smth
diena svaigā gaisā 
13th-Sep-2018 10:00 pm
0913

Šodien gandrīz visa diena dārzā pavadītā. No rīta vēl uzvārījām kārtējos trīs litrus aveņu ievārījuma, bet tad jau pa dārzu vien.
Dienas prieks - kurjera atvestā paka kaķīšiem un suņiem. Šoreiz mums pašiem nemaz nav tik daudz - vairumā tikai smiltis, daži nagu asināmie un nedaudz konservu. Našķus un barību pasūtījām arī Jolantai. Toties tēta kaķiem divi milzīgi maisi barības! Jācer, ka ilgākam laikam pietiks. Joprojām ceram, ka izdosies vismaz kādu kaķēnu iekārtot jaunās mājās. Domino un Strīpiņa ir noķerami un paņemami rokās. Bet Puša vazājas tuvumā, bet rokās negrib doties. Tomēr joprojām ceru, ka izdosies arī Pušu pieradināt.
Ko tad šodien labu izdarījām? Zem bumbierēm visu savācām. Pavisam nedaudzi bumbieri ir palikuši zaros, toties zem kokiem tik daudz sapuvušu augļu.. Krietnu kaudzi beigto bumbieru un nokritušo lapu aiznesām uz komposta kaudzi. Mamma pasmējās un teica, ka komposta kaudze mums ir ar labu apetīti - visu pārstrādā, ko atnesam. Un nesam mēs tiešām daudz! Šodien ne tikai bumbierus atnesu, bet arī kādu spaini ozolzīļu. Grābu zem ozola lapas un zīles un domāju, ka varbūt vajadzētu zaļās zīles salasīt un izžāvēt, lai kafiju varētu pagatavot. Bet tad nospļāvos, jo visdrīzāk es vienīgā būtu šādas kafijas dzērēja. Nu varbūt mamma vēl nedaudz varētu panašķot.. Mamma šodien stāstīja, ka viņas mamma savulaik vāca zīles un gatavoja kafiju, jo toreiz, mammas bērnībā, citu variantu jau nemaz nebija.
Un vēl, vācot zīles, atcerējos savu bērnību, kad zīles labi noderēja dažādu cilvēciņu un zvēriņu izgatavošanai. Laikam jau pie visa vainīga bija Margaritas Stārastes grāmata "Zīļuks". :)
Vēl šodien novācām lielo biešu gabalu. Ja bietes būtu normāla izmēra, tad nebūtu nekas traks, bet nu šogad bietes kā tādi rukši saauguši. Mazākās bietes sanesu pagrabā, lielākās salikām kaudzē zem eglēm - varēs izdāļāt pa labi un pa kreisi. Vaļeram jau sakrāmējām divus maisus govīm. Vienā maisā 25 bietes. "Pavisam maziņas" :)). Ja ņems pretī, tad vedīsim viņam vēl.
Ja godīgi, tad šodien sapratu, ka man tomēr patīk tīrais dārzs, kad raža ir novākta un aiznesta uz pagrabu. Ja augusta vidū un vēl augusta beigās arī, tīrais dārzs uzvēdī skumjas, jo saproti, ka vasara drīz beigsies, tad septembra vidū tas sāk jau iepriecināt, jo saproti, ka viss ir labi padevies. Jo īpaši patīkami, kad dārza novākšanas laikā spīd saulīte un ir silti. Atceros pagājušo gadu, kad bietes un burkānus vilku ārā no ūdens. Visu žāvējām uz sietiem pirms nešanas pagrabā.. Šogad tikai saulīte, putekļi un vējš. :) Galvenais, lai viss labi glabātos!
Prieks ir arī par to, ka Lueta ar Sergeju bija atbraukuši. Beidzot, kad viņi vairs nedzīvo pa četrām mājām, viņi sāk ņemt vairāk dārzeņu. Vakar iedevām viņiem četrus kartupeļu maisus, maisu biešu, burkānu grozu, trīs ķirbjus (gan milzeni oranžo, gan riekstu), piparus, papriku, kāpostu.. Iedevu pagaršot marinētos ķirbjus. Luetai bija pārsteigums, ka ir tik gardi. :)) Iedevu burciņu un solīju iedot vēl. :) Arī aveņu ievārījuma burciņa aizceļoja uz viņu mājām. Gribēju iedot vairāk, bet neņēma, jo savārijuši daudz meža aveņu ievārījuma, kas ļoti garšo Sergejam. ;) Paši viņi vēl laukos salasījuši grozu plūmju ēšanai un ievārījuma vārīšanai. Arī trusim prieciņš būs - salasīja ceļmallapas un āboliņu. Norunājām, ka viņiem pašiem jābrauc uz laikiem - i zaļumus trusim savākt, i pašiem ābolus, plūmes un kāpostus paņemt. ;)
Sasmējos vakarā, kad Ivars zvanīja un palūdza, lai rīt mēs atvedam dažādus dārzeņus. Viņam teicu, ka mēs jau bijām nolēmuši sakrāmēt pilnu mašīnu un atvest visādus labumus nemaz nejautājot, ko vajag vai nevajag. :) Tā teikt - ir atvests, ēdiet! :D
Beidzot man arī zināms miers iestājies. Nedēļas sākumā palūdzu Lilitu uzcept burtiņkūku, un šovakar viņa uzrakstīja man, ka kūka top un varēšu paņemt pie viņas veikalā, garāmbraucot. Ceru, ka visiem būs patīkams pārsteigums un torte garšos. :))
Kas vēl? Ak, jā! Uzcepu biešu kūku. Varbūt nedaudz par daudz biešu, jo atkal sanāca tāda mitrāka kūka, tomēr kopumā - garda!
Nu, un vakara noslēgums man sanāca ar teātri. Dailes teātra "Toma Sojera piedzīvojumi". Patika! Pat negaidīju, ka tik ļoti patiks! Lauris Dzelzītis - izcilts Toms! :)
Un skaidrs ir viens, kad pievarēšu iesāktās grāmatas, ķeršos pie Toma piedzīvojumu pārlasīšanas.

Un beigās vienkārši piekabināšanu Henrietas Verhoustinskas recenziju par šo izrādi:
Dailes teātrī Džeimsa Metjū Berija Pīteru Penu nomainījis cits iemīļots bērnu grāmatas varonis – Marka Tvena Toms Sojers. Pīteram līdzīgus vaibstus delverī Tomā saskatījusi arī Tvena grāmatas skatuves versijas autore – dramaturģe Justīne Kļava, pierakstot Tomam nevēlēšanos izaugt un būt tādam kā pieaugušie. Pēc izrādes noskatīšanās manī palika jautājums – kāpēc bērni nevēlas mums līdzināties? Ko esam palaiduši garām?

Jaunā dramaturģe Justīne Kļava savu vārdu drāmas vēsturē jau ierakstījusi sadarbībā ar dažādu paaudžu režisoriem – ar Ingu Tropu tapušas Teātra TT dzīvoklī izspēlētās Dāmas, ar Mihailu Gruzdovu – Aleksandra Kuprina stāsta Granātu aproce dramatizējums Dailes teātrī, ar Paulu Pļavnieci – Nikolaja Gogoļa Šineļa skatuves pārlikums Daugavpils teātrī, taču visauglīgākā sadarbība, šķiet, izvērtusies ar Dmitriju Petrenko – Justīne ir skatuves versijas autore tādām šī režisora izrādēm Dailes teātrī kā Koncerts, kura nebija (par dziedātāju Aleksandru Vertinski), Visas viņas grāmatas un nu arī Marka Tvena Toma Sojera piedzīvojumi.

XXI gadsimta pārvērtības

Visiem manis redzētajiem Justīnes Kļavas skatuves darbiem raksturīga skaidrība, vienkārša, nesamežģīta, tomēr ikreiz atšķirīga dramaturģiskā forma un radošā neatkarība – arī no dramatizējamā materiāla. Lūk, skatītāju zālē dzīvojot līdzi Toma piedzīvojumiem, šķiet, ka tas ir diezgan precīzs Tvena grāmatas pārlikums, tomēr, pēc izrādes pārlasot oriģinālu, jāsecina, ka dramaturģe līdz ar režisoru radījusi jaunu darbu, pielāgotu XXI gadsimta bērnu uztverei. Dailes teātra versijā no Toma Sojera dzīves pazuduši brālis un māsa, pazuduši nēģeru vergi, pazuduši vairākums pieaugušo un neiedomājamās kārtu atšķirības. Haklberijs Fins, kostīmu mākslinieces Baibas Litiņas glīti iepakots, vairs nav netīrās lupatās klimstošs bezpajumtnieks bez vecākiem, bet gan itin stilīgs zēns, kuru no citiem bērniem atšķir tas, ka viņš dzīvo nevis mājā, bet mucā (nāk prātā pašlaik populārās un ar visām ērtībām aprīkotās koka mucu pirtis), un tā vien liekas, ka viņa tēvs, kurš vismaz sarunās ir klātesošs, ir brīvdomātājs – hipsters ar noslieci uz alkoholismu, nevis vardarbīgs žūpa, kuru piemeklē delīrija lēkmes un kurš mēdz pazust no pilsētas uz vairākiem gadiem. Artūra Dīča filatēlists un teicamnieks Alfrēds Trampls spridzīgā acu duelī ar Tomu Sojeru patiesībā iesaistās ne jau tāpēc, ka tam netīras vai nabadzīgas kurpes (Toms apauts visnotaļ jaukās sandalēs), bet gan jūtot viņā nesamierināmu uzskatu pretinieku.

Rotaļu istaba

Pat neņemot vērā, ka šis ir režisora Dmitrija Petrenko pirmais darbs uz lielās (un Latvijā lielākās) skatuves, veiksmīgi, lai arī dažbrīd mazliet mehāniski, apdzīvoti visdažādākie telpas līmeņi (šķiet, netiek izmantotas tikai skatuves bedrē grimstošās podestūras). Skatuves telpas noslēpumainais dziļums scenogrāfes Sintijas Jēkabsones vadībā pārtapis par Makdugala alu, kurā apmaldās Toms ar Bekiju, apputējušais stikla jumts ir kā radīts, lai caur to triumfāli savās bērēs nolaistos par mirušu uzskatītais Toms, stiklotais būris – Toma istaba – vienlaikus ļauj gan pārskatīt tajā notiekošo, gan iztēloties, ka dažkārt pieaugušie, nemitīgi sargādami un apsaukdami savus bērnus, izturas pret viņiem ne labāk kā pret kāmīšiem akvārijos. Skatuves iekārtojums paredzēts, lai pa to varētu kāpelēt, skraidelēt un vizināties, tāpēc drusku atgādina rotaļu istabu lielveikalā. Forši ir soliņi uz riteņiem, kas ļauj skolas bērniem gan kautri piebīdīties viens otram tuvāk, gan dinamiski apdzīvot visu lielo skatuvi stundu starpbrīžos. Mazāk izdevušies ir sētas un spoku mājas kantainie podesti. Daba, kas tik lielu vietu ieņem Tvena grāmatā, XXI gadsimta bērniem lielākoties tiek piedāvāta kā gleznainu vīteņaugu vai nelielas smilgu audzes un "beigtu" plīša žurku atveidā (tā ir bērnu vietējā valūta).

Pieaugušie pret bērniem

XIX gadsimta vidus Sentpītersbērgas krasi nodalītās šķiras XXI gadsimta izrādes sabiedrībā vairs nepastāv, tomēr aktualizēta – vairāk nekā Tvenam – ir pieaugušo, vecāku vardarbības tēma pret bērniem. Gan tiešā veidā – Džo Hārpera pedantiskā māte (Tvenam) horeogrāfes Ingas Krasovskas košajā atveidā Dailes teātrī ir dzērāja (tiesa, tikpat gaumīgi un kārtīgi satērpta kā pārējie varoņi), kura iekausta dēlu ne jau aizdomās par izēstu krējumu, bet izdzertu viskiju, un trauslā puikas zilumi ir regulārs sarunu temats –, gan netiešā veidā, piemēram, Ilzes Vazdikas ar omulīgu siltumu apveltītā krustmāte Pollija māca Tomam izlikties un neteikt, ko domā, jo "tā vienkārši nedara, un viss" . Izrādē (atšķirībā no Tvena grāmatas) teju visas ģimenes ir nepilnas – Pollija liek noprast, ka Toma tēvs ir no ceļa noklīdis, bet dzīvs, Serēnija Hārpere ir vientuļā māte, Bekijai Tečerei nav mammas, tikai tēvs, kurš daudz par daudz strādā.

Ģimenes institūcija izrādē nestrādā kā patvērums, drīzāk kā kaut kas, kas jāpārvar, ja cilvēks – bērns – vēlas palikt sev uzticīgs un godīgs pret sevi. Pieaugušo un viņu bērnu pasaules nodalītas jau krāsās – lielie tērpti tumšos vai pasteļtoņos, bērni – spilgtos tērpos kā no krāsojamās grāmatas. Un sāpīgā robežšķirtne starp "lielajiem", kam "mazie" vēlas uzticēties, un viņu totālo nespēju atbilst ideālam, iet gandrīz caur katra bērna sirdi – gan Ērikas Eglijas inteliģentās un pašpārliecinātās Bekijas pēc mammas skumstošo, gan Mārtiņa Upenieka trauslā, piesardzīgā un traumētā Džo Hārpera ilgpilno, pat Ginta Andžāna mierpilnā, introvertā Haklberija Fina jau dzīves rūdījuma aprauto sirdi (visi trīs ļoti labi aktierdarbi). Tāpēc didaktiskās, no grāmatas fināla radikāli atšķirīgās beigas, kurās pieaugušie atklājas visā savā neglītumā (vairāk nestāstīšu!), šķiet jau par daudz pārspīlētas, īpaši tāpēc, ka ir pretrunā ar Laura Dzelzīša, manuprāt, izcili iemiesoto Tomu Sojeru – enerģijas bumbu ar ciešu kodolu, kas neļauj atomiem izvirst morālā relatīvismā, dauzoņu ar zelta sirdi, piedzīvojumiem un arī sāpēm atvērtu dvēseli. Jo viņa Toms mīlētu pieaugušos arī tādus, ar kuriem nevar samierināties.
This page was loaded Nov 16th 2018, 9:26 am GMT.