smth
Lazzaro felice 
8th-Jan-2019 11:14 pm
0108

Par to, kas notiek darbā, joprojām negribas rakstīt. Joprojām grūtības ieskrieties. Daru tos darbus, kas šobrīd ir obligāti jāizdara. Lielākām lietām pagaidām neķeros klāt. Pietrūkst iedvesma.
To, kas notiek politikā, vispār nesaprotu. Kaut kāds cirks. Ministru kandidāti - viens par otru labāks. Nesaprotu, vai tiešām tā tāda smalka ierēkšana par tautu, jo daži uzskata, ka tauta jau neko vairāk par "kotleti un aļķīti" negrib. Nezinu... Bet skumji tiešām ir par to, ka pietrūkst tāda patiesi valstiska domāšana, pietrūkst īsteni valsts vīri un sievas.
Par šo šovakar daudz runājām ar Rūtu. Galvenais satikšanās iemesls, protams, bija cits - kino, bet pirms un pēc filmas atkal daudz sarunu par visdažādākajām tēmām. Ja godīgi, man tiešām joprojām patīk šie mūsu mazie randiņi ar kultūras piešprici. :)
Filma "Lazzaro felice". Plānojām uz to aiziet jau mēnesi vai divus atpakaļ, bet Rūta saslima un mums nācās atlikt gājienu. Šodien izmantojām pēdējo iespēju noskatīties šo filmu Splendid Palace. Un jāatzīst - filma ir lieliska. Beigās pat apraudājos. Neparasta filma, kurā izdzēstas robežas starp realitāti, mītiem.. Kaut kas nedaudz no pasakas. Skaista un skumja. Tiešām bija vērts noskatīties!
Un vēl nedaudz iz recenzijām:
Linda Jansone

Recenzija par filmu Laimīgais Lācars
Alise Rorvahere kino kameru izmanto kā perfekti noskaņotu mūzikas instrumentu, apburot un ievelkot skatītāju viņam nezināmā teritorijā, balansējot starp realitāti un pasaku morfoloģiju, mītu un logosu. Skatītājs tiek iesaistīts pētniecības procesā tāpat kā filmas varoņi, kuriem seko no baznīcas ērģelēm izvilktā mūzika, vēja liegā melodija vai Lācars, kurš piedzīvo pilna spektra emociju gammu gleznainu ainavu ieskautā avantūrā, kur drāma mijas ar komēdiju, notikumu hronika ar vēstures faktiem, pārejai no mīta uz loģiku saplūstot vienā stāstā ārpus laika un telpas, kurā režisore atspoguļo Itālijas lauksaimniecības pagātni un mūsdienas, no nekompetences un despotisma līdz mūsdienu vergturības iezīmēm ne tikai no ekonomiskā, bet arī ētiskā un morālā viedokļa.

Neoreālisms
Filmas nosaukums Laimīgais Lācars atgādina ne tikai par Lācaru katoliskajā un Bībeles izpratnē, bet liek domāt par tiem daudzajiem lācariem, kas mainījuši Itālijas kino seju, it īpaši neoreālisma kustību, kuras galvenā pamattēze ir, ka cilvēkam nav nekādas vērtības, nav nekādas nākotnes un vienīgā perspektīva ir iznīcība, bet dzīve ir estētisks skatījums uz ikdienu.
Laimīgais Lācars atbalsojas post reālismā, uzburot poētisko un humāmo Brīnumu Milānā (Miracolo a Milano, 1951). Lācars šķiet kā Totò reinkarnācija, it īpaši brīžos, kad apkārtējā vide mijiedarbojas ar varoņa iekšējo pasauli, pretstatot lauku un pilsētas dzīvi. Lācara mītne nošņurkušā pilsētas nomalē ir tāda pati kā būdeles Milānā Vitorio de Sikas filmā.

Lācara tēls
Režisore Lācara (Adriano Tardiolo - nav profesionāls aktieris) tēlu veido kā sakrālā un profānā salikumu, kur viņš ir gan augšāmcelts, gan nabadzīgs cilvēks. Ja apvieno abas idejas, tad ieraugām Lācaru, kas apliecina Dieva līdzcietību un Lācaru, kurš pieder zemnieku kārtai. Viņā apvienojas īpašs garīgums un savdabīgs vientiesis. Protagonists it kā atrodas citā dimensijā un decentrelizētā pozīcijā attiecībā pret visu, kas viņu ieskauj: nestaigājošās vecmāmiņas pārvietošana, izbēgušas vistas noķeršana, vilka sargāšana un izputējušā marķīza interešu aizstāvība, gatavība visiem pakalpot bez lieku jautājumu uzdošanas.
Jauneklim ir laba sirds un šķīsta dvēsele. Pārējie viņu uzskata par dumiķi vai garīgi viegli atpalikušu. Viņa ģimeni iedzīvošanās nolūkā gadiem ilgi izmanto marķīze Alfonsina della Luna (Nikoleta Braski/Nicoletta Braschi). Par Lācara labāko draugu kļūst sievietes dēls Tankredi (Tomazo Raņjo/Tommaso Ragno), kurš izliekas gan par lepras slimnieku, gan par dabas katastrofas un nolaupīšanas upuri, lai izspiestu naudu no saviem bagātajiem vecākiem. Sākumā abi ir nešķirami un atkarīgi viens no otra, bet, atklājoties marķīzes mahinācijām, kurām pakļauti zemnieki, abi satiekas lielpilsētā pēc daudziem gadu desmitiem. Tankredi ir novecojis, turpretī Lācars saglabājis mūžīgo jaunību.
Savā eksistencē viņš līdzinās svētajam, kurš visas pārestības un vilšanos sociālā sistēmā pārvar apgarotā skaidrībā. Ja filmas pirmajā daļā esam liecinieki varoņa pieticīgajai dzīvei nežēlīgos apstākļos un nāvei, nokrītot no klints, cenšoties turēt doto vārdu un stiprinot draudzības saites, tad otrajā daļā, Lācars ir augšāmcēlies un meklē cilvēkus, kas viņa dzīvi padarījuši par elli un to sagrāvuši. Viņš atrod tos pašus zemniekus, kas kļuvuši par zagļiem un mitinās pilsētas nomalē; bagāto marķīzu, kurš ir galīgi izputējis, bet nav zaudējis aizgājušo laiku godību; banku agrāko paverdzinātāju un kreditoru lomā, kurā taisnības panākšanai tiek izmantota kaķene pistoles vietā. Nav mainījusies ne Lācara apgarotība, ne pasaules nežēlība, tikai cilvēku aklums, nesaskatot Lācara svētumu un dvēseles šķīstību, palicis tāds pats.
This page was loaded Jan 20th 2019, 9:06 am GMT.