pirms pāris gadiem, kad izdalīta Zsv krava un iestajās brīvdienas, kārtīgi izgulējies no pārguruma, 23.12 aizdevos uz lielveikalu: visas gaismas, smaržas, melodijas riņķī apkārt uzjundīja kaut ko Tādu augšā, ka sākas panikas lēkme, kas paralizēja labo pusi, notirpa viss iespējamais, mēle krampī, paelpot nevarēju un viss beidzās ar ātrajiem, ko citi veikalā izauca, jo es prosta saļimu :(
Viss bija labi, viss nokārtojies, stresa darbi beigušies, varēja sakties brīvdienas - un es sabruku :/ pārāk iekrājies iekšā viss bija, pārak nospiests, norakstīts, paslēpts kaut kur pakauša tālēs... ((gadi iet un lēkmes ir atkārtojušās, visļaunāk, kad esi pie stūres, bet esmu iemācījusies tās savaldīt kontrolēt)... Pārāk iekšā viss, pārāk sakosti zobi: es tikšu galā, nekad nesūdzos utt... labāk būtu sprāgt biežāk, raudāt, bļaut - nesanāk :(

Izraudies no sirds (tas labi, ka var izraudāt laukā), izstaigajies svaigā gaisā un viss būs labi :) Turās susuriņ :*

Atnāca egle mājās, sāku rosīties un viss pārgāja. Bet tāds dīvains vājuma brīdis uznācis bija.
Paldies Tev par siltajiem vārdiem! :)

mīļum, man liekas, tas nav vecums, tas ir nogurums -

Zini, jā! Tagad, kad esmu izgulējusies, visa pasaule šķiet krietni skaitāka un priecīgāka. :)