Diena-savādīte.
Ilvers nevarēja gulēt otrā istabā, jo kaķi viņu osta un apskata. Atnāca pie mums gulēt. No rīta Ž.gribēja agrāk piecelties, tāpēc palūdza, lai pamodinu viņu. Pamodināju, bet beigās viņš izdomāja, ka gulēs tā kā parasti. Bet es ta jau pamodusies. :D Līdz ar to pirmā atvaļinājuma diena nekādu izgulēšanos nenesa. :( :)
Toties atnāca ziņa no DPD, ka mans lielais kaķu-suņu labumu pasūtījums ir atnācis un ka šodien pusdienslaikā atvedīs. Atnāca 4 no 5 kastēm. Jāsaka, ka Līgai atnāca gandrīz viss. Piektā kaste būs pilna ar dažādām sīkākām lietām, ko pasūtījām mēs ar Jolantu. Tagad paskatījos netā, izskatās, ka piektā kaste arī jau ir Rīgā. Jācer, ka rīt vai parīt to piegādās.
Kad viss beidzot būs mājās, jāsāk būs testēt, kā māsiņām patiks jaunā barība. Ja viss būs labi, tad varēs atkal pasūtīt.
Ja runājam par kaķīšiem, tad šobrīd mani sāk uztraukt Trišuks. Pāris dienas viņai jau ir šķidrāks vēders, bet ēd, dzer, skrien un dauzās ar māsu. Šovakar ir sajūta, ka viņa kaut kā skumjāka izskatās. Pavērošu rīt vēl. Ja tas tā turpināsies, vedīšu pie ārsta. Var jau būt, ka prettārpu zāles, ko pagājušajā nedēļā devām, ir vainīgas. Tomēr kaut kā gribas būt drošai, ka nekas trakāks nav. Ja godīgi, tad pēc gada beigu-gada sākuma stāsta, šobrīd esmu diezgan tramīga palikusi.
Bet, ja par priecīgo, tad dienas prieks ir pastaiga un padauzīšanās Lucasvalā. Tiešām foršs bērnu laukums. Ilvers pamatīgi sagura, jo, atnākot mājās, nolikās pāris stundas pagulēt. :) Vispār, ja godīgi, esmu pamanījusi, ka tad, kad Ilvers ir kopā ar mani, viņš krietni biežāk guļ diendusu. Es viņu krietni biežāk velku ārā no mājām, lieku dauzīties un kustēties. :D Tāpēc arī ir šis nogurums pēcpusdienā. :)
Ž.atnesa mājās lielo datoru, bērnam ir arī ierobežotā daudzumā datorspēles. Smieklīgais ir tas, ka abi divi sēž pie datora un apspriež to, kā labāk iziet spēli. :D
Ja par savādo, tad šodien savādais notikums ir darbs. Ir mana atvaļinājuma pirmā diena un man jau sūta ziņas no darba. Mjā.. No vienas puses it kā ir labi, ka daudzas lietas es pati nokopju, bet..kad manis nav, tad pārējie sāk panikā raustīties, nesaprotot, ko ķert, ko grābt, kā darīt, ko esmu darījusi utt. Tāpat es saprotu, ka ir ļoti slikti, ka ir kādas lietas, ko es objektīvu iemeslu dēļ nevaru nokopt un nākas kādam citam pabeigt iesākto. Atkal panika klāt. Nedaudz besis par šo uznāca.
Vēl ar mammu šodien pačalojām. Tētis telefonklausulē pasmēja par to, ka mēs ar Ilveru apkārt tusējām, bet mammai sāpe - telefonam ekrāns negrib darboties. Labi, ka jau trešdien viņa būs pie mums, varēs apskatīt, kas ar to telefonu notiek. Nebūtu jau brīnums, ka kaut kas sāk niķoties - jau gadi četri laikam šim telefonam ir. Tomēr jācer, ka tā problēma nav tik liela un izdosies telefonu piedabūt pie dzīvības. :)