Dienas prieks viennozīmīgi ir paciņa no cocooncenter. Šoreiz uzsvaru liku tieši uz Weledu, jo jau sen patīk šo produktu īpašības, smarža, sastāvs. Pie reizes biju paķērusi arī citus labumus, kas bija par ļoti draudzīgu cenu. Ilgam laikam būs miers.
Kārtējo reizi pasmaidīju par to, ka man ļoti patīk pirkt un sākt lietot jaunas lietas. Un patīk arī pabeigt lietot un izmest ārā tukšās paciņas. Reizēm gan iestrēgt gadās ar to lietošanu - kaut kas var krietnu brīdi stāvēt plauktā "pusaizgrauzts", bet šobrīd cenšos šo "pusdarīti" sevī iznīdēt. Ja lieto, tad lieto. Nav ko ļaut lietām uzkrāties bez vajadzības.
Skumjā lieta šodien - Līgas veselība. No rīta, kad viņa posās uz darbu, viņai palika slikti. Ceru, ka tas ir izdegšanas dēļ, ka tā bija tikai panikas lēkme. Protams, arī tas nav labi, tomēr ļoti, ļoti ceru, ka tā nav sirds. Jāsagaida analīžu, EKG rezultāti, lai saprastu, kas notiek. Tomēr jebkurā gadījumā skaidrs, ka tādā režīmā, kā viņa dzīvo, katrs organisms sāktu streikot. Katru rītu ceļas puspiecos, ar auto līdz Jelgavai, tad ar vilcienu uz Rīgu, pilna darba diena, ceļš mājup. Vēl mājās ar abiem puikām jātiek galā un ģimene jāpabaro. Rezultātā ap vienpadsmitiem aiziet gulēt. Un labi, ja bērni labi guļ, bet ja tiem ir slikts miegs vai slimība, tad arī pati Līga kļūst par zombiju. Apbrīnoju viņu visus šos gadus. Slodze ir milzīga viņai.. Turēšu īkšķus, lai viņa tomēr ātrāk tiek uz pekām.
Par darbu, ja godīgi, šobrīd negribu rakstīt. Meitenes viena pēc otras nāk pie manis un saprotu, ka neapmierinātība sāk kļūt aizvien lielāka. Cenšos kušināt, mierināt, atbalstīt, bet..cik ilgi man tas izdosies? Nezinu.
Darbā ar Māru atkal pārrunājām dienasgrāmatas publiskošanu. Daudz par to domāju. Ir savāda sajūta no vienas puses, jo došu iespēju pavisam svešiem cilvēkiem ieraudzīt manu dzīvi tādu, kāda tā ir, ieraudzīt mani tādu, kāda es esmu. No otras puses, es ļoti labi saprotu, ka šī publiskošana kādam var būt interesanta dažādu iemeslu dēļ. Pašai patiesībā šobrīd, kopējot wordā vecos ierakstus, ir ļoti interesanti. Tas, kas iepriekš likās ļoti svarīgi, šobrīd izraisa smaidu. Un ir lietas, kas joprojām ir aktuālas. Bet vislielākā interese man ir par to mūziku, ko esmu klausījusies dažādos laika posmos. Tas man palīdz atsaukt atmiņā tā laika emocionālo stāvokli.Ir interesanti!
Vēl šovakar noskatījos koncertuzvedumu "Abas malas". No vairākiem biju dzirdējusi sajūsmas pilnus tekstus par šo uzvedumu, tomēr es jūtos nedaudz vīlusies. Jā, atkal ir stāsts cauri laiku lokiem, tomēr atseviškus posmus nespēju skaidri nolasīt, nesapratu līdz galam, kādēļ tieši šādā veidā ir nolemts to laika posmu atspoguļot. Tomēr patīkami bija tas, ka muzikāli bija atsauces uz ļoti daudziem mūsu komponistiem, forši, ka tika iesaistīti ne tikai tautas deju dejotāji, bet arī moderno deju dejotāji un arī baletdejotājiem. Tāds dažādu deju sajaukums. Bija interesanti.
Pēc tam noskatījos somu filmu Tuntematon sotilas (Unknown soldier). Karš bez patosa, supervaroņie, izskaistīnājuma. Tāds karš, kāds tas ir - ar bailēm, izmisumu.. Skatoties, daudz domāju par savu djedu. Par to, kā tāds jauns cilvēks jutās frontes līnijā.. Baisi. Ļoti baisi. Un man ir tik žēl, ka viņam nepaveicās, ka viņš gāja bojā. Man ir tik žēl, ka es viņu nepazinu, ka mans tēvs viņu nepazina..
Ko vēl es šodien lai uzrakstu? Par kaķīšiem, piemēram. Mani abi kaķi no rīta kā agrāk gandrīz uzvedas. Sāk čabināties, tiklīdz dzird modinātāju zvanām. Ir labi redzēt to, ka viņām abām kļūst labāk. Vēl sasmējāmies, ka vakarā, kad devām zāles, Trišu pat nav jātin dvielī. Vienkārši nedaudz jāpietur. Pa šīm dienām viņa ir sapratusi, ka zāļu došana būs noteikti, bet pēc tam būs našķītis. Ātri mācās Triša. Un Puša sēž un gaida, kad būs našķītis, kamēr mēs ar Trišu tiekam galā.
Vēl ārā ir auksti. Mammai teica, ka laukos -11 bija. Viņu visi pieci kaķi ap krāsni sēdēja, kad tētis kurināja. Vairs nav nekādu kautiņu, tagad jāizdzīvo un jāsadzīvo kopā. Es savukārt šovakar mājās ieslēdzu sildītaju, jo vējš tomēr nedaudz izpūš siltumu un arī mazgātās drēbes padaru dzīvokli mitrāku.