Uh!
Nogurums ir milzīgs, bet ir arī milzīgs prieks. Es nojautu, ka man varētu patikt. Un tiešām tā arī bija! Man patika. Ļoti! Tik daudz pozitīvu emociju!
Pēc maršruta pabeigšanas smējos Ilzei, ka nav nevienas neapmierinātas sejas. Visi ir priecīgi, ka pabeiguši maršrutu, ka diena pavadīta svaigā gaisā, ka laiks bija burvīgs, ka skati apburoši.
Viss bija lieliski! Jā, bija grūti brīžiem, bet nevienu pašu mirkli nedomāju par padošanos. Jā, reljefs bija krietns izaicinājums, bet tas tieši piešķira zināmu rozīnīti. Ilze pati atzina, ka šis laikam viņas pieredzē ir vissarežģītākais rogainings, bet mani tieši tas laikam arī apbūra. :)
Trīs reizes paslīdēju un nokritu, bet ieguvu tikai divus zilumus - uz ceļgala un dupša. :D Prieks, ka veiksmīgi kritu, ka nav nekādu citu lielu traumu. :)))
Skaidrs, ka uz nākamajām reizēm ir jāģērbj "uzmavas" uz botēm, citādi tomēr skujas iebirst botē. Netraucēja, bet nu pareizāk būtu sev aiztaupīt šo rūpi. Iespējams, ka jādomā par citām botēm (ar lielākām radzītēm), lai gan šīs labi izturēja mežu un dubļus, un mazos strautus. Tā kā brīžiem tomēr stiprāks vējš uzpūta, skaidrs, ka kaklam sargs noderētu, jo ausis un kakls ir jāsargā. :)) Vārdu sakot, dažas maziņas korekcijas apģērbā jāizdara.
Ēdiens pietika, dzeramais arī. Un zupa pēc finiša tiešām bija visgaršīgākā zupa pasaulē. :D Ilze jau par to mani bija informējusi iepriekš,ka parasti tā ir. :D
Bet vispār..vienkārši lielisks pasākums. Viens kontrolpunkts (piecinieks) bija uz tādas zināmas robežas, kad prāts saka, ka tas var būt bīstami, bet prātīgi, prātīgi nokāpām gravā pie upītes, savācām punktu un rāpāmies atpakaļ. Kad mēs atnācām pie šī punkta, tad neviena vēl tur nebija, bet, kad devāmies projām, satikām vairākas grupiņas un skaidrs, ka tās kraujas kļuva vēl slidenākas. Sešinieks pat likās nedaudz vieglāks par šo piecinieku. Lai gan, ja padomā, sešinieks, ko savācām, bija tādā kalna virsotnē...! Žēl, ka vienu trijnieku tā arī neatradām. Sajukām ar grāvju skaitīšanu. Gan jau kaut kur tuvumā tas punkts bija, bet nolēmām to vairs ilgāk nemeklēt. Pārzīmējām savu maršrutu nedaudz savādāk un paņēmām piecinieku tā trijnieka vietā.
Runājot par maršruta zīmēšanu, jāsaka, ka tiešām bijām diezgan piesardzīgas. Rēķinājām, ka kilometrus 20 pagūsim nostaigāt (rezultātā nedaudz virs 19 sanāca). Tomēr staigājot, nācās koriģēt maršrutu, jo sapratām, ka reljefs izdara zināmas korekcijas mūsu ātrumā. Vairākas reizes satikām citas komandas, kuras arī runāja par to, ka nāksies koriģēt maršrutu, jo tas ir krietni kalnaināks nekā iepriekš domāts.
Bija tiešām lielisks pasākums. Ir labi, ka ar Ilzi mums ir aptuveni viens un tas pats temps, tiesa, man lēnāk iet stāvie kāpumi. Bet labā ziņa ir tāda, ka es nepadodos un nemetu plinti krūmos. Lēnām, bet uz priekšu! :D
Vienīgais, par ko bija nedaudz žēl - skaistie skati. Daba vienkārši apburoša! Ak, kā noderētu fotoaparāts līdzi, bet nu lieku smagumu nest līdzi, par kuru ir jāuztraucās - ka tik nesadauzi.. Nē, to noteiki man nevajag. Bet nu saule, koki, upes un strauti, meži, pļavas, mājas, un beigās arī pāris stirnas! :) Skaisti! Turklāt saule tik skaistu gaismu sagādāja. Ak.. Atmiņā ir, bet bilžu nav. :))
Skaidrs ir viens. Braukšu vēl, jo man patīk šī klīšana dabā ar karti un kompasu rokās, patīk šis nogurums, ar kādu atbraucu mājās. Runājot par mežu, atzīšu godīgi - parasti svešos mežos neeju, jo negribas apmaldīties. Šodien nevienu pašu mirkli nebija bail apmaldīties, jo rokās ir karte un kompass. Bija drošības sajūta, un tas man patika. :)
Vēl secināju, ka man pietiek spēks sešām stundām, iespējams, var mēģināt arī astoņas stundas paņemt, bet skaidrs, ka man vieglāk ir noiet iecerēto maršrutu, nevis noskriet. Vismaz pagaidām. Un ne uz kādām pirmajām vietām nepretendējam. Darījām to vairāk sava prieka pēc. Tikt galā ar maršrutu, noķert pēc iespējs vairāk punktu, izstaigāties svaigā gaisā, atstāt pilsētas stresu mežā. Noķert prieku. :)
Bet nu nogurums ir liels. Izskatās, ka šodien agri aiziešu gulēt un ilgi gulēšu. Bet tas ir labi!