No rīta agri pamodos un sapratu, ka galva nesāp un beidzot jūtos kā cilvēks! Vecākiem smējos, ka vakar atbrauca lupatiņa, bet šodien beidzot cilvēks ir atgriezies.
Ļoti daudz runājām, kopā pavadījām laiku, jo es jau no rīta biju nolēmusi, ka braukšu ne agrāk kā trijos-četros. Jau dienas garumā sāk stiepties, līdz ar to tumsa sāk iestāties vēlāk.
Forši bija ar vecākiem sēdēt, pļāpāt, smieties, jokot, skatīties olimpiskās spēles. Būt vienkārši kopā, nevis katram stūrītī rušināties. Man patīk šādas dienas, kad esam tiešām kopā, nevis paralēli. Un redzu, ka arī vecāki atplaukst šādās dienās. Viņiem esmu kā malks svaiga gaisa, kas ienes viņu diezgan vienmuļajā ikdienā pārmaiņas.
Rezultātā, kā jau paredzēju, izbraucu tikai ap 16. Ceļš patīkams, diezgan mierīgs. Krēsla sasniedz mani Skrīveros. Pēc pāris nedēļām varēs vēl kādu pusstundu vēlāk izbraukt. Gluži pa tumsu visu ceļu negribas braukt, bet no Skrīveriem līdz mājām vairs jau nav nekāds lielais gabals - to var mierīgi arī pa tumsiņu.
Mājās tieši uz Nekā personīga ierados. Ar vienu aci skatījos tv, ar otru - krāmēju ārā somas. Šoreiz vairāk visādus dārzeņus, augļus un ogas no vecākiem atvedu - mums bija iestājies iztukšītis jau. Turklāt šobrīd esmu apņēmusies vairāk piedomāt pie tā, ko liekam mutē, tāpēc dārzeņi ir ļoti labs palīgs ēdienkartes sakārtošanā. ;)
Puša un Triša uzmanīgi vēroja, ko daru. Izostīja visus maisus, grozus, staigāja līdzi, skatījās, kur un ko lieku. Ziņkārīgas! :)
Vakarā pirms miega skatījos "Ātrie igauņu puiši". Jā, it kā komēdija, tomēr beigās skumji kļuva. Tomēr visumā filma patika.