Šodien bija tā foršā diena, kad pēc darba varēju nedaudz atvilkt elpu šūpuļtīklā ar grāmatu rokās..un grozu plūmju. :) Tāda dīkdienīga sajūta radās! :)) Super laba! Tieši šī ir tā sajūta, kas man vislabāk patīk atvaļinājuma laikā. Ir ideāli - saule silda, laiski gulšņā ar labu grāmatu rokās, nekādas steigas.. Un tas, kas notiek pilsētā ir tik tālu.. Smējos mammai, ka man nav ne gribēšana, ne laiks čekot darba epastus, kā to boss darīja sava atvaļinājuma laikā. Pa dienu esmu aizņemta, vakarā palasu grāmatu, uzrakstu atskaiti, kaut ko palasu netā vai paskatos tv un..gulēt! :) Atvaļinājums ir domāts tam, lai izkristu no darba dienu ikdienas un dzīvotu savā ritmā.
Ja par darbiem, tad jāatzīst, ka šodien kaut kā vieglāk viss sanāca un nav tik liels nogurums. Varbūt tāpēc, ka vairs paši tā nespringām. Darījām visu pakāpeniski uz priekšu, nevis uzreiz visu. Nekādu kannu, visa sula uzreiz zeķē. Līdz ar to tīrāk, vieglāk, varbūt arī nedaudz ātrāk viss notika. Atkal ir gandrīz 22 litri. Līdz ar to svaigā sula jau ir 80+ litri, bet kopā ar pagājušā gada atlikumu - jau 110+ litri. Vēl nedaudz un, iespējams, ka varēs apstāties. Vēl gan ir ideja par plūmju sulas tecināšanu, bet tas neskaitās sulu kopskaitā. :)
Šodien tēta mazkaķu trijotne bija ielavījusies istabā. Tomēr pēc pieķeršanas ātri aizskrēja projām. Vien Pušiks regulāri atgriežas mājās. Ja durvis ir vaļā, tad nāk iekšā un pēta, kā divkājainie dzīvo. Pušiks vispār tāds īpatnējs murmulis - skaists, garām ūsām, pūkains.. Jā, laikam ir visvājākais metiena, tomēr visvairāk ir mūsu tuvumā. Rokās nedodās vēl, bet izskatās, ka tas mirklis nav aiz kalniem. Domino pats par sevi apkārt tusē - alfa kaķēnam savas gaitas. Tētis smējās, ka šodien Domino neļāva brāļmāsām ēst biezpiena plāceņus. Ēda lepnā vientulība un, ja kāds no jaunākajiem tuvojās, tā lika virsū viņiem uz galvas savu ķepu, norādot, ka būs vien jāpagaida, lai tiktu pie sava kumosa. :) Toties pievakarē, kad tīrījām bumbierus un ābolus, izdevās noķert Strīpiņu. Es spēlējos ar viņu, bet tētis tajā brīdī piespieda kaķēnu pie zemes. Nemuka projām, ļāva sevi paglaudīt. Pat uz rociņām paņēmu. Tas gan pārāk nepatika, bet kādu minūti mierīgi paņurcīju vieglītēm kaķēnu. Pārbaudīju, kas tad mums Strīpiņa ir. Izrādījās, ka ir Streipeņa kungs. :) Nu, vismaz par vienu no trim ir skaidrs kaut kas. :))
Vispār, runājot par tēta mazkaķu trijotni, saprotu, ka man ārkārtīgi patīk mazais Pušiks. Ja nebūtu mājās māsiņas, Pušiku viennozīmīgi paņemtu pie sevis. Bet nu trīs kaķi dzīvoklī jau ir par daudz..
Kas vēl? Šodien zvanīja Liene, lai pateiktu, ka visdrīzāk neatbrauks. Žēl, protams, jo cerēju, ka varēsim mierīgā atmosfērā papļāpāt, tomēr saprotu arī viņu. Pēdējā laikā viņai bija tik maz brīvo dienu, ka ir saprotama vēlme izdarīt visus mājas darbus. Mazā arī viņai pašai jāpieskata. Turklāt pamazām jāsāk gatavoties septembrim. Viņa gan aicināja mūs ar vecākiem atbraukt pie viņas, ja nu ir laiks, tomēr nezinu, vai sanāks. Tā kā mans šis atvaļinājums strauji tuvojas izskaņai, saprotu, ka maksimāli daudz jāizdara šeit, lai mammai ar tēti mazāk paliek darāmais. Jā, vēl jau būs laiks septembrī šo to izdarīt, bet tad jau būs pavisam citi darbi.
Un, ja pavisam godīgi, tad man patīk tas, kāda kļūstu atvaļinājuma laikā. Mierīgāka, nosvērtāka.. man tiešām patīk šīs savādākais režīms. Un šeit, laukos, saprotu, cik bieži vien Rīgas problēmas ir smieklīgas. Cepieni par kaut kādiem sīkumiem, lūpu uzmešanas.. Nedaudz bērnišķīgi šķiet. No otras puses, saprotu, ka vienkārši darbā pamazām visi uzvelkas, jo nav pietiekami ilgs laiks atpūtai. Visa par daudz un stress uzkrājas..
Nu, ko.. uzkrāju spēkus, lai pusotru nedēļu pastrādātu un atkal nedaudz atpūstos. :)