Savādas brīvdienas bija. Nē, it kā jau viss sanāk pat loģiski, bet vienalga nedaudz savāda sajūta ir.

Vakar.


Vakar sanāca diena gultā. Kamēr mana draudzene migrēna nebija atnākusi, lasīju grāmatu, skatījos filmas. Beidzot vakar bija iedvesma pieķerties lielajai Gundegas Grīnumas grāmatai "Viņpus Alpiem". Atkal esmu atgriezusies pie Raiņa un Aspazijas dzīves aprakstu lasīšanas. Ik pa brīdim pie šī temata atgriežos. Viss sākās vidusskolā, kad lasīju Raiņa dienasgrāmatu, un tagad lasu citus avotus. :)
Noskatījos vispirms The Little Stranger (2018). Skatījos tādēļ, ka šobrīd lasu grāmatu. Ar grāmatu diezgan smagi iet, cerēju, ka filma vismaz kaut kā vairāk aizraus. Diemžēl secināju, ka tomēr būs jālasa grāmata, jo filmā ļoti daudzas būtiskas lietas nemaz netiek izstāstītas. Ja nezini, kāpēc un kā atsevišķi notikumi notiek, tad filma nesniedz skaidras atbildes. Jā, nedaudz muļķīgi ir lasīt grāmatu pēc tam, kad filma ir redzēta, tomēr negribas pamest grāmatu puslasītu. Bet filma...filma šķita viduvēja.
Pēc tam nolēmu sevi iepriecināt ar foršu multeni - Coco (2017). Daudz foršas mūzikas un skaidri iezīmēts, ka ģimene ir vislielākā vērtība. Tiešām sirsnīga filma. Un pat apraudājos tad, ka bija stāsts par to, ka mirusī dvēsele pazūd tad, kad vairs neviens viņu neatceras dzīvo pasaulē. Pēc šī gada kapusvētkiem trijās kapsētās, pēc svecīšu vakara Rīgas kapos tieši par šo arī domāju - cik briesmīgi ir tad, kad neviens pats vairs neatnāk pie kāda cilvēka kapa, ka neviens neatnes svecīti..
Bet multene bija tiešām forša! Tomēr tāda gaiša sajūta pēc tās noskatīšanās.
Un beigās vēl noskatījos Pirates of the Caribbean: Dead Men Tell No Tales (2017). Laikam es esmu izaugusi no "pirātiem", šī kārtējā filma par Džeku nogurdināja. Pietrūka asuma un aizrautības sižetā. Viss likās diezgan paredzams.
Un kad atnāca mana draudzene migrēna, viss kaitināja un riebās. Diemžēl šoreiz arī viena maģiskā tabletīte nepalīdzēja. Bez divām devām nekādi ar šo briesmoni nevarēja tikt galā. Un viss skaidrs, kādēļ tā. Jau trīs nedēļas darbā ir diezgan saspringtas, un tagad vēl ceturtā priekšā. Mājās atnāku pārgurusi, neko negribu darīt. Tāpēc arī mana draudzene šajā dienā atnāca, jo beidzot ļāvu sev atslābt un atzīt, ka pārgurums ir liels.

Šodien.


Tā kā mana draudzene vēl nebija īsti mitējusies, ilgi gulējām. Ž.no rīta pamodās un atzina, ka viņam arī galva sāp un arī kakls iekaisis. Neforši - viens ar vienu vainu, otrs - ar citu.
Kad pamazām sāku justies nedaudz labāk, pagludināju drēbes, kas milzīgā kaudzē pāris nedēļas bija gaidījušas savu zvaigžņu stundu. Šķiet, ka teju trīs nedēļas nav bijusi kārtīga gludināšanas diena. Pagājušās brīvdienas biju laukos, tāpēc arī tik ilgs pārtraukums sanāca. Ikdienā izlīdzējos ar parakšanos kaudzē un nepieciešamā drēbes gabala ātrās izgludināšanas no rīta. Šodien liela daļa veļas gabalu atgriezās skapī. Vēl jau tīrās veļas grozā šis tas ir palicis - kas saremontējams, vai ko negribējās šodien gludināt. Gan jau pa nedēļu tikšu galā arī ar to.
Mamma šodien izstāstīja, ka bija baznīcā un satika Veru Golubevu. Viņa esot izstāstījusi, ka jau ir divi mazmazbērni. Ar mammu nospriedām, ka tie visdrīzāk no Inas bērniem. Kopumā Verai esot septiņi mazbērni. Viktoram divas meitas, bet tālāk mēs ar mammu netikām skaidrībā - trīs bērni ir Inai vai Žanim. Par Žani Vera arī esot teikusi, ka viņš katru reizi, kad ierauga mani tv, saucot mammu paskatīties. Un Vera manai mammai jautājusi, kā man iet, vai personīgajā dzīvē viss labi... Patiesībā savādi, tik daudzi gadi pagājuši, bet..joprojām šī ģimene mani nelaiž projām. No otras puses - vairākus gadus esmu bijusi daļa no šīs ģimenes. Un mammai ar Veru ir labas attiecībās. Kāpēc gan viņas nevarētu parunāt par bērniem, mazbērniem un mazmazbērniem?
Un vēl šodien beidzot nedaudz uzsniga. Esmu nedaudz nogurusi no šīm pelēkajām dienām, kad nevari saprast, vai ir 10 no rīta vai 15 pēcpusdienā. Vismaz kāds gaišums aiz loga.
Un vēl nedaudz par māsiņām. Sestdienu un svētdienu rītos abas mani modina ap septiņiem no rīta - gaida, kad pasniegšu konservus. ;) Triša šodien ļoti runātīga, nāk un kaut ko stāsta un stāsta man. Pāris reizes pat atnāca pie manis un apgūlās uz krūtīm. Viņai šodien dikti gribējās pabūt man blakus. Puša joprojām vairāk pati par sevi. Atnāk gan ik pa brīdim, ļaujas glāstiem un atkal aiziet savās darīšanās. :) Viņas ir tik dažādas, bet tomēr abas ir foršas.
Skatījos uz viņām abām šodien un domāju, ka vēl pat gads nav pagājis kā viņas pie mums dzīvo, bet jau ir dziļi sirdī iekritušas. Ž.šodien atkal atzina, ka tas ir tik bezgala forši, ka kaķi paši nāk pie mums, ka var viegli, nebaidoties, paņemt viņas rokās, ka nav nekādas agresijas pazīmes. Duksis arī bija labs kaķis, bet viņa bija savādāka. Svešos nemīlēja, bet man bija pamatīgi pieķērusies. Un tagad, tuvojoties Ziemassvētkiem, aizvien biežāk atceros teju gadu senus notikumus. Eh.. Skumji, bet neko nevar darīt ar dzīves ritējumu. Ikviens reiz piedzimst, ikviens reidz nomirst.
Tādas mierīgas dienas pa māju šajās brīvdienās, jo ķermenis sāk pieprasīt dažādos veidos savu atpūtas tiesu. Labi, ka galva beidzot nesāp. Labi, ka uz kājas plankumi sāk pazust. Ž.domā, ka visdrīzāk mani kāds bija sakodis, tāpēc tie plankumi parādījās, bet es nezinu, kas tas bija. Labi, ka nav nekāda roze vai kas cits tik pat baismīgs. Būs labi viss.