Mana pirmā Mūžības svētdiena. Mana pirmā reize Rīgas svecīšu vakarā. Lai cik dīvaini tas neizklausītos, man ļoti patika! Jā, vairāk kā trīs stundas klīdām pa kapiņiem - vispirms pie Rūtas un Uģa radiem aizgājām, bet pēc tam Rūta izvadāja pa savu maršrutu, kuru viņa izstaigā katru gadu.
Sapratu, ka esmu par maz svecīšu paņēmusi līdzi, jo vairākiem rakstniekiem, māksliniekiem, aktieriem gribēju vēl nolikt sveces. Tomēr ir tik forši, ka šos cilvēkus, kas dažādos veidos mūs kā tautu ir bagātinājuši, joprojām atceras, ka uz viņu kapiem joprojām mirdz sveces.. Nākamgad noteikti jāņem līdzi daudz vairāk sveces!
Un jāatzīst, ka ir pareiza Rūtas taktika - vispirms pa gaišumu pie savējiem aiziet, bet krēsla un tumsa ir domāta, lai apmeklētu Čakstes, Meierovica kapus, Brāļu kapus. Tūkstošiem svecīšu mirdzums un tāāāāds aizkustinājums sirdī!
Skaisti, aizskustinoši, silti! Tiešām jauki!
Tomēr kapusvētki man joprojām ir tuvāki, jo notiek siltā laikā, jo kapos viss ir ziedos. Jā, iztrūkst šis tumsas un daudzo sveču liesmiņu skats, tomēr tāpat ir skaisti.
Un šodien sapratu, ka tādi tradicionālie kapusvētki, kādi ir Sila kapos, man tomēr ir vistuvākie. Kapu sakopšanas talka pirms kapusvētkiem, kad sapulcējas visu sādžu iedzīvotāji (vismaz tie, kas vēl var). Galdiņi visos kapu stūros, procesija apkārt kapiem. Ar to es esmu izaugusi. Tas man arī ir vistuvākais. Ilūkstē ir pārāk lieli kapi, tāpēc ir mise kapos, kas arī ir labi. Tie, kas neseko misei, staigā pa kapiem un satiek savējos radus, draugus, paziņas un kaimiņus. Ir iespēja izrunāties vismaz reizi gadā. Pļaviņās brāļu kapos ir savādāk. Man ir tik bezgala skumji, ka tur tik daudzi jauni puiši guļ un diemžēl ne tik daudzi pie viņiem atbrauc. Jāaizbrauc pie djeda vēl drīzumā. Jānoliek sveces, lai ir gaišāk.
Pēc šīs dienas es Rūtai atzinu, ka šī mūžības svētiena man arī ir interesanta un nākamgad es atkal viņai labprāt pievienotos.