rotājumus. Tomēr forši būtu, ja vēl kādu nedēļu Ziemassvētku rota priecētu acis. :))) Staigājot, daudz ar Jolantu par dažādām lietām runājām. Ar katru dienu aizvien vairāk novērtēju to, cik burvīgi sirsnīga un jauka viņa ir! Pat nedaudz apbrīnoju viņu par šo sirsnību! :)
Mājās atnācu tiešām pārgurusi, jo šodien daudz staigāts, spēlēts.. Fiziskās nodarbes tomēr nogurdina. Tomēr jutos bezgala laimīga. Jo vairāk kusties, jo vairāk jūties laimīgs. :D
Tā kā šovakar man apsolīja no Liepājas atvest veco grāmatu "Tūkstoš un vienas nakts pasakas", tad sapratu, ka gulēt īsti nevar iet - jāgaida zvans. Tāpēc noskatījos Valmieras Drāmas teātra izrādi "Staburaga bērni". Beigās iekopēšu recenziju, bet jāatzīst, ka patiesībā tiešām forši un mūsdienu bērniem saprotamā veidā izstāstīts stāsts. Un sapratu, ka gribu šo grāmatu pārlasīt. Bērnībā tā kaut kā neaizrāva, un tagad ir nedaudz žēl, ka tā.
Ap deviņiem vakarā aizskrēju līdz Spīķeriem pakaļ grāmatai. Jā, tieši tāda, kādu to atceros! Kādreiz mums mājās tā bija, bet, gadiem ejot, pie kāda tā ir aizķērusies un vairs nebija atrodama. Tagad tā man atkal ir! Tikšu galā ar Raiņa un Aspazijas Šveices laiku un lasīšu pasakas! :) Prieks ir milzīgs par šo dienu. Jūtos ļoti nogurusi, bet tik daudz pozitīvu lietu, notikumu un apstākļu!
Šī tiešām bija izcila diena!

Nu, un beigās Undīnes Adamaites recenzija par izrādi:

Izrādes Staburaga bērni recenzija. Es esmu Staburags

Izrādās, tas ir iespējams – panākt, ka viedierīču bērni ar aizturētu elpu dzīvo līdzi neredzamas putna ligzdiņas izpostīšanai un pavisam apklust, aizdomājoties – un ja nu abi sirdsdraugi vairs nekad nesatiekas.

Valmieras Drāmas teātra viesizrādes Rīgā. Zirgu pasts ņudz no bērniem. Dažas minūtes pirms sākuma vairākums vēl dzīvojas pa telefonu. Uz aci – kāda ceturtā piektā klase. Mans blakussēdētājs enerģiski stāsta skolotājai par saviem piedzīvojumiem ar tēti Vācijā. Esot bagāts. Kas viņš ir? Vaicā skolotāja. Nemaz nezinu – atbild puika. Ko tētis dara? – pārvaicā skolotāja.
Nevarot pateikt, viņam kaut kas laikam piederot. Kāpēc vispār pieminu šo it kā nebūtisko epizodi? Tāpēc ka, manuprāt, tā ļoti labi raksturo bezdibenīgo atšķirību, kas šķir mūslaiku bērnus no kalpu puikām Janča un Marča – Staburaga bērnu (1895) galveno varoņu – dzīves situācijas. Visticamāk, mūsdienu bērns pāris dienās saņem daudz vairāk iespaidu, dažādu impulsu un kairinājumu nekā XIX gadsimta beigu bērns pāris gados, ja ne visā dzīves laikā. Kāda Vācija! To, kāds notikums bija pārbraukšana Jurģos uz jaunām mājām, brīnišķīgi uzbūrusi Vera Singajevska Annas Brigaderes darba Dievs, Daba, Darbs radiolasījumā. Mazā Annele, uzsēdināta ratos uz mantu kaudzes, reibst, mulst un gavilē no visiem neierastajiem skatiem, kas slīd garām viņas acīm. Brīnums ir viss, kas sākas aiz sētas. XXI gadsimta Jancis stāsta skolotājai, kā katru rītu Vācijā ar papu skrējuši rīta krosiņu ap lielveikalu. Cits dzīves temps un vēriens, citi "aparāti" (sešgadīgās Martas kopīgais apzīmējums visām viedierīcēm). Lauku omītēm un opīšiem, uzņemot ciemos savus šodienas mazbērnus, jābūt gataviem nesamulst, kad mazais, aicināts paskatīties pa logu stirniņas pagalmā, pieiet pie loga un sāk ar īkšķi un rādītājpirkstu vilkt tās tuvāk (reāls atgadījums). Kā ekrānā.

Palaiž auļos iztēli

Režisoram Jānim Znotiņam lieliski izdevies sinhronizēt XIX gadsimtu, kurā Valdis Zālītis rakstīja savus Staburaga bērnus, un XXI gadsimtu, kurā dzīvo viņa izrādes skatītāji. Režisors neguļ uz lauriem (2015./2016. gada sezonā Znotiņa izrādi Kaka un pavasaris žūrija titulēja par gada labāko izrādi bērniem) un arī Staburaga bērnos dzīvi, vienkārši un pārliecinoši pierāda, ka saprot, kā bez pielīšanas un pārspīlējumiem runāt ar šodienas bērniem. Viņš nejūtas pārāks un arī nebaidās no viņiem. Godīga, uzticības pilna intonācija kā līdzvērtīgam ar līdzvērtīgu ļauj Znotiņam bez grūtībām "dabūt savā pusē" pat visai sarežģītu skatītāju, par kādu varam nosaukt 4.–5. klasi, kam lielais visa apsmīnēšanas laiks jau ir sācies. "Nodevas" ir pavisam nelielas, piemēram, Marča "auč!", uzlecot uz zara, un "dod pieci" parafrāze – vesels satikšanās un atvadīšanās rituāls, tipinot ar pirkstiem pa otra celi.
Zālē ienāk biļešu meitene, lūdz izslēgt telefonus, lai netraucētu sevi un citus. Satumst. Atveras durvis, un ienāk divi lieli puikas. Aktieri Jānis Znotiņš un Aigars Apinis. Jancis un Marčs. Šodienīgā paskatā – gaiši pelēkos sporta tērpos, kapučjakā un treniņbiksēs (tikko varbūt skrējuši tepat pa Dzirnavu ielu un trenējušies kādam maratonam). Dekorāciju nav. Rekvizītu nav. Ir Zirgu pasta "tukšais visums". Ir divi aktieri, kuri ar savu spēles temperamentu un teiktā vārda pārliecību iekustina skatītāju iztēli, un viss rodas turpat uz līdzenas vietas. Kā dzīvs. No kājas norauta keda ir zivs, jaka – makšķere, putekļi no prožektora – sniegs, pašu saliektie augumi – ēnas uz sienas – Staburags, cita ēna – Lielā liepa (gaismu mākslinieks Mareks Lužinskis). Naivi asprātīgo nevienam gudriniekam nenāk prātā apšaubīt, jo aktieri paši tam tic. Znotiņam un Apinim izdodas uzburt to burvīgo spēles teātra jutoņu, kurā ir iespējams jebkas un viss – nav nekādu robežu, nosacījumu un iepriekšpieņēmumu. Režisors brīvi miksē objektu, ēnu un psiholoģisko teātri. Brīžam izrāde savā fiziskumā pat atgādina laikmetīgo dejas izrādi, piemēram, Krišjāņa Santa un Ērika Ēriksona Vērpeti. Znotiņš savus Staburaga bērnus arī uzlicis uz nemitīgas kustības un fiziskas mijiedarbības ass. Jancis uzbukņī Marču no miega, ļāvis apķert sevi ap kaklu, palīdz uzrāpties līdz Liepavotam, Zirgu pasta grīda mirklī pārvēršas par Daugavas viļņiem, uz kuriem Marčs no augstuma bez galvas reibšanas nespēj paskatīties. Puikas pikojas, slido, krīt no koka, ielūst ledū, izķepurojas atkal ārā, brauc ar ragaviņām, sastrīdas un atkal salabst, "medī" zvērus, kurina ugunskuru un ko tik vēl ne. Vai mazums, ko laukos darīt sešus un septiņus gadus veciem puikām.

"Auč!" un apelsīns draugam

Nereti bērnu izrāžu problēma ir, ka režisors labi prot bērnus pozitīvi satracināt, ieraut spēles karuselī, bet neprot vairs atkal nomierināt. Lai arī režisors un dramaturģijas konsultante Madara Rutkēviča no Valda Staburaga bērniem pārsvarā ir atlasījuši epizodes, kurās ir aktīva darbība un piedzīvojums (svītrota vecāku un skolas līnija, neparādās arī citi bērni), publika precīzi un jūtīgi reaģē uz liriskajām niansēm, kas dažbrīd pāršķeļ spraigo rotaļu.
Tāda, piemēram, ir slimības aina, kad Marčs draugam atnes sataupīto lielmātes dāvināto apelsīnu un Jancis piedāvā to abiem apēst uz pusēm. Vai to, ko XIX gadsimta beigās lauku puikām nozīmē apelsīns, var saprast XXI gadsimta bērns, kurš lielveikalos cauru gadu un Ziemassvētkos jo īpaši redz mandarīnu un apelsīnu grēdas? Var, jo Aigars Apinis un Jānis Znotiņš tā nospēlē, ka uzvēdī viena vienīgā apelsīna – īsta dārguma – smarža.
Jāni Znotiņu par labu bērnu izrāžu režisoru padara arī tas, ka viņš nekautrējas no morāles un ētikas. Nereti to galīgi aplam vienādo ar didaktiku. Tā ir izrāde ar nepārprotamu goda kodeksu. Skatītājs var ne tikai iztēlē izdauzīties (šoreiz fiziska skatītāju līdzdalība nav iecerēta), bet arī aizdomāties par uzticību un drosmi, godīgumu, vājumu un spēku, uzupurēšanos un piekāpšanos, nežēlību un maigumu pret otru cilvēku un pasauli apkārt.
Režisors izrādē ir saglabājis Valda iecerēto četru gadalaiku karkasu. Aktieriem to noskaņas izdodas uzburt tik jutekliski, ka skatītājam šķiet – tā ir viņa paša āda, ko svilina aiz džempera aizkritusi sniega pika, viņa paša mēle, kas tveicē kalst un veldzējas Liepavotā.
Ir atkal pienācis jauns pavasaris. Jurģi. Jancis ar ģimeni pošas uz citām mājām. Īsas atvadas. Mīļāko mantu atdāvināšana draugam no abu kopīgā laika. Raudāt nedrīkst. Jancis strauji iziet pa durvīm. Marčs apmulsis paliek viens. Zāle ir pavisam apklususi, it kā tiešām spētu iztēloties, ka šiem puikām jau pēc minūtes kabatā neiepīkstēsies telefons. Ļoti pat iespējams, ka viņi nekad vairs nesatiksies.
P.S. Projicēto fotogrāfiju ar dokumentālo Staburagu gan būtu gribējies apskatīt ilgāk. To, manuprāt, varēja uztvert un atpazīt tikai vecākā auditorijas daļa.
This page was loaded Jun 18th 2019, 6:10 am GMT.