Dzīvojot Rīgā ātri pierodi pie ērtībām, un kad šīs ērtības pazūd, sāc justies nelāgi. Laukos ir kaut kā savādāk. Šoreiz stāsts ir par ūdeni. Viss bija labi, līdz pievakarē pēkšņi pazuda ūdens. Ž.izgāja kāpņu telpā painteresēties, kas notiek. Izrādījās, otrā stāva vidējos dzīvokļos plūdi - no augšas nāk ūdens. Ne mūsu, ne augstākā stāvā neviena vidējos dzīvokļos nebija, tāpēc stāvvads ciet un visi bez ūdens. Mēs fiksi iekāpām mašīnā un atvedām ūdeni, tā lai mierīgi varētu dzīvot, jo neviens neko piektdienas pievakarē nevar solīt. Sazvanīju savu augšējo kaimiņu, lai pabrīdinātu, lai paķer kādu ūdens bunduli, šis jau laukos līdz svētdienas vakaram. Bet labi, ka viss tomēr labi beidzās. Vakarā parādījās ūdens un varēja mierīgi dzīvot savu ierasto dzīvi. Bet nopirkto ūdeni šā vai tā izdzersim. :))
Vakarā tagad runājām par to, cik pilsētā cilvēks kļūst nepiemērots izdzīvošanai. Turklāt laukos ir krietni saliedētāka sajūta, kad notiek kāda nelaime - viens otram krietni vairāk cenšas izpalīdzēt. Pilsētā biežāk katrs ir pats par sevi.
Ūdens notikums pavisam aizēnoja citu dienas notikumu - tehnisko apskati. Aizsūtīju Ž., jo bija sajūta, ka kaut kas var aiziet ne tā. Izgāja pa O, bet.. protokolā ierakstīja, ka līdz nākamajai tehniskajai apskatei ir jāsalabo lukturu regulēšanas mehānisms, respektīvi, jāmaina lukturis vai pat abi. Savulaik, kad vienā no tehniskajām apskatēm tas tik piefiksēts, tika pateikts, ka vai nu abi strādā, vai abus atslēdz un būs miers. Atslēdzām un gadiem ilgi neviens neko. Šodien kādu tas ieinteresēja. Nu, neko darīt.. Kas pa gadu jādara, tas jādara. Sazvanījām Koļu un viņš pabrīdināja, ka būs jāver maks vaļā, jo viens lukturis izmaksās ap 300-350 euro. Bet, ja nākamo tehnisko apskati iziet nevar, tad jau nav nekādu variantu...
Šodien atkal darba diena no mājām. Atkal ķimerējos ar lietām, kurām pietrūkst laiks esot uz vietas. Ja esi ofisā, tad biežāk kāds parausta, patraucē. Es šodien pat pabrīnījos par to, ka neviens nezvana man. Divi zvani un viss.
Šodien atkal visas dienas garunā varēju vērot Trišuka un Pušiņas uzvedību. Trišuks aizvien vairāk sāk kļūt par manu kaķi. Atkal lien pie manis gulēt, kamēr sēžu ar datoru. Guļ virsū vai pavisam tuvu blakus. Patīk kaķim mana kompānija. Pasmējāmies, ka, neskatoties uz to, ka Trišukam ir īsa spalviņa, viņai ļoti patīk, ka viņu ķemmē, pat prasa, lai ķemmē vēl. Pušiņai pilnīgi pie astes tas viss - ja vajag, var kādu brīdi pastāvēt, bet tad, kad apniks, aizies projām un neviena ķemme viņu neiekārdinās. :) Šodien abām iedevām pagaršot svaigu vistu un sautētu vistu bez garšvielām un sāls. Pušiņa (kā jau parasti) norij savu un iet atņemt kaut ko māsai, bet Trišuks piesardzīgi pagaršo, apdomīgi ēd. Nosmējāmies, ka Trišuks ir mednieks ar augstu pašaizsardzības līmeni. Tiklīdz kaut kas ir savādāk nekā parasti, tā laižas lapās, bet labprāt ķer mantiņas un spēlējas, un arī māsu patrenkā. Pušuks ir izēdājs un pofigists ar stabilu nervu sistēmu. Viņa mums vienkārši ir skaista. Un vēl šodien pamanīju, kā viņas pa šīm četrām nedēļām ir izaugušas! Krietni! Un abām tiks spīdīgs kažoks. Labā maizē, mierā, mīlestībā... kas kaitēja nedzīvot? :)
Vakarā pierunāju Ž.uz kādas kopīgas filmas noskatīšanos. Tāds pasaku filmas/fantasy variants - Легенда о Коловрате [2017]. Kopumā jau bija skatāma, bet mēs ik pa brīdim pasmējām, ka ļoti atgādina 300 spartiešus.